"Lauktehnikas stāsti": stāsta Jānis Kalniņš (3. raksts)
- 05 septembris 2019 --
- 0Komentāri
Kaut kad 1970.-1975. gados tika veikta aptauja par Jēkabpils rajona populārāko sportistu. Vienādu balsu skaitu ieguva svarcēlājs Valdis Alksnītis un „Lauktehnikas” artēzisko aku meistars Elmārs Antons – pēckara Latvijas čempions tāllēkšanā, vispusīgs sportists, vietējā mēroga zvaigzne daudzos sporta veidos un disciplīnās. Taču lielāko atpazīstamību viņš izpelnījās ar saviem jokiem, stāstījumiem un izdarībām.
Latvijas čempionātā, stājoties uz starta 100 metru finālskrējienā, viņš esot palūdzi saviem sāncenšiem: „Es nesaprotu, kā es pēc starta lieku papēžus, uz iekšu vai uz āru? Lūdzu, paskatieties jums no aizmugures būs labāk redzams!”
Jau solīdā pirmspensijas vecumā viņa „kroņa” numurs bija izaicināt uz galda tenisa spēli kādu jaunekli un to apspēlēt, sēžot uz ķeblīša.
Kad ap 1968. gadu toreizējais pārvaldnieks un ekonomiste „nogrieza” 10 rubļu piemaksu mēnesī par sporta dzīves vadīšanu, viņš pārtrauca sportistu organizēšanu, sacīdams:” Man gadā par 120 rubļiem sanāca jauns uzvalciņš, cilvēkiem prieks un veselība, bet viņiem jau savas mīkstās sēžamvietas svarīgākas.”
Sportā un kāršu spēlē gūtais rūdījums palīdzēja viņam nesamulst un nepadoties pat konfliktā ar tik prasīgu pārvaldnieku kā Dainis Ģēģers. E.Antons ar saviem vīriem jau sestdienā pēc avārijas izsaukuma bija, nodrošinājuši ūdens apgādi kādā fermā, un uzskatīja, ka D.Ģēģera prasība turpināt strādāt vēl arī svētdien ir nepamatota. Tā būtu tikai izrādīšanās rajona vadības un partijas komitejas priekšā. Saruna noslēdzās asi. D.Ģēģers: „Ja tā, tad tūlīt rakstiet atlūgumu!” E.Antons: „Pārvaldniek, kāpēc man jāraksta? Rakstiet jūs pavēli!”
Nerakstīja neviens
JAUNO SPECIĀLISTU PIESAISTE (stāsta Marija Tropa)
Lauktehnikas apvienībā daudz tika darīts, lai netrūktu kvalificētu strādnieku un speciālistu. Vasarās, skolas brīvlaikā apvienībā darbā pieņēma 30-40 skolniekus.
Jau maijā kadru daļā apkopoja informāciju no remontdarbnīcām, cik apvienībā strādājošo darbinieku bērni vēlas strādāt vasaras brīvlaikā un cik cilvēku iespējams pieņemt darbā.
Vispirms nodrošināja ar darbu Lauktehnikā strādājošo bērnus, tad, ja bija vēl kāda brīva darba vieta arī citus pilsētas bērnus.
Šādā veidā skolnieki varēja iepazīties ar dažādiem darbiem un profesijām un pat izvēlēties savu nākotnes profesiju. Parasti 10-20 skolnieki strādāja pat vairākas vasaras pēc kārtas un pēc skolas beigšanas atnāca strādāt tieši uz Lauktehniku vai arī devās mācīties uz attiecīgā profila arodskolām un tehnikumiem. Lauktehnikas apvienība maksāja arī stipendijas, kuras bija 15-20% (skatoties pēc sekmēm) lielākas nekā valsts stipendijas.
Lauktehnikā arī regulāri ņēma praksē arodskolu, tehnikumu un augstskolu studentus. Viņiem bija jāveic reāls darbs pieredzējušu strādnieku vai inženieru vadībā. Līdz ar to no tehnikumiem un augstskolām darbā atnāca daudz sagatavotāki speciālisti nekā tagad.
