Operdziedātāja ilgas, atgriešanās un nedziestošā mīlestība (MAINĪTS VIRSRAKSTS) (FOTO)

Kad apmetos uz dzīvi Šveicē, meklēju tur latvietību un latviešus. Latvieši Šveicē nedzīvo tik daudz kā citās Eiropas valstīs. Turklāt, ir divas grupas latviešu, varētu teikt ''vecie latvieši'', kas atbraukuši uz Berni pēc kara, un ''jaunie latvieši'', kas tur apmetušies uz dzīvi krietni vēlākos laikos.
Tolaik iestājos Šveices Latviešu biedrībā, kurā bija arī Kārlis Bauers. Tur darbojos, cik tas bija iespējams, kopīgi ar citiem latviešiem organizējām pasākumus. Tā iepazinos ar vecā gadagājuma kungiem un kundzēm. Biedrības latvieši man pastāstīja par Kārli. Tādā veidā caur uzzināju par Kārli Baueru, operdziedātāju, kurš savukārt izrādīja interesi par nesen iebraukušajiem latviešiem. Tādā veidā mēs nodibinājām kontaktus. Vairākas redzes sazvanījāmies, pēc tam aizbraucu pie Kārļa ciemos. Tikšanās reizēs viņš stāstīja par savu ģimeni, dzīvi Jēkabpilī, un mēs sadraudzējāmies. Toreiz nodomāju, ka viņš ir interesanta persona. Kārlis visu laiku runāja par latvietību un Latgali, vienmēr atcerējās savu jauko bērnību un prasīja kāda Latvija ir tagad. Viņš nevarēja aptvert to, kas ir noticis ar viņa dzimteni.

 

Sāku ar viņu ar vien vairāk un vairāk kontaktēties. Savukārt viņš man dāvināja paša iedziedātās audiokasetes. Es klausījos un domāju, cik interesanti, kādas skaistas dziesmas! Kārlis vienmēr bijis īsts latvietis. Viņam istabā bija viss, kas saistīts ar latvietību – bildes, Latgales māla podiņi, grāmatas. Kārlis bija viens no tipiskākajiem latviešiem, ko Šveicē zināju. Mēs abi runājām par dzīvi, viņš bieži atcerējās savu bērnību. Mums bija daudz telefonisku sarunu. Viņš man bija ļoti pieķēries. Kārlis bija ļoti gaišs cilvēks, kas man īpaši simpatizēja kā latvietis. Patika klausīties viņa balsī. Starp mums abiem bija īpaša savstarpēja saikne.

 

Pēc viņa nāves, pirms gada. Domāju, ka tādu personību nevar aizmirst. Nolēmu, ka vajadzētu izdot mazu grāmatiņu. Pastāstīju par to Paulas kundzei, Kārļa sievai, un viņa ļoti akceptēja šo ideju.

 

Vienkārši - ar ideju no A līdz Z ''no Jēkabpils līdz Šveicei'', lai gan tagad varētu teikt – ''no Jēkabpils līdz Jēkabpilij'', jo Kārlis ir atgriezies savā tēvzemē, savā dzimtajā, mīļajā Jēkabpilī! Tā būs grāmata par viņa dzīvi, par to, ko viņš ir paveicis. Grāmatu plānojam izdot šogad rudenī. Taču es vēl joprojām meklēju kādus cilvēkus no nometnes laikiem Vācijā, kur viņš mācījis dziedāt un dejot. Varbūt atradīsies kāds, kad pastāstīs par tiem laikiem vai ko zina par Kārli.

 

Jā! Viņš vienmēr ir to teicis. Daudz runāja: ''Es esmu vecs. Es nomiršu. Bet uz savu dzimteni nekad neaizbraukšu. Izberiet manus pelnus Latvijā!'' Kārlis ar visām savām saknēm pilnībā bija Latvijā, savā Jēkabpilī.

