Piektdiena, 05 Oktobris 2018 13:50

Pieredzes stāsts: “Mammu, es būšu zemessargs!” (FOTO)

Informācijas avots:  Justīne Iie
Vērtēt šo objektu
(0 balsis)

Zemessardzes 3. Latgales brigādes mācību poligonā „Meža Mackeviči” no 9. jūlija līdz 28. jūlijam norisinājās militārās pamatapmācības 1. līmeņa kurss, kurā piedalījās vairāk nekā 200 zemessargi. Apmācībās zemessargi apguva lauka kaujas iemaņas, kaujas šaušanas pamatprincipus, guva ieskatu pirmās palīdzības sniegšanā un topogrāfijā.

Ar bailēm pretī nezināmajam...

Vasaras sākumā nolēmu, ka būšu viena no 200 zemessargiem, kurš piedalīsies šajā nometnē un iepazīs sev vēl nezināmu pasauli – militāro dzīvi. Kad par savu lēmumu paziņoju sev tuvajiem, reakcijas bija dažādas, tomēr visiem bija viens jautājums: “Kāpēc Tev to vajag?”. Atbilde ir pavisam vienkārša – es vēlos būt stipra. Man vienmēr šķitis, ka cilvēki formās ir spēcīgi gan morāli, gan fiziski. Viņi spēj sevi disciplinēt, izdarīt lietas, ko citi nevar, un pierādīt savai valstij mīlestību ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem. Kas var būt skaistās par to?!

Nometnē pavadīju trīs visgarākās nedēļas savā mūžā. Spilgti atminos pirmo dienu, cik ļoti uztraukusies biju, jo nevienu nepazinu un viss bija svešāks par svešu – forma, komandas, soļošana, vada biedri un, protams, ierocis. Tomēr pavisam drīz tas mainījās.

Mācības sākās tikai nometnes otrajā dienā, un ar katru dienu tās kļuva smagākas. Dienas vienmēr bija garas - no plkst. 6.00, kad visi devāmies uz rīta rosmi, līdz plkst.20.00, kad pēc vakariņām varējām baudīt mums piešķirto, bet ļoti nosacīti, brīvo laiku. Pirmajā nedēļā praktisko nodarbību bija mazāk, vairāk guvām zināšanas teorētiski. Mēs tikām iepazīstināti ar to, ko drīkst, ko nedrīkst darīt, nēsājot formas tērpu. Tāpat apguvām pamatzināšanas pirmās palīdzības sniegšanā, iepazinām izsniegto ekipējumu un to pielietojumu. Iepazinām triecienšautens AK4 izjaukšanu, salikšanu, tīrīšanu un detaļu nosaukumus, to darbību. Kārtojām ieskaiti par drošību, atrodoties uz uguns līnijas (šaušanas laukumā) un ieroča drošu nēsāšanu. Jāsaka, ka šādu ieroci līdz šim rokās turējusi nebiju nekad, nemaz nerunājot par tā izjaukšanu un salikšanu. Tomēr vadā bija zemessargi, kas ar to jau bija saskārušies savos bataljonos, līdz ar to padomus varēja saņemt ne tikai no instruktoriem un vada komandiera, bet arī no biedriem. Līdz nometnes beigām 4,5 kilogramus smagā tirecienšautene jau likās kā neatņemama sastāvdaļa no manis pašas, un tās smagus plecos vairs nejutās…

Katra pārbaudījuma beigas, kā jauna sākums

Otrajā nedēļā sākās intensīvāki treniņi. Devāmies pārgājienos, kur mācījāmies soļot vienā ritmā un radinājām sevi pie ekipējuma smaguma. Pirmajā dienā, kad saules apspīdēti soļojām vien formās un ar “bisīti” (tā iesaucām AK4), likās, ka neko smagāku neesmu savā dzīvē darījusi – šņorzābaki berž kājas, sviedri tek aumaļām, pārgurums ņem virsroku… Tomēr, sasniedzot galamērķi, sajūta bija tik lieliska, it kā būtu pievarējuši pašu Everestu. Ar katru reizi, dodoties šādos pārgājienos un papildinot ekipējumu, sajutos arvien spēcīgāka. Likās, ka katrs iepriekšējais pārgājiens bijis kā piliens jūrā.

