Ceļojošs ielu mūziķis no Austrālijas Vecpilsētas laukumā spēlē jēkabpiliešiem par prieku (FOTO un AUDIO)

"Es gandrīz trīsdesmit gadus nebiju runājis latviski," sarunas sākumā atvainojas 56 gadus vecais kungs, "Tāpēc mana valoda ir gramatiski nepareiza." Jāpiebilst, ka mūziķis latviski sarunājās gana raiti. Jautāts, kā nokļuva mūsu pilsētā, viņš atbild, ka bijis apskatīt vecāku dzimtās mājas un pa ceļam iegriezies Jēkabpilī uzspēlēt jēkabpiliešiem par prieku.

 

 

Pētera vecākiem Latvijā nekādu zināmu radu nav – daži gājuši bojā karā, citi neatgriezās no izsūtījuma, vēl citi devās bēgļu gaitās. Vecāki sākumā bēgļu gaitās devušies uz Vāciju, pēc tam pārcēlušies uz dzīvi Austrālijā. Abi jau aizsaulē aizgājušie vecāki ir no Madonas puses Barkavas. Šajās dienās viņš, ierodoties Latvijā otro reizi, devies meklēt vecāku mājas un kaut arī viņam nebijis daudz informācijas, kur māja atrodas, tomēr to atradis. Patlaban tajā dzīvojot kāds krievu tautības vīrs, kas māju ir atjaunojis un pārbūvējis. "Es Latvijā jūtos kā mājās," neslēpj Pēteris.

 

 

Viņš ir dzimis un audzis Austrālijā un līdz piecu gadu vecumam runājis tikai latviski, bet angļu valodu apguvis, sākot iet skolā. Vēlāk vecāki sūtījuši uz latviešu sestdienas skolu, taču Pēterim tas šķitis velti iztērēts laiks, atņemts bumbas spēlēšanai ar draugiem un citām vērtīgākām nodarbēm.

 

 

"Tagad es to nožēloju. Man vajadzēja vairāk skolā klausīties. Toreiz nezināju, ka man latviešu valoda noderēs," atzīstas ģitārists.

 

 

Austrālijā Pēteri gaida ģimene – sieva un divi skaisti kaķi – Krievijas zilie. "Tie man bērnu vietā, mīlu un lutinu viņus bezgalīgi." Katru vakaru Pēteris atrod vietu, kur ir Wi Fi (bezmaksas bezvadu internets) un pa datoru sazinās ar dzīvesbiedri. Modernās tehnoloģijas ļauj gan runāt, gan redzēt vienam otru, pat pasaules otrā malā esot. "Es vispirms prasu, kā klājas kaķiem un tikai pēc tam – kā sievai," joko Pēteris.

 

 

Sieva jau pieradusi pie viņa ilgās prombūtnes. Kad Austrālijā ir ziema, bet mūsu ziemeļu puslodē vasara, Pēteris ceļo. Jau precoties viņš brīdinājis: "Mūzika vispirms, un tev tikai otrā vieta. Vairāk es nevaru solīt."

 

 

Ģitāru Pēteris spēlē jau 44 gadus kopš 11 gadu vecuma. Mācījies pats pēc dzirdes, klausoties vinila plates un lasot grāmatas par mūzikas teoriju.

 

 

"Toreiz nebija tādu iespēju kā mūsdienās, kad internetā ir pieejams gandrīz viss, ieslēdz youtube video un mācies," stāsta mūziķis. Tolaik, uzmanīgi klausoties plati, bija jāsaprot, kā to pašu skanējumu ar saviem pirkstiem izdabūt no ģitāras.

 

 

Pasaulslavenie ģitāras virtuozi, no kuriem Pēteris ir mācījies, mācījušies līdzīgā veidā. Viens no Pētera neklātienes skolotājiem ir Austrālijas ģitārspēles leģenda Tomijs Emanuels, par kuru Ēriks Kleptons teicis: "Vislabākais ģitārists, ko esmu dzirdējis." Emanuels ir spēlējis Sidnejas olimpisko spēļu noslēguma ceremonijā un vairākkārt viesojies ar koncertiem Rīgā. Pēteris no viņa mācījies līdz pilnībai izkopto pirkstiņstila (fingertyle) spēles tehniku, virtuozitāti un dvēseliskumu. Arī mazais Tomijs ģitāru apguva pēc dzirdes, mācoties no ģēnijiem. Viņš sāka spēlēt jau četru gadu vecumā, iedvesmojies no radio dzirdētā amerikāņu virtuoza Četa Atkinsa. Kad nav varējis saprast, kā kaut ko izspēlēt, sapnī atnācis Atkinss un ierādījis, kā tas darāms. Sešu gadu vecumā brīnumbērns sāka koncertēt visā Austrālijā un vēlāk pasaulē.

