2024.gada 29. marts

Agija, Aldonis

Meteņos ir daudz jāēd, jādejo un nedrīkst skopoties. Meteņdienas ticējumi


Meteņi, tas ir brīdis, kad īsās ziemas dienas paliek garākas un laiks sāk griezties uz pavasara pusi. To sauc arī par Meteņdienu, Miesmeti, Pīrāgienu, Vastlāvi, Aizgavēni, Kuļu vakaru, Budēļu vakaru, Buduļdienu, arī par Kurmja vakaru. Kaut arī ziema vēl neatkāpjas, gaisā jaušams pavasaris, zeme paliek mīksta un kurmis met pirmos rakumus.

Folkloras pētnieku un tautas tradīciju kopēju vidū atšķiras viedokļi, kad būtu jāsvin Metenis. Vieni stingri turas pie kristīgā kalendāra noteiktajiem datumiem, citi vadās pēc Saules vai Mēness kalendāra. Saskaņā ar latviskās sadzīves tradīcijām meteņi svinami 6.februārī. Taču mūsdienās biežāk Meteņus svin 7 nedēļas pirms Lieldienām, uzreiz pēc Meteņiem aizsākot katoļu lielo gavēni, kas ilgst līdz pat Lieldienām. Ja Meteņi tiek svinēti saskaņā ar Baznīcas nostādnēm, tad tie ik gadu iekrīt kādā februāra vai marta sākuma datumā, šogad 3.martā. Vienu vārdu sakot, tie, kas Meteņus svin saskaņā ar senlatviešu Saules gada kalendāru, Meteņus svin 6. februārī, bet tie, kas svin svētku saskaņā ar kristiešu svētku kalendāru, Meteņus svin 7 nedēļas pirms Lieldienām. 

Saskaņā ar kristiešu tradīcijām, Meteņu vakars ir sestdienā, Meteņi ir svētdienā, bet Pelnu diena ir pirmdienā.

Metenis mūsu senčiem ievadīja pavasara un jauna saimnieciskā gada sākumu. Šajā laikā pārdomāja padarīto un turpmākajam gadam nolika jaunus mērķus. Iespējams, ar šo plānošanu saistās Meteņa nosaukums: „meti” – griešanās vieta, robeža, mērs, laika grieži. Līdz ar to bija it kā „jāuzmet” šie meti un jāveic tādas darbības un rituāli, lai nākamajā gadā būtu laba raža un izdotos paveikt visu iecerēto. 

Viena no svarīgākajām Meteņos bija vizināšanās no kalna, vizinājās visi – mazi, lieli, veci, jauni. Braucot no kalna, skaļi sauca vēlējumus un lielījās, kuram būs garāki lini. Noteikti bija jāveļ arī sniega bumbas un kamoli, lai visi darbi nākamajā gadā apaļi, raiti un gludi sokas. Ticējumi vēsta - jo tālāk no kalna nobrauks, jo garāki lini augs un  pašam būs spēks un veselība. 
Uz Meteni tālu braucu,
Lai liniņi gari aug.
Uz Lieldienu šūpojos,
Lai telītes barojās.

Vēl Metenī noteikti brauca ciemos. Uzskatīja, jo garāks brauciens, jo garāki augs lini, garākas būs kaņepes un labāka raža. Tas bija īstais brīdis, lai apciemotu sen neredzētus radus, draugus, paziņas un nodibinātu jaunus sakarus. Meteņos viesi varēja ierasties arī bez aicināšanas, tie vienmēr tika laipni sagaidīti un labi pacienāti.

Viens no Meteņa nosaukumiem ir Budēļa vakars, tā bija pēdējā diena, kad vēl varēja iet ķekatās jeb budēļos, jo budēļi pieder ziemas nodarbēm. Maskošanās mērķis bija atjaunoties un iegūt jaunu spēku, tāpēc gājieni bija skaļi un jautri, budēļi lēkāja, trokšņoja, dziedāja un dancoja. 