Šajā nedēļā sākām apgūt arī lauka kaujas iemaņas un pielietot tās praktiski – pārvietoties mežā klusām, ieņemt pozīcijas, izdzirdot noteiktas komandas, darboties kā viens vesels, kā arī sagatavot un izklāt pančo jeb guļvietu. Iemācījāmies maskēties, atbilstoši apvidum, jeb 15 minūtēs uzklāt maskēšanās krēmu un izdaiļot ekipējumu ar zariem, papardes lapām, sūnām utt. Ticiet man, tas ir krietni sarežģītāk nekā izklausās, jo arī šeit ir savi noteikumi – kā un ko darīt.

Vienā no nometnes otrās nedēļas naktīm, kad tika sapņots saldākais sapnītis istabiņā, sāka skanēt sirēnas skaņas un dzirdami kliedzieni “Ceļamies! Visiem ģērbties! Trauksme!” Pavērusi acis, konstatēju, ka visapkārt valda tumsa un ir redzamas vien lukturīšu gaismas strēmeles, kas lēkā no viena istabas stūra uz otru. Savā nelielajā šokā spēju sadzirdēt vien pāris komandas, ko izkliedza kāds no instruktoriem un nopratu, ka, cik vien ātri iespējams ir jādodas laukā uz ierindas placi. Nolecu no gultas, apģērbos (kā man tajā brīdī likās), paņēmu savu ieroci un skrēju laukā. Tur pavērās vēl sirreālāks skats – gaismas stara kūļi spiež acīs, skan mūzika, dzirdams instruktoru balsis, gaisā ik pa laikam izšaujas krāsainas signālraķetes. Apstājos un vēroju visu no malas, likās, ka visu sapņoju, līdz brīdim, kad man acīs tika iespīdināta gaisma un uzdots jautājums: “Kāpēc tu neesi apģērbusies?” Tajā brīdī sapratu, ka esmu dzirdējusi tikai pusi no dotajām komandām un pārsteiguma efektā esmu aizmirsusi uzvilkt ne tikai formas t-kreklu un virsjaku, bet arī bikses. Viss, kas man bija mugurā, bija īsie šortiņi ar civilo t-kreklu, uzkabe, ķivere un zābaki… Nopriecājos, ka bija tumsa, jo sapratu, ka tajā brīdī noteikti varētu konkurēt ar košāko ķirsi koka zarā.

Pats aizraujošākais, kas deva lielu drosmes un iedvesmas devu turpināt mācības par spīti sagurumam, bija šaušanas stundas. Joprojām atceros pirmo reizi, kad visi vienā rindā stāvējām, lai saņemtu kaujas munīciju. Savus sirdspukstus es dzirdēju tik skaļi, it kā tie skanētu tieši man ausī, nevis nāktu no manām krūtīm… Ieņēmām norādītās pozīcijas, noklausījāmies uzdevumu un tad tika dota komanda “uguni” - tajā brīdī man likās, ka sastinga gaiss… Ilgi nespēju sadūšoties, lai nospiestu triecienšautenes mēlīti. Līdzīgas sajūtas laikam bija arī maniem biedriem, jo pirmais šāviens atskanēja vien pēc pāris sekundēm. Pēc tā sadūšojās arvien vairāk biedru un šāvieni sāka skanēt viens pēc otra. Sajūtas bija neaprakstāmas – likās, ka uz visu skaties no malas, bet saproti, ka tev gribot vai negribot tajā arī ir jāiesaistās. Ievilku elpu, uzliku pirkstu uz mēlītes, notēmēju un izšāvu. Cik tas bija satriecoši! Jutu, kā mani pārņēma saviļņojums un nepārvarama vēlme turpināt šaut līdz sasniegšu vēlamo rezultātu. Plecā gan jutās sāpe, kas, līdz ar koši violeti dzelteno zilumu, palielinājās pēc katras šaušanas stundas. Redziet, “bisītei” šaušanas brīdī ir atsitiens un, ja nepareizi iepleco, pie ziluma tikt ir vieglāk par vieglu. Tomēr par spīti visam, šaušanas stundas kļuva par visiemīļotākajām stundām, kurās ne tikai pārbaudīju sevi fiziski, bet guvu arī lielu adrenalīna devu visai atlikušajai dienai. Vislielāko sajūsmu raisīja nakts šaušanas, kad pārbaudījām savas spējas saskatīt mērķi tumsā un trāpīt tajā. Izskaidrot emocijas, kas pārņem tevi brīdī, kad redzi, kā tumsā lido rikošeti, nav iespējams, jo tas vienkārši ir jāizjūt pašam...