 

Latgali un Jēkabpili! Rīgu - mazāk. Viņš atcerējās savu bērnību, to laiku pāris gadus pirms kara, kur ar savu ģimeni mitinājās pašā Jēkabpils centrā, Pasta ielā. Stāstīja par saviem skolas laikiem, draugiem, ģimnāziju, par saviem brāļiem. Viņi bija ļoti pozitīva un gaiša ģimene, tajā bija četri bērni, turklāt, visi - dēli. Viņš mīlēja savus brāļus, un Kārlis teica, ka vecāki mīlējuši viņus. Ģimene vienmēr turējās kopā, pa dzīvi gāja un ķepurojās, palīdzot viens otram kā varēja. Kārļa mammai noteikti nebija viegli ar četriem bērniem, tētis vienīgais strādāja. Tad, kad sākās karš, Kārlim bija grūti to pārdzīvot, jo divi brāļi nomira un palika tikai viens brālis. Līdz 90. gadiem, kamēr Latvija neatguva neatkarību, viņam nebija nekādu kontaktu ar dzimteni.

 

Kārlis braukāja uz dažādiem Latviešu centriem pasaulē un popularizēja Vītola, Ābeles, Kalniņa, Ālunāna un daudzu citu dziesmas. Latviešu koncertos viņš nenopelnīja, dziedāja par velti. Dažkārt bija ieejas maksa, bet ar to varēja apmaksāt tikai ar koncertu saistītos izdevumus. Bāzelē un pēc tam Bernē, kur Kārlis strādāja līdz pensijai, viņš dziedāja tikai vāciski. Tur nopelnīto naudu Kārlis ieguldīja latviešu mūzikā. Noalgoja pianistu, izīrēja studiju, kur pats ierakstīja kasetes, dažkārt iedziedāja kasetes arī teātrī, kurā Kārlis strādāja, lai tas būtu lētāk. Šveicē studiju īre izmaksā ļoti dārgi.
Nezinu nevienu cilvēku, kas būtu savācis tik daudz dziesmu un tās pats ieskaņojis. Kārlis ar savu roku pierakstījis, cik ilgi skan dziesma un kurā kasetē. Viss ir apkopots. Tāpat domāju, ka viņš ir paveicis daudz individuālā nozīmē, nesaistīti ar Latviju. Zenta Mauriņa vienmēr prasīja Kārlim, lai viņš dzied viņas vāciskajos vakaros Šveiē. Rakstniece esot izvēlējusies, ka šodien Kārlis dziedās par tēmu, kas atbilst viņas lekcijai. Tās parasti bija trīs, četras dziesmas.

Abu draudzība un sadarbība ilga apmēram desmit gadus. Pēc 90. gada daudzi žurnālisti brauca pie viņas un Paulas. Piemēram, žurnāliste Ingrīda Sokolova. Viņa ir mirusi, bet tolaik, rakstot par Zentu Mauriņu, mazliet interesējās arī par Kārli.

 

Biogrāfisko - pieejamas visas vēstules, mammas un tēva sarakste ar dēlu, Zentas Mauriņas vēstules, bildes no bērnības ar vecākiem, brāļiem, turpmākās dzīves fotogrāfijas, avīžraksti, arī no Londonas un Šveices.

 

Grāmatu plānoju izdot Latvijā no 200 - 300 eksemplāros. Dzimtenē viņu nepazīst, tomēr pasniegsim grāmatu cilvēkiem, kam ir saistība ar mūziku, interese par Jāzepu Vītolu, piemēram, komponista dzimtenē Gaujienā, labprāt izsniegtu latviešu mūzikas skolām katrai vienu eksemplāru par viņu novadnieku. Vēlamies dāvināt, bizness mūs neinteresē. Mans mērķis ir, lai Kārli neaizmirstu. Mums jābūt lepniem, ka no šejienes ir nācis tāds cilvēks un dziedājis mūsu veco komponistu dziesmas.

 

Noritēja ļoti labi. Cilvēki šeit ir atsaucīgi, sākot ar kapelas administratoru, gan ar muzeja direktori, gan ar klasesbiedriem, kas palīdzēja visu organizēt. Viss noritēja gludi, bez aizķeršanās. Tiks uzstādīts arī piemineklis. Bija izziņots Jēkabpils avīzē par Kārļa pārapbedīšanu un atnāca skolas biedri. Urna no Šveices atlidoja bez aizķeršanās, ielikām mugursomā un nebija nekādu problēmu.

 

Nē, nav. Turklāt, cilvēki, kas varētu atklāt jaunus aspektus, ir miruši. Pagājis diezgan ilgs laiks. Iespējams, vajadzēja to iesākt jau trīsdesmit, divdesmit gadus ātrāk, jo viņa kundze, lai gan ir daudz dzirdējusi no Kārļa, ir no Austrijas un viņai latvietība ir mazliet sveša. Līdz ar to visu kontakti un pavedieni ir zaudēti, uz ko viņš būtu varējis norādīt. Mēs pagājušo gadu Jēkabpilī bijām ielikuši sludinājumu, ka meklējam kādu, kas varētu pastāstīt par Kārli, taču neviens neatsaucās. Informācijas ir maz. Mēs izdosim to, kas mums ir.

Gribējām apkopot viņa iedziedātās dziesmas CD formātā, taču tas ir liels darbs, nav tik vienkārši, jātaisa liels projekts. Tajos materiālos, ko Kārlis ir atstājis, valda liels haoss. Nepieciešams speciālists, kas varētu iedziļināties un savest ierakstus kārtībā. Taču tie nav vienīgie muzikālie eksemplāri. Viņš daudzus savus ierakstus sūtīja draugiem, tajā skaitā muzikologam Oļģertam Grāvītim, kurš kādreiz gribēja veikt dziesmu apkopojumu.
Tas bija interesanti, ka, ja kāds rakstīja Kārlim vēstuli un izrādīja interesi, viņš līdz ar atbildi atsūtīja arī savu kaseti. Viņš vienmēr centās sniegt informāciju par saviem darbiem, arī gribēja popularizēt pats sevi, veidoja savu ierakstu kopijas, krāja avīžrakstus un sūtīja tos cilvēkiem. Taču Kārlim nebija tik daudz līdzekļu un arī laika, lai varētu pilnībā nodoties šim darbam.

 

Kā stāsta Paula, Kārlis iepazinās ar viņu Bernes operā, kur kopā nostrādāja desmit gadus. Viņa bija aktrise un dziedātāja – soprāns no Austrijas, viņš – bass. Mīlestība nav bijusi no pirmā acu uzmetiena, taču viņai Kārlis ļoti simpatizējis. Paula apraksta viņu kā ļoti interesantu, gudru, staltu, vīrišķīgu, aizraujošu un skaistu! Viņa to vienmēr uzsver vairākas reizes, kad gremdējas atmiņās. Pagāja laiks, kamēr abi saprata, ka sader kopā. Pēc Otrajiem Ziemassvētkiem, kad abi pirmo reizi noskūpstīja viens otru, viņi nolēma apprecēties un kopā aizvadīja piecdesmit gadus. Tas tiešām ir apsveicami, jo vienā laulībā bija divas pilnīgi dažādas mentalitātes.

 

Apmēram pusgadu pirms nāves, viņam bija visas vecuma kaites. Pēdējais laiks bijis smags. Katru dienu Paula nāca sēdēt pie Kārļa uz slimnīcu. Abi ļoti turējās kopā gan jaunībā, gan vecumdienās, kad Kārlis bija ļoti vārgs un slimoja. Viņš zināja, ka 18. jūnijā tūlīt būs zelta jubileja ar kundzi, un cīnījās, turējās līdz pēdējam, lai sagaidītu šos svētkus ar sievu. Drīz pēc tam Kārlis nomira. Paula man stāstīja, ka tad, kad oktobrī aizveda viņu uz slimnīcu, ārsti teikuši, ka Kārlis var aiziet kuru katru mirkli. Viņa ļoti lūgusi Dievu, lai viņš vēl neaiziet. Tā Kārlis nodzīvoja līdz abu piecdesmit gadu jubilejai nākamajā gadā. Tomēr Paula saka Kārlis gribējis dzīvot tālāk. Viņš esot teicis, ka ''ar tevi gribu dzīvot vēl 10 gadus!''. Līdz simts gadiem! Tad Paulai paliktu deviņdesmit.

Starp citu, Paula Kārli sauc viņa īstajā vārdā - par Maigoni. Kopš viņš izskaidroja sievai šī vārda nozīmi, viņa to nekavējoties pieņēma, sakot, ka šis vārds atspoguļo to, ko Kārlis Paulai nozīmē – maigumu. 

Tomēr, lai cik abi mīļi dzīvojuši, Kārlis gan viņai, gan man teica, ka gribēja atgriezties Latvijā. Ja cilvēkam ir tāda liela vēlēšanās, kāpēc nepalīdzēt? Esmu no Rīgas, bet tā nav problēma izpildīt cilvēka pēdējo vēlēšanos un, lai viņa dzīve neaizietu nebūtībā, es vēlos izdot grāmatu.

 

Paula stāsta, ka Kārli nevarētu atvest uz Latviju viena, ja nepazītu mani. Viņa mirstīgās atliekas uz Jēkabpili atceļojušas tikai pēc gada, jo viņa vēlējusies vēl pabūt kopā ar vīru, gremdēties pārdomās un atmiņās. Urnu Paula vienu mēnesi turēja uz naktsskapīša blakus viņu gultai un katru nedēļu pie tās nolika rozes.

 

 

Paula saka, ka viņai ļoti patīk Jēkabpils. Viņa uzskata, ka te ir ļoti skaisti. Turklāt Paulai ārkārtīgi iepatikās latviešu kapsētas. Viņa priecājas, jo uzskata, ka šeit var gan meditēt, gan atcerēties un, ka iespējams aiziet uz kapiem un aprunāties, pasēžot uz soliņa. Latvijā ir savādāk, Šveicē pēc divdesmit gadiem kapa vietu nolīdzina. Tāpēc vien Latvijā ir fantastiski. Pēc maniem nostāstiem viņa bija patīkami pārsteigta par mūsu kapu kultūru.

 

Fakti
Dzimis 1924. gada 2. maijā Jēkabpilī, sedlinieka Antona Bauera un Līnas ģimenē.
Mācījies Jēkabpils pamatskolā, Jēkabpils ģimnāzijā. Vēlāk Rīgā studē mūziku un aktiermeistarību. Sākoties Otrajam pasaules karam Bauers izglītojās ārzemēs – Vācijā Bernes dziedāšanas akadēmijā, vēlāk Milānā. Pēc tam strādā Bernes operteātrī, tad no 1967. gada dzied Bāzelē.
1961. gadā iepazinās ar Zentu Mauriņu.
Koncertējis ASV, Austrālijā, Kanādā, Zviedrijā un citur.
2013. gada 18. jūnijā Bauers ar sievu nosvin zelta kāzu jubileju.
Bauers mirst 2013. gada 24. jūnijā Šveices pilsētā Bāzelē, 89 gadu vecumā.
2014. gada 22. jūlijā Jēkabpils pilsētas kapu kapličā notika atvadīšanās no Kārļa Bauera – Zemgaļa.

Zemgaļa lielākais ieguldījums ir mūsu nacionālajā mūzikā – pats par saviem līdzekļiem viņš ir savācis un iedziedājis vairāk par 100 Jāzepa Vītola solo dziesmām un mēģinājis popularizēt daudzu citu latviešu komponistu dziesmas.