2024.gada 25. aprīlis

Bārbala, Līksma

Jēkabpils slimnīcas septembra “Mēneša mediķis” – reanimācijas nodaļas māsa Gunta Klidziņa

SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” turpina jauko tradīciju – celt godā mediķus, kas citu vērtējumā konkrētajā mēnesī guvuši vislielāko atzinību. Septembrī šim titulam izvirzīta reanimācijas nodaļas māsa Gunta Klidziņa. “Ļoti zinoša, atsaucīga, izpalīdzīga un sirsnīga māsiņa, kas jebkurā brīdī nāks palīgā, kurai medicīna ir sirdslieta. Guntai pacients ir galvenais un viņa labā tā dara visu iespējamo,” tā Guntu Klidziņu raksturo slimnīcas arodbiedrības priekšsēdētāja Margarita Saveļjeva.

Laikraksts “Ceturtdiena” aicināja reanimācijas nodaļas māsu Guntu Klidziņu uz sarunu par darbu un mediķa profesiju.

- Vai jau ilgi par savu darba vietu saucat Jēkabpils reģionālo slimnīcu?

- Jēkabpils reģionālajā slimnīcā strādāju jau 26 gadus, no 1993. gada 25. jūnija. Visu laiku strādāju par māsu, pēdējos 12 gadus biju arī uzņemšanas nodaļas virsmāsa, bet šo karjeras posmu esmu beigusi.
- Kāds ir Jūsu darba dienas ritms?

- Māsas galvenais darbs – pacientu aprūpe. Tā sevī ietver pacientu koordinēšanu, vešanu uz izmeklējumiem, reizēm arī aizstāvēšanu pašiem no sevis,  ja kāds grib kaut ko nepareizi darīt. Tāpat arī ārstu nozīmējumu izpildīšana. Māsas darba dienas centrā ir pacients. Reizēm tas ir fiziski smags darbs, piemēram, ja jāveic reanimācijas pasākumi, tāpat arī pacientu pārvietošana vai guļošu cilvēku aprūpe, pozicionēšana. Reizēm tas ir arī emocionāli smags darbs, jo dzīvoju līdzi pacienta liktenim un ciešanām. Reanimācijas nodaļā pacients guļ vairāk vai mazāk viens, bez radinieku klātbūtnes, tos ielaiž ciemos, bet tas ir uz īsu brīdi. Vieglāk ar smagiem pacientiem ir strādāt, kad neredzi tuvinieku ciešanas, tev ir pacients un tu velti visu laiku un uzmanību viņam, tas ir tavs darbs, bet tiklīdz šajā procesā iesaistās tuvinieki, klāt nāk ne tikai pacienta sāpes, bet arī tuvinieku sāpes un pārdzīvojumi un tad ir emocionāli grūti, jo jūti līdzi ne tikai vienam cilvēkam, bet visai ģimenei.
- Kas sniedz darbā gandarījumu?

- Ja ir izdevies palīdzēt vai atbalstīt morāli. Arī saņemtais paldies no pacientiem, kas sveiki un veseli pamet reanimācijas nodaļu. Par to, ka ar pacientiem parunājos, atbalstu, uzklausu, par sniegto palīdzību esmu saņēmusi dažādus paldies. Man, piemēram, ir dāvāta dziesma radio, ziedi vai cimdi. Vislielākais gandarījums ir, ja pacients, kuram esam palīdzējuši, aizejot no nodaļas, pasaka neviltotu paldies.

- Vai ir kāds gadījums, kas palicis atmiņā, kur kādā īpašā situācijā izdevies pacientam palīdzēt?

- Jā, ir bijuši arī gadījumi, kad nācies pacienta labā gan pa jokam, gan nopietni teikt arī kādu skarbāku vārdu. Piemēram, reanimācijas nodaļā nonāca kāda jau gados kundze, kas atteicās no operācijas, sakot, ka to nevēlas, turoties pie pārliecības: “Cik man lemts dzīvot, tik arī dzīvošu”. Tas ļoti sāpināja tuviniekus. Redzot viņu ciešanas, ka nespēj savu tuvinieci pierunāt pieņemt pareizo lēmumu, es kundzei nopietni, bet arī mazliet ar melno humoru teicu: “Viss kārtībā, nevēlaties operāciju un dzīvot, brauciet un pērciet sev “koka mētelīti”, jo bez operācijas cita iznākuma nav.” Pēc šiem vārdiem paciente tā kā satrūkās, apdomājās un beidza spītēties, piekrita operācijai, izveseļojās un pēc tam vēl ilgi laimīgi dzīvoja līdz sirmam vecumam. Kad viņa izveseļojās, viņa man uzdāvināja cimdu pāri, kas joprojām stāv goda vietā manā skapī.