 

 

Savā ziņā Pēteris pārspēja savu skolotāju. Emanuels ir pilnīgs pašmācības tīrradnis, kas mācījies pēc dzirdes un joprojām neprot lasīt notis, toties Pēteris pēc grāmatām ir apguvis nošu pierakstu un lasīšanu. Pēteris Piks ir uzrakstījis grāmatu par Tomiju Emanuelu. Pēteris lepojas, ka pirms sešpadsmit gadiem paveicis šo lielo un svētīgo darbu, pierakstījis notis un tabulatūras Emanuela spēlētajām melodijām un kompozīcijām. Tolaik Pēteris jau personīgi bija pazīstams ar Emanuelu (abi iepazinušies pirms 30 gadiem), braukāja pa visu Austrāliju, kopā koncertējot. un daudz ko no viņa mācījies arī klātienē.

 

 

Viņi abi vēlāk apciemojuši Četu Atkinsu, un izveidojusies sadarbība ar izcilo virtuozu. Tomijs ar Četu 1997. gadā ierakstīja kopīgu disku. Pēteris Atkinsa gadskārtējos ģitārspēles festivālos Našvilā (Tenesī, ASV) spēlēja pats un pasniedza meistarklases.

 

 

Jautāts par mūzikas stilu, ko spēlē, Pēteris atbild: "Daudzi domā, ka laba ģitārspēle ir spēlēt tehniski pareizi un ātri, bet reizēm, šo spēli klausoties, miegs nāk." Viņam būtiskāka ir skaista melodija, interesanti akordi, veids, kā to uz sešām stīgām izspēlēt. Klausoties Pēteri, ir gan redzams, gan dzirdams un jūtams, ka viņš spēlē ne tik daudz ar pirkstiem, kā ar dvēseli un visu savu būtību.

 

 

"Man patīk spēlēt uz ielas. Cilvēki nāk klāt. Daudzi pirmo reizi iepazīst šādu mūziku. Es aranžēju ģitārai dažādus skaņdarbus, arī klasiku," skaidro Pēteris.

 

 

Ceļojošais ielu mūziķis – tieši šis dzīvesveids Pēterim patīk. Kad vienā vietā apnīk, viņš dodas uz citu. Sākotnēji bijis pārņemts ar Ameriku, tagad ļoti patīk Eiropā, Vecās pasaules pilsētas un ciematiņi, kas izskatās kā uz pastkartēm, tas kontrastē ar Austrālijas lauku arhitektūru.

 

 

Kad ziemeļu puslodē iestājas rudens, Pēteris pošas mājup uz Austrāliju, kur sākas pavasaris. Muzicēšana turpinās arī tur.

 

 

"Precībās, biznesa pasākumos, restorānos, Sidnejā katru sestdienu spēlēju franču restorānā. Dažreiz spēlēju uz ielas Sidnejas centrā ļoti labā vietā."

 

 

Muzicējot apceļota visa pasaule, gan abas Amerikas, gan Klusā okeāna dienvidu salu kūrorti – Fidži, Vanuatu. "Tās ir skaistas salas, kur cilvēki atpūšas brīvdienās, guļ saulē un peldas ar zivīm. Tur ir ļoti skaists ūdens. Pēdējos piecus sešus gadus gan tur neesmu bijis."

 

 

Pētera uzticamā pavadone ir ģitāra. "Tā man ir īpaša. Mājās Austrālijā ir kādas 15 ļoti labas ģitāras pie sienas, taču ceļojumos ņemu līdzi izturīgāko. Daudzas sabojātu pat viegls trieciens. Ceļojot ar lidmašīnām, ir pieredzēts – bagāžai reizēm jāiztur skarbi pārbaudījumi."

 

 

Mūziķis ceļojumos dodas ar Kanādā ražotu Godin ģitāru. "Lai gan tā skan kā spāņu akustiskā, tomēr tā ir elektriskā. Tā spēj skanēt, gan kā klavieres, gan trompete, gan orķestris."

 

 

Īsta meistara rokās šī ģitāra iedziedas, un mūzika pieskaras garāmgājēju sirdīm, liekot apstāties un ieklausīties. Vērīgākie pamana arī ģitārista rokas un pirkstus, kas ir ne tikai virtuozi, bet arī savas nodevas maksājuši par kaislīgo ikdienas saskari ar stīgām.

 

 

"Jā, rokas sāp. Arī karpālais kanāls sapūlēts," atzīst mūziķis. Runa ir par kanālu plaukstas pamatnē, caur kuru iet visas saliecējcīpslas un vidus nervs. Ceļojošā muzikanta dzīves daļa ir arī smagās somas.

 

 

"Citreiz nav slīdošo kāpņu vai lifta, citkārt gadās ceļot ar daudzām pārsēšanās reizēm."

 

 

Taču Pēteris pats ir izvēlējies mūziķa ceļu. "Universitātē studēju arhitektūru. Pēc otrā kursa sapratu, ka mūzika man patīk krietni labāk, un tā no hobija kļuva par pamatnodarbošanos. Vecāki nebija sajūsmā. Teica – vajag mācīties arhitektūru, ar mūziku tu neko nenopelnīsi. Tomēr pēc 10–15 gadiem viņi bija spiesti atteikties no šā uzskata," smaida ģitārists.

 

Lūk, neliels audioieraksts no ielu muzikanta Pētera Pika ģitārspēles Vecpilsētas laukumā.

 

 {play}images/sounds/02072014.MP3{/play}