Jāatzīst, ka tieši šī nedēļa man morāli bija visgrūtākā, kad virsroku ņēma emocijas, nogurums un ilgas pēc mājām. Tieši šajā nedēļā pārņēma sajūta, ka vairs nespēju visu darīt steigā, ka gribas vienkārši apstāties un lēnām “salikt pa plauktiņiem” (nometnē viss ir saplānots pa minūtēm). Tad arī es neizturēju un vienā no lekcijām, pašai negaidot, ļāvos asaru plūdiem. Kāpēc? Nezinu… Laikam jau bija neizdevusies diena un emocijas ņēma virsroku pavisam negaidot. Tajā brīdī bija liels prieks, ka mums bija tik labi nodaļnieki un vada komandieris, kas noreaģēja un sniedza stipru plecu uz kā izraudāties. Pateicoties sapratnei no viņu puses, atbalstam un lieliskajai humora izjūtai visas nometnes laikā, nospraustie mērķi likās vieglāk sasniedzami, uzdevumi – pārvarami.

Ar lepnumu par padarīto

Noslēdzošajā nometnes nedēļā gandrīz visu laiku darbojāmies praktiski, papildinot un nostiprinot iegūtās zināšanas un iemaņas. Pirmspēdējās divas naktis pavadījām mežā, guļot zem pančo. Ceļš uz mežā norādīto vietu bija visgrūtākais, jo tas bija jāpievar ar smagāko mugursomu, kādu jebkad dzīvē esmu nesusi. Somas bija tik smagas, ka smalkās miesas būves vada biedriem bez palīdzības piecelties bija gandrīz neiespējami. Par spīti visam smaguma uz pleciem un slapjajām mugurām, visi veiksmīgi izturējām garo ceļu un nokļuvām norādītajā vietā.

Pa dienu mežā pastiprināti atstrādājām jau iegūtās zināšanas, pilnveidojot tās un nostiprinot. Interesantākais norisinājās abās naktīs, kad mūs pārsteidza “pretinieki” ar uzbrukumiem. Tieši šajās naktīs bija jāpārvar bailes no nezināmā un jāiemaina miegs pret modrumu. Nekad nebūtu domājusi, ka man, pieaugušam cilvēkam, joprojām nakts var šķist biedējoša – aiz katra koka redzēt kustību, pie katra krūma cilvēka siluetu.

Atgriežoties nometnē no meža, vakaru, pirms nākamās dienas un pēdējā uzdevuma, pavadījām mierīgā gaisotnē pie ugunskuriem, cepot desiņas un pārrunājot ar nometnes vadību, biedriem šeit piedzīvoto un pārdzīvoto. Tas bija skaists nometnes noslēgums. Tajā vakarā sapratu, ka esmu gandarīta ar izdarīto izvēli, ar uzdrošināšanos. Par spīti nedrošībai, bailēm, nogurumam un ilgam pēc mājām, es izturēju līdz nometnes beigām un jūtos lepna par to. Sapņi nav jāatliek uz vēlāku laiku, tie nav jāaizmirst tikai tādēļ, ka tie nepiepildās tad, kad vēlamies. Ir jāuzdrošinās un jādodas to virzienā. Man prieks, ka es nepadevos, bet pārvarēju sevi. Man prieks, ka savā dzīvē esmu atradusi nodarbošanos, kas manu dzīvi padara kvalitatīvāku un interesantāku. Man prieks, ka mīlestību pret savu valsti es izrādu ne tikai vārdos, bet arī darbos. Uzdrošinies arī Tu!

J. Iie

Foto no privāta arhīva

Lasīts 3109 reizes Pēdējo reizi rediģēts Piektdiena, 05 Oktobris 2018 14:09

Pievienot komentāru

Aizsardzības kods
Atjaunināt

Noskaties

Aktuāli