Dietu, dietu, saimeniece,
Metenīša vakarā,
Lai linīši gari auga,
Lai telītes barojās.

Simboliskā mijiedarbība ar zemi, ienesa jautrību katrā mājā. Maskotie tēli mājai un saimei nesa svētību, veselību, aizsardzību un nodrošina auglību, padzina visu slikto un ļauno. Arī budēļu maskas steidzināja pavasara atnākšanu un simbolizēja auglību – uz otru pusi apvilkts kažoks, mice ar zvaniņiem, bet pie jostas starp diviem sīpoliem iekārts burkāns.

Ticējumi vēsta, ka Metenī daudz un bagātīgi jāēd, to arī mūsu senči darīja, jo pēc tam būs jādzīvo pieticīgāk. Svinībām kāva cūku, gatavoja cūkas smeceri, kājas, ausis, cepa miežu un kaņpju plāceņus, pīrāgus, vārīja zirņus un pupas. Cūkas auss un šņukurs simbolizē modrību, tie atgādina, ka sācies jauns laiks un ir jābūt vērīgiem un darbīgiem. 

Meteņu ēdiens ir zīdenis jeb grūdenis, ko gatavo no žāvētas cūkas galvas puses, savārot ar grūbām un kartupeļiem. Saimnieces cepa īpašu Meteņu maizi – tīteni. No rupju kviešu vai miežu mīklas veidoja plāceni, kuru apsmērēja ar grūstām kaņepēm, taukiem un saritināja. Galdu apklāja ar baltu galdautu un rotāja ar zaļām mētrām vai sūnām, lai viss zaļais un dzīvais ienāktu mājās. Meteņos tiek aizdzīts ziemas miegs, dabā mostas jauns pavasaris, bet cilvēka iekšējā pasaulē notiek pāreja no ziemas miera uz kustību, darbību un jaunu sākumu.

Nereti Meteņus uzskata par bērnu svētkiem, tāpēc runā, ka pati Laima vai Metenis šajā dienā metot dāvanas mazajiem rokās. Izplatīta ir konfekšu bēršana bērnu pulciņā, lai tie priecīgi lasa. Ja bērni priecīgi šajā dienā, tad izdosies arī viss gads līdz nākamajiem Meteņiem, jo arī šis topošais gads ir tādā kā bērna vecumā.

Bērniem Meteņos arī savi pienākumi:

* lai govīm būtu garš piens, bērni tin dziju;
* lai vasarā ganībās govis neaizklīstu, mazie gani pirms saullēkta ar atslēgu bunti apskrien lopu kūtij apkārt;
* bērniem jāēd cūkas šņukurs, lai tie dienās būtu lieli rakstītāji.

Saimniecēm jāsukā mati, lai raža (it īpaši lini) būtu gari un labi, nesapūtu.

Meteņa dienā slinkajām meitām bija jāpabeidz vērpt linu kodaļu, lai labība izdotos. Ja kāda meita tomēr nebija savērpusi linus, tad Lauma esot tos par zīmi pataisījusi netīrus.
Meteņos nedrīkst arī šūt, citādi pirkstos būs augoņi.

Lai gan Meteņdiena ir tikpat kā pavasaris, tas tomēr ir laiks, kad vēl ir auksts. Tāpēc pat dainas iesaka sekot kādam praktiskam ticējumam – ģērbties silti, jo īpaši no aukstuma sargājot kājas. Tad arī Lieldienās gan pēc loģikas, gan pēc Meteņa gribas būsiet veseli un baudīsiet pavasara iestāšanos svaigā gaisā:

Meteņam vīzes pinu,
Meteņam auklas viju;
Lai Lieldiena vazājās
Basajām kājiņām.

Meteņa laikā uzkritis vai no ziemas pāri palikušais sniegs veicinās izklaides ar kamanām. Un tas patīkot liniem – jo vairāk vizinās, jo garāki augs. Citiem vārdiem – aktīva atpūta veicinās arī vecāku un bērnu veselību.

Atstājiet komentāru