- Kā kļuvāt par mediķi? Vai tas ir Jūsu bērnības sapnis?

- Nē, mediķa profesija nav mans bērnības sapnis. Par māsu es kļuvu, var teikt, nejauši. Es skolas gados sapņoju par pedagoga profesiju un vēlējos būt sākumskolas jeb 1. - 3. klašu skolotāja. Mana draudzene un klasesbiedrene, kas gribēja būt mediķe, uzaicināja mani aizbraukt viņai līdzi uz atvērto durvju dienām medicīnas skolā. Tur guvu daudz iespaidu un pēc šīm atvērto durvju dienām  aizgāju mācīties par medmāsu, absolvēju Rīgas 5. medicīnas skolu. Savukārt mana draudzene mainīja savas domas un aizgāja studēt pedagoģiju, kļūstot par skolotāju. Var teikt profesijas izvēlē mēs ar viņu apmainījāmies vietām.

- Kur smeļaties spēku darbam?

- Ja jāatbild vienā vārdā – viennozīmīgi ģimenē, savos mīļajos cilvēkos. Spēku ikdienai man dod mana ģimene, tie brīži, kad esmu kopā ar saviem mājiniekiem un, protams, relaksēties palīdz arī mani mīluļi – divi sfinksu šķirnes kaķi un suns. Ģimene ir vislielākais enerģijas avots.
- Patlaban bieži tiek runāts par māsu profesiju, par to, ka māsu Latvijā nepietiek, ka ir zems atalgojums un citām problēmām. Kā Jūs vērtējat šo situāciju?

- Situācija ir tieši tik kritiska, kā par to runā un raksta. Mēs, māsas, jūtamies apdalītas tieši atalgojuma ziņā, lai kaut ko nopelnītu un saņemtu cilvēka cienīgu algu, māsai ir jāstrādā vairākos darbos. Es, piemēram, paralēli darbam slimnīcas reanimācijas nodaļā, strādāju vēl arī neatliekamajā palīdzības dienestā.

- Ko jūs teiktu tiem jauniešiem, kuri plāno izvēlēties medicīnas māsas profesiju, lai droši seko savam sapnim vai arī ieteiktu rūpīgāk izvērtēt visus plusus un mīnusus?

- Retorisks jautājums. Atbildot uz to, gribas nopūsties. Viens, ko tu vēlies un par ko tu sapņo. Pavisam cits, ir dzīvot ar to, ko izvēlējies, ar apgūto profesiju. Māsas darbs ir jāmīl, jāmīl cilvēki, jāspēj būt atvērtam, pieņemt cita ciešanas, būt profesionālim un atdot visu sevi darbam arī par mazu atalgojumu, kur apmaksā laiku, ko pavadi slimnīcā un tavas iegūtās prasmes, taču par šeit ieguldītajām emocijām, sirdssiltumu, uzmanību un morālo atbalstu, ko sniedzam pacientiem ik minūti, neviens nemaksā, taču bez tā šajā profesijā neiztikt. Protams, kas sapņo par medmāsas profesiju un grib to apgūt, lai iet, mācās un nāk mūsu pulciņā, varbūt sāks ar māsas darbu, iepatiksies un vēlāk turpinās mācības un kļūs par ārstu.

- Kādām, Jūsuprāt, rakstura īpašībām jāpiemīt medicīnas māsiņai?
- Cilvēki teiktu, māsai jābūt mīļai un jaukai, es teiktu, ka pašaizliedzīgai, jo jāspēj iet pāri savām ciešanām, sāpēm, problēmām, atnākot uz darbu tās jāatstāj aiz slimnīcas durvīm, jāatstāj mājās, tas nekas, ja kādreiz gribās raudāt un ir iemesls bēdāties, darbā to līdzi ņemt nevar, savas rūpes un likstas pāri reanimācijas nodaļas slieksnim nenesam, jo te visa mūsu uzmanība pieder pacientiem. Māsai ir jābūt  komunicētspējīgai jebkurā situācijā un ar visdažādākā rakstura cilvēkiem.

- Kam Jūs gribētu pateikt paldies?

- Esmu izvēlējusies profesiju, kur ļoti daudz laika paņem darbs – gan tiešās darba stundas, gan papildus darbs, gan mācības dažādos kursos, jo bez nepārtrauktas izglītošanās un profesionālas izaugsmes māsa iztikt nevar, vislielākais paldies manai ģimenei, vīram. Paldies, ka ģimene ir pacietusi manas garās darba stundas, naktsmaiņas, prombūtni no mājām, paldies, maniem vecākiem, ka palīdzēja audzināt bērnus un pieskatīja, kad nebiju mājās. Paldies manam kolektīvam ar kuru kopā strādājam pacientu labā.

- Paldies par sarunu!

Atstājiet komentāru