Stipendiāti bija gan augstskolu studenti, gan tehnikumu audzēkņi. Lauktehnika gadā aptuveni 8-12 cilvēkiem maksāja stipendijas. Starp stipendiātiem bija arī pašreizējais SIA”Ošukalns” vadītājs Aigars Nitišs, Lauksaimniecības atbalsta dienesta vadītājs Guntis Pusbarnieks, SIA ”Hektors” vadošais inženieris Māris Cāns, SIA „DLLA” līdzīpašnieks Dainis Lapiņš, valsts CSDD (Ceļu satiksmes drošības direkcijas) vadītājs Juris Teteris
PĒTERIS LAPIŅŠ (stāsta Jānis Kalniņš)
Lauktehnikas simbols”, vai kā tagad saka – seja, neapšaubāmi bija Pēteris Lapiņš. Šajā sistēmā viņš strādāja no paša sākuma, no 1940. gada septembra, kad izveidoja Krustpils MTS (mašīnu traktoru staciju).Lapins_Peteris_mazais
1968.gadā man paveicās pie viņa iziet mācību-ražošanas praksi kā LLA LMF (Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mehanizācijas fakultāte) pēdējā kursa studentam. Pēteris Lapiņš toreiz jau bija Latvijas PSR Nopelniem bagātais lauksaimniecības mehanizators, Latvijā pirmās specializētās kapitālā remonta darbnīcas vadītājs. 1969.gadā sāku strādāt pie viņa par vecāko inženieri – tehnologu.
P.Lapiņam bija mehāniķa izglītība, bet kā apdāvināts tehniskās izdomas praktiķis viņš bija daudzu mehānismu un palīgierīču izgudrotājs. Viņš uzreiz piesaistīja mani par līdzautoru. Viņa idejas – mans aprēķins un rasējums. Tālāk izgatavošana, ieviešana un noformēšana.
Tajos laikos partija un valdība uzmundrināja tautu, izvirzot skaļus saukļus veltītus kādām svarīgām gadadienām, kongresiem vai citiem notikumiem, kam par godu bija jāsastāda trieciendarba plāni. P.Lapiņam vienmēr pietika tehnisku ideju šiem plāniem. Viņš izmantoja partijas un valdības tieksmi plātīties, lai realizētu praktiski vajadzīgus tehniskus jauninājumus.
Mans darba sākums ”Lauktehnikā” sakrita ar specializācijas maiņu – traktoru DT-20 vietā vajadzēja apgūt traktoru T-40 dzinēju D-37 kapitālo remontu. Daudz ideju, rasējumu un tehniskas dokumentācijas atvedu no Vladimiras traktoru rūpnīcas. P.Lapiņš pielāgoja risinājumus mūsu apstākļiem, galvas kūpēja, darba bija pilnas rokas. Pēc tam nāca traktoru T-74 kapitālā remonta specializētais cehs, Autotraktoru elektroiekārtu kapitālā remonta cehs ut.t. Sapelnījām veselu kaudzi visādu atzinību gan sev, gan „Lauktehnikai” par racionalizācijas un zinātniski tehniskā darba sasniegumiem.
Vēlāk tika izveidots Nestandarta tehnoloģisko iekārtu izgatavošanas cehs, kurā strādāja labākie meistari P.Lapiņa vadībā., pēc tam ceha vadību pārņēma Inārs Gailītis. P.Lapiņš vēl ļoti cienījamā vecumā turpināja darboties un bija noderīgs „Lauktehnikai”.
Pēteris Lapiņš prata apieties ne tikai ar dzelžiem. Viņa rokās paklausīga bija smalkā vijole – agrākos gados viņš spēlēja lauku kapellā. Viņš rūpējās, lai visapkārt darbā un sadzīvē tiktu ievērotas ģimeniskās tradīcijas – kopīgas dzīves jubileju svinēšana ar mūziku, dziedāšanu un dancošanu.
Stāstu ciklu veidoja Jēkabpils pilsētas Bibliotēka
Sadarbībā:
