Dzintarzemes plostnieki (3.raksts)
- 25 junijs 2019 --
- 0Komentāri
Leģendām un nostāstiem apvītais plostnieka amats ar romantisku vakarēšanu pie ugunskura un saldsērām dziesmām par daiļavām un dzimteni patiesībā bija sūrs, fiziski smags un bīstams.
Plostus sēja no priedēm un eglēm, pa starpām iesienot ātri grimstošo bērzu. Daugavas plosti sastāvēja no 6-8 posmiem jeb plenicām, kas cita aiz citas virzījās pa upi kā vilciens ar vagoniem un bija līdz pat 70 metrus gari.
Daugavas plostnieki
Lielākajās upēs plostus pludināja karavānās, pa 10-11 plostiem vienā reizē.
Vajadzēja sarunāt un nolīgt vismaz 10 pieredzējušus plostniekus – stūrmaņus jeb korņikus. Labākā līkopu vieta bija krogs. Kad potenciālie kandidāti bija sasaukti kopā, tika uzlikts brandavīns, tad noslēgti līgumi. Savukārt korņikiem vēl vajadzēja sameklēt sev 2-3 palīgus jeb malačus. Reizēm malača vietu dabūja korņika jaunākie brāļi vai dēli, pat sievas un meitas. Lai gan uzskatīja, ka sieviete uz plosta drīzāk nes nelaimi, finansiālie apsvērumi vilināja riskēt. Plostnieces sevi sauca par daiļajām straumeniecēm, bet vīri tās dēvēja par „vārnām” un lūkoja, lai vienā karavānā vairāk par divām „vārnām” nebūtu.
Pašas bīstamākās krāces sākās lejpus Jēkabpils apmēram 25 km garumā. Rūdītākie plostnieki zināja no galvas katru krāci un sēkli, katrai bija arī savs nosaukums. Pabraucot garām Zeļķu tiltam, esot bijis pieņemts mest ūdenī naudu kā ziedojumu Augstākai varai, lai laiž bīstamai vietai laimīgi garām. Daugava tur bija pilna monētām. Ja līdz Jēkabpilij krievu plostu braucēji varēja uzdziedāt kādu dziesmu laika īsināšanai, tad upes posmā no Jēkabpils līdz Maruškai nebija laika pat nospļauties. Tāpēc Jēkabpilī plostus „noara” jeb ar speciāla arkla un troses palīdzību apstādināja un Zvanītāju krogā sākās loču līgšana. Tie bija vīri, kas pārzināja krāču vietas un prata izvadīt plostus cauri Pirkažai, Priedulājam, Grūbei jeb Pļaviņu rumbai, Trakajam atvaram pie Gostiņiemn, Brodņai, Zvirbuļu, Ķeguma krācēm, Buleniem.
20.-30. gados presē parādījās aicinājumi latviskot plostnieku terminoloģiju. Sašutuši pilsoņi sūdzējās par rupju krievu lamuvārdu atbalsošanos Staburaga klintī. Krievu plostnieki šo vietu dēvēja par Čortova boroda (Velna bārda). Laikraksts „Jēkabpils Vēstnesis” 1926. gadā sodās: „Katru gadu, no agra pavasara līdz vēlam rudenim, kad plosti iet pa krācēm, tad stipri un tālu atbalsojās plostu vadītāju krieviskās komandas vārdi mūsu Daugavas skaistajos krastos. Šeit tauta ir skaistas teikas darinājusi, šeit mūsu lielie dzejnieki ir paliekošus kultūras darbus radījuši, šeit jaunatne grib redzēt un dzirdēt, domāt un just tikai latviski. Bet kāds negatīvs iespaids tad paliek, kad no lejas atlido skarbie krieviskie vārdi.” Vēl jo lielāku sašutumu izraisīja tas, ka komandētāji un rupekļi bija „mūsu pašu plostnieki”. Kurzemes un Vidzemes upju plostnieki latvisko terminoloģiju pieņēma vismaz daļēji, turpretī pravo–ļevo! būšanu uz Daugavas izravēt neizdevās.
30. gados PSRS plostnieki Rīgā piesaistīja uzmanību ar to, ka steidza iepirkt zābakus, apavus, cirvjus, vīles un citas noderīgas mantas. Latvijas pilsoņiem bija grūti saprast, ka padomju zemē tā visa trūkst. Avīžnieki, kam 30. gados izdevās pie kortelīša parunāt ar padomju plostniekiem, uzzināja, ka pirms robežas atbildīgie karavānas „komisāri” liek tiem nomest noskrandušo apģērbu un izsniedz jaunu, kas pašiem no savas algas jāapmaksā. “Jaunākās Ziņas” rakstīja: „Plostnieki uzcirtušies: zilas blūzes, pelēki lietus mēteļi, žokejcepures, kājās gari zābaki – visiem pēc vienas šnites. Nesmēķē vairs avīzē tīto mahorku, bet apzinīgi sūc angļu pīpes.”
Krustpilieši un jēkabpilieši plostniekus nosacīti iedalīja divās grupās: vieni pie robežas pārņēma no Daugavas augšteces nākošos Krievijas plostus un vadīja tos līdz Rīgai, otri specializējās tikai plostu izvadīšanā cauri bīstamajām krācēm lejpus Jēkabpils. Melsa, ka plostnieku neoficiālā devīze esot: „Ja gribi būt plostnieks, tad dzer, citādi velns tevi raus”. Nav jābrīnās, ka Jēkabpils un Krustpils ārstiem vienmēr bija daudz darba, dakterējot kautiņos pārsistās skarbo un lepno plostnieku galvas. Kaut gan bieži saukti par kaušļiem un dzērājiem, dāmām brašie plostnieki patika. Ja viņi izkāpa krastā un devās uz balli, kaislības tur stipri pieauga.