„Vienā dienā – visa dzīve” otrreiz uzvar konkursā

Konkursā „Lielā lasītāju balva" nominācijā „Oriģinālproza" jau otro reizi uzvarējis Annas Skaidrītes Gailītes romāns „Vienā dienā – visa dzīve". Pirmā uzsvara plūkta 2012.gadā, bet šogad grāmatu izlasījuši 2756 bibliotēku lasītāji.

 

Konkursu jau 13.gadu organizē Lauku bibliotēku atbalsta biedrība un tā laikā tiek noskaidrot, kādas grāmatas visvairāk lasītas Latvijas bibliotēkās. Jau ierasts, ka katru gadu starp lasītākajām grāmatām ir kāds no Annas Skaidrītes Gailītes oriģināldarbiem. Uzvarētāju godā bijušas „Patrīcijas dienasgrāmata", „Alīna. Likteņa celtā un likteņa gremdētā", „Ceļā uz Mākoņmāju" un „Durvis nav aizslēgtas".

 

 

Šis konkurss ik gadu bezkaislīgi un precīzi rezumē lasīšanā paņemto grāmatu skaitu un nosaukumus gandrīz 700 valsts bibliotēkās. Taču jādomā, ka neviens nenes mājās literatūru tikai tādēļ vien, lai to paturētu uz galda. Tātad izlasa un gan jau arī izdara secinājumus, vai bija vērts to darīt. Laikam lielāko tiesu manām grāmatām šis vērtējums bijis labvēlīgs, jo, kad esmu viesojusies daudzu novadu bibliotēkās, tad man allaž tiek rādīti to lasīt gribētāju, kas gaida savu rindu, saraksti. Man bieži saka, ja paņemot lasīt vienu no maniem darbiem, tad noteikti gribot izlasīt arī visus pārējos.

 

Par ļoti vērtīgām uzskatu tikšanās ar saviem lasītājiem, jo tad var sajust atgriezenisko saiti, uzzināt, kas un kāpēc viņus ir saviļņojis, jo līdz tam taču esmu strādājusi vienatnē, iegājusi pašas radītajā pasaulē kā realitātē un izdzīvojusi savu varoņu dzīves. Ne vienmēr viņi bijuši viscaur pozitīvi, ne mazums pieļāvuši kļūdu, taču rakstot nevienam neesmu uzmetusies par soģi, jo uzskatu, ka ne mums uz šīs zemes vienam otru būs pelt un tiesāt. Arvien cenšos pašiem lasītājiem atstāt iespēju spriest un izvērtēt grāmatas varoņus, vadīties tikai pēc savām sajūtām un, manuprāt, tas tiek saprasts un atzīts. Un vēl, esmu secinājusi, ka mūsdienu lasītājs ir sirds gudrs un atmaskos jebkādu neīstumu un uzspēli, un vēl sliktāk būs, ja sajutīs autora augstprātību vai nicinājumu. Tātad, ja caur varoņiem piedāvāsi savas sirds atvērtību, atklātumu un labvēlību, tad to pašu arī saņemsi pretim.

 

 

Gadu gaitā, protams, notiek tā, ka piemirstas kādreiz uzrakstītie teksti, un tad ir pat ļoti interesanti paņemt pirms gadiem piecpadsmit uzrakstīto un sākt lasīt ne jau vairs kā autoram. Sajūtas mēdz būt dažādas. Kādā lappusē uzrakstītais patīkami pārsteidz un gribas iesaukties: padomā tik, cik forši esmu pateikusi! Taču gadās arī tādas vietas, par kurām gribās teikt: nu nē, ar pašreizējo dzīves pieredzi es par to runātu pavisam citādāk. Diemžēl katra diena mūs ne tikai tuvina dzīves finālam, bet liek arī pārvērtēt izdarīto, mainīt uzskatus un sniedz jaunu mācību. Dažkārt pavisam rūgtu.

 

Tomēr ir viena tāda grāmata, kuru nekad nepārlasu, jo tāpat zinu „no galvas". Tas ir autobiogrāfiskais romāns „... un tad ienāca postītājs". Tagad es šo darbu laikam nedotu lasīt arī nevienam citam, jo zinu, ka pasaulē ir negodīgi ļaudis, kas var izzagt manu mīļo piederīgo tēlus no grāmatas lappusēm, viņus saplosīt un pataisīt par sava plaģiāta varoņiem. Šis atgadījums, kaut ļoti sens, man arvien vēl sāp.

 

 

Šogad bibliotēkās tika mainīti konkursa noteikumi un pirmo reizi noteikta lasītākā grāmata nevis par gadu, bet par trīs pēdējiem gadiem, tādēļ sanāca tā, ka viens no maniem romāniem uzvarēja atkārtoti. Pati gan šo darbu pārāk augsti nevērtēju, jo tas bija tapis, atsaucoties lasītāju ierosinājumam uzrakstīt turpinājumu grāmatai „Taureņa lidojums akmenī", par kuru 2002. gadā saņēmu E.Veidenbauma literāro prēmiju.

 

Daudz lielāku pārsteigumu un prieku šogad man sagādāja aptauja „Lielā lasīšana", kurā katrs Latvijas iedzīvotājs varēja nosaukt savas mīļākās grāmatas. Izrādījās, ka to bija izdarījuši vairāk nekā 36 tūkstoši lasītāju, minot gan pasaules bestsellerus, gan latviešu un ārzemju klasiķu darbus, gan arī bērnu literatūru un dzeju. No četriem ar pusi tūkstošiem nosaukto grāmatu, viens no maniem dokumentālajiem romāniem „Alīna" ierindojās piecdesmit astotajā vietā, bet vairāki citi bija iekļuvuši pirmajos simtniekos. Aizkustināja tas, ka aiz katra šī pilnīgi brīvprātīga balsojuma bija jūtamas tādas lasītāju emocijas kā mīļums, ieinteresētība, atbalsts. Un tā patiešām vairs nebija tikai bezpersoniska statistika. Man ļoti patika arī tas, ka pēc vairākām kārtām šīs aptaujas finālā nonāca un uzvarēja ne jau kāds pasaulslavens bestsellers, bet Kārļa Skalbes visiem zināmā pasaka „Kaķīša dzirnaviņas", kas arī, manuprāt, apliecina lasītāja viedumu, spēju saskatīt īsto vērtību mums visiem zināmos un tautai tuvos simbolos.

 

 

Jau sen esmu apjautusi, ka nekas nenotiek tāpat vien. Katrai uzrakstītajai grāmatai ir sava priekšvēsture un arī pašlaik topošajam darbam tāda ir. Kaut vasarā kārtējo reizi biju nosolījusies nekad vairs neatgriezties pie grūtā dokumentālā žanra, tomēr man tas neizdevās. Saņēmu mīļu aicinājumu paviesoties Latvijā pazīstamās Budovsku dzimtas vasaras mītnē, kas atrodas Kolkā, pašā jūras krastā, kur Dižjūra ar Mazjūru satiekas pie garā sēkļa un nemitīgi strīdas. Tā bija fantastiski skaista nedēļa, kuras laikā tuvāk iepazinu ārstu un politiķi Māri Budovsku, viņa brāli arī ārstu traumatologu Gunti, Māra dzīvesbiedri kādreiz pasaulslaveno basketbolisti Skaidrīti Smildziņu – Budovsku, bet Fanijas Budovskas personā satiku visvecāko lībieti Latvijā. Šai šarmantajai kundzei pavasarī jau tikusi atzīmēta 100 gadu jubileja, bet viņa arvien vēl sprēgā asprātībā un spēj atcerēties vissenākos notikumus gan no savas dzīves, gan Kolkas vēstures. Esmu iecerējusi uzrakstīt šīs neparastās sievietes dzīves stāstu, tādēļ arī tagad, kad visi Budovski pārcēlušies uz Rīgas dzīvokļiem, bieži sazvanāmies ar Faniju un kā senas draudzenes pārspriežam šī brīža aktuālākos notikumus. Nebeidzu vien apjūsmot viņas dzīvesprieku un enerģiju, bet vēl nezinu vai man izdosies šo dzirkstīgumu ielikt grāmatas lappusēs. Tomēr centīšos, tādēļ manas domas pašlaik aizņem Fanija.

 

 

Rudens un ziemas pirmā puse patiešām pie mums ir tumša un Gaismas gaidīšanas laiks izvēršas pavisam garš un mokošs. Ja vēl aizdomājas par to, ka veselība klibo, ka naudiņas par maz, ka tur augšā tie politiķi ir nejēgu bars, ka pasaulē arvien pieaug vardarbība un naids, alkatība un vienaldzība. Liekas, nu pilnīgi vai gals klāt!

 

Bet tā jau nemaz nav. Katram ir tik slikti, cik daudz mēs šo sliktumu ielaižam savās domās un dzīvē, cik neprasmīgi novērtējam to, kas mums katram ir dots. Bet labā nemaz nav tik maz, ja vien to neturam ieslodzītu aiz septiņām atslēgām. Tādēļ ne pret vienu sirdī neturēsim ļaunumu un netaupīsim mīļus vārdus blakus esošajiem, jo mīlestības, labestības un savstarpējas sapratnes nekad nevar būt par daudz.

 

Visiem novēlu labiem notikumiem bagātu Jauno gadu!