2.sezonas 21.raidījumā par Latvijas kultūras kanonu, kurš tieši raksturīgs Latgalei

Kas uzskatīts par unikālu pasaules mērogā. Tā ir Latgales keramika. Šoreiz dodamies uz Preiļu pusi.

Apmeklējam Latgales Silajāņu keramikas meistara Polikarpa Čerņavska darbnīcu Preiļos. Latgalē podniecības amats mantots no paaudzes paaudzē, līdz ar to varam runāt par podnieku dzimtām. 20.gadsimts nav iedomājams bez Silajāņu keramikas un tās rokraksta. No tās nāk arī Čerņavsku dzimta. Šīs dzimtas arodu tagad turpina Polikarpa Čerņavska mazmeitas vīrs Raivo Andersons.

Pagājušā gadsimta 80.gados Polikarps Čerņavskis pārcēlās uz Preiļiem, izveidoja darbnīcu un keramiķu kopu, darbos iesaistot arī dēlu un znotu. Raivo jau ir znota znots, kurš savās rokās pārņēmis amata prasmes. Keramiķim visvairāk patīk virpot bļodas no pašu tepat pie Preiļiem saraktā māla, kas ir piesātināts ar dzelzi, ir poraināks un stingrāks. Raivo Andersona darbos dominē zaļie, zilie, dzeltenie, brūnie toņi un krāsas. Viņš daudz neeksperimentē, tomēr katru gadu savos darbos kaut ko pieliek klāt, no kaut kā arī atsakās. Krāsas, glazūras un raksti viņa darbos ir no Silajāņu keramikas. Kā vecajiem meistariem, arī viņam patīk pakopēt labos piemērus, jo tā jau viens no otra mācījās vecie meistari, nododot tradicionālās keramikas prasmes. ,,Sākumā bija tā, ka māls mani mocīja. Tagad es moku mālu,’’ atzīst Raivo Andersons. Viņš arī māca podniecības zinības bērniem un jauniešiem Preiļos, sakot, ka Latgales keramikai, kurai piemīt funkcionālais dizains, būs turpinātāji.

Vairāk nekā 1700 Latgales keramikas priekšmetu ir Raiņa muzejā „Jasmuiža”: lielākā daļa krājumos, skatāmi arī pirms trim gadiem izveidotajā ekspozīcijā, kurā pārsvarā ir vecmeistaru darbi. ,,Silajāņi ir kodols, kas veido Latgales keramiku,’’ stāsta muzeja vadītāja Solvita Brūvere. Spilgtas izpausmes ir 20.gadsimta 30.gados, kad podnieki piedalījās ārzemju izstādēs un saņēma godalgas. Tajā laikā arī pārējā Latvijā sāka atpazīt un novērtēt Latgales keramiku. Sāka izgatavot traukus ne vien ikdienas vajadzībām, bet tie kļuva vizuāli pievilcīgāki un dažādi. Latgalē keramikas tradīcijas bija visnoturīgākās un ilgstošākās, kas, iespējams, saistās ar cilvēku nabadzīgajiem dzīves apstākļiem. Tradīcija ir izdzīvojusi līdz mūsdienām, kļūstot par ekskluzīvu lietu. Solvita Brūvere cer, ka Latgales keramika būs pieprasīta vēl vismaz 100