2024.gada 29. marts

Agija, Aldonis

Ievads Dzintarzemes stāstiem.

Ievads Dzintarzemes stāstiem.

Labdien, kaimiņi, draugi, kolēģi, labdien, jēkabpilieši!

Labdien Dzintarzemes ļaudis, ar kuriem iepazinos pavisam nesen, klausīdamās Jūsu stāstos, kopā ar jums šķirstīdama albumus un gadiem slēptos dokumentus. Paldies, ka mums uzticējāties, uzklausījāt, un lielākais paldies, ka atvērāt savas sirdis, uzticējāt atmiņas un atnācāt uz šo pasākumu ar gadu gadiem glabātām ģimenes relikvijām.

Mana bērnība pagāja izsūtīto mājā. Tante Ģenīte, kura reizēm mani pieskatīja, man pasakas nelasīja. Bet viņas istabiņā, kā daudzās Dzintarzemes mājās, agrāk goda vietā pie svētbildēm un lūgšanu grāmatas uz mazā galdiņa, vienmēr pārklāta ar žilbinošu baltu galdautu, stāvēja Sibīrijas ceļus izstaigājis albums.

Manā bērnībā pasaku vietā bija cilvēku likteņstāsti. Tā es izstaigāju tantītes un Jāzepa onkuļa dzīves ceļu, bet starp rūpīgi sarindotajām fotogrāfijām palika baisi noslēpumi. Nevarēju saprast, kāpēc, tik rūpīgi glabātajā albumā, kā mūžīgi nedzīstošas rētas vietām palikušas vien izplēsto fotogrāfiju skrandas. Par to prasīt nevarēja, tad Ģenītes skatiens aizslīdēja projām un viņa neko neteica. Nedrīkstēja prasīt arī par skaisto bildi ar Jungu ģimeni. Tepat pie mežiņa fotografētu, skaistu, trīs bērnu ģimeni, vasarīgās, baltās drānās, pie lauku radiem atbraukušus rādīt tikko nopirkto limuzīnu. Laimīgi! Tantīte saknieba lūpas un vien noteica: „Beja lobi cilvēki.”

Klausoties Jūsu stāstos, izstaigāju visu mūsu valsts vēsturi. Gara acīm redzu, kā Edvīna Zeļenko vecāmāte Lizete Skuntsberga ar savām māsām no Jēkabmiesta dodas uz Krišjāņa Valdemāra Novgorodas guberņā izveidoto latviešu koloniju, kur pie saimniekiem sapelna naudu. Atgriezusies Jēkabpilī, var no pareizticīgo baznīcas iznomāt zemes pleķīti un uzbūvēt nelielu mājiņu, ko Brīvvalsts laikā par simts latiem izpirkusi īpašumā.

Revolūcijas elpa skārusi arī Dzintarzemes ģimenes. Šeit palikušie gaidījuši savus dēlus un tēvus no Krievijas pārnākam, no streļķiem. Bija labi karotāji un savu māju saimnieki. Stingri tēvi. Nevar neminēt, ka tepat netālu ir trīs latvju strēlnieki, kas revolūcijas gados sargājuši pašu Ļeņinu – kalējs Lejiņš, no Blaumaņa ielas, Pēteris Ezerietis no Lauku ielas un Henrijs Grāvītis, kurš streļķos gan aizgājis no Sēlpils puses, bet lielu daļu savas dzīves tepat netālu nodzīvojis – Brīvības ielā.

Redzu Ozolu ģimenes tēvu, kurš tepat Brīvības ielā Latvijas brīvvalsts gados, knapinot santīmu pie santīma. uzceļ skaistu, gaišu ķieģeļu māju. Ģimenes turīgas nākotnes simbolu. Tajā tika ieliktas visas nākotnes cerības. Sirds neizturēja, kad māju nacionalizēja komunisti un ģimeni no tās izdzina. Mierinājums tika rasts Daugavā!
Ir sāpe, ko neizsāpēt mūža garumā un asaras, kuras nekad neizraudāt. Karu salauzti likteņi. Izpostītas ģimenes. Nekad neiepazīti vecāki. Jautājums dzīves garumā: kā būtu, ja nu tomēr…? Mēs iepazināmies ar Maiju Ražinsku un uzklausījām stāstu par viņas tēvu Voldemāru.

 
Ražinsku ģimenes arhīva foto

Nav citu atmiņu, kā vien vecāsmātes stāstītās un pāris fotogrāfijas. Viņš bija dienējis Latgales artilērijas pulkā, vēlāk tēvs Aleksandrs dēlu apmācījis kurpnieka amatā un Voldemārs strādājis pilsētas centrā. Apņēmis sievu. Un tad nāca vācu laiki. Jauni puiši, draugi vairākās mašīnās braukuši uz Viesīti.. Laukmalē salūzusi kāda no mašīnām. Puiši izkāpuši. Kamēr tiek remontēts, aizgājuši aprunāties ar siena krāvējiem. Pēc pusgada, 14. februārī visi tikuši arestēti, ar apsūdzību, ka braukuši karot pret vāciešiem, tas no siena krāvēju iesnieguma. No Salaspils nometnes neviens no puišiem neatgriezās. Maija piedzima 11. februārī, divas dienas pirms tēva aresta. Māte nevarēja samierināties ar notikušo un tikko piedzimušo meitiņu atstāja audzināt vecmammai. Tā nu mātes un meitas dzīve še pat Jēkabpilī ritējusi blakus, kā divām svešiniecēm. Maija Ražinska mantojusi Ražinsku īpašumus, ko vecāmāte Latvijas laikā izpirkusi par simts latiem. Ģimene nākusi no Brodiem.
Uzklausījām Sarmītes Šumas dzimtas stāstu. Vectēvs Pēteris Kriškāns dienējis cara armijā Austrumsibīrijas bataljonā. Strēlnieks.
 


Pēteris Kriškāns. Sarmītes Šumas arhīva foto

Piedalījies Japānas karā un kā izcils karavīrs 1905. gadā atvaļināts. Braucot mājās, saklausījies, ka, Amerikā tiekot pie bagātības, rokot zeltu, un abi ar brāli Džonu devušies meklēt savu bagātību. Kā nu tur gājis, kā nē, tādu stāstu dzimtā nav, bet no Amerikas abi brāļi atgriežas ar labu naudu. Pēteris noprec Alīnu no Dignājas pagasta. Tā kā jaunā sieva Aknīstes muižā dzīvot negrib, tad nepērk muižu, bet gan māju Jēkabpilī, jo no šejienes līdz vecāku mājām sieva var arī kājām noiet. Pēterim divi dēli. Kad vecākajam Jānim jāiet saņemt padomju pasi, pēc vairākiem aicinājumiem aizgājis, paziņo, ka šo varu neatzīst un pasi neņems. Par to Sibīrija. Jaunākajam dēlam pret padomju varu cita attieksme un komunismu ceļ padomju triecienceltnēs plašajā Savienībā.

“Leonora”. Kurš gan nav dzirdējis šo dziesmu Žorža Siksnas izpildījumā? Vai zināt, ka tā veltīta jēkabpilietei Eleonorai Zvejniecei, tepat no Zaļās ielas, komponista Grigorija Zilvera klavieru privātskolotājai?
Eleonora Lepiksone precējusies ar Daugavpils apgabaltiesas tiesnesi Antonu Baško. Mācījusies konservatorijā, strādāja par mūzikas skolotāju. Ar vīru braukusi uz pieņemšanām pie valsts prezidenta Ulmaņa.
Eleonora Zvejniece. Ivara Baško arhīva foto

Kad Latvijā sākas padomju laiki, vīrs paliek amatā, jo viņam simpatizē jaunā vara un vēlāk līdz ar padomju armiju Antons Baško atkāpjas uz Krieviju, kur krīt kaujās pie Ļeņingradas. Eleonora paliek Latvijā, lai uzturētu dēlu un vecomāti, kara laikā strādā par vācu valodas tulku. Kad atgriežas sarkanie, Eleonoru izsauc čeka, pratina, kā viņa varējusi strādāt pie vāciešiem, ja viņas vīrs kritis karā par dzimteni. Stāsts par ģimenes uzturēšanu nav ticis uzskatīts par pietiekošu iemeslu. Izmeklētājs esot vaicājis, vai tad viņa nevarēja kā Zoja Kosmodemjanska savu bērnu pamest, tā teikt, upurēt dzimtenes labā. Uz ko Eleonora atbildējusi ar sašutumu, ka viņa dzimtenes dēļ savu bērnu netaisās upurēt, un iespļāvusi izmeklētājam sejā. 1945. gadā Eleonoru apcietināja par dzimtenes nodevību un viņa nokļuva Vorkutā ogļu raktuvēs. Tur bija daudz inteliģences no visas Padomju Savienības. Ieslodzītos iesaistīja valsts svētku svinībās. Tā Eleonorai tika dota iespēja nodemonstrēt savu skaisto, spēcīgo balsi. Pēc koncerta viņa tiek ieskaitīta darbā Vorkutas operas teātrī, kur trupā gandrīz visi ieslodzītie. Lēģeri viņa iepazīstas ar Zvejnieku, apprecas, un, tā kā viņš ir no šīs puses, tad ģimene nolemj dzīvot Jēkabpilī.
Eleonora Zvejniece ilgus gadus strādā Oškalna kultūras namā par māksliniecisko vadītāju un pasniedz klavierspēles privātstundas.

Gandrīz katrā Dzintarzemes mājā, kurā vēl saimnieko īpašnieku dzimtas, ir nesadzijušas varu, karu, likteņu nodarītās pārestības. Un ik paaudzē, sākot no jauna, mīt cerība, ka šoreiz viss būs citādāk. Un stāsti beidzas ar … un tad nāca citi laiki! Bet nu turpmāk visu pēc kārtas….

Stāstu ciklu veidoja Jēkabpils pilsētas Bibliotēka

Sadarbībā:

Atstājiet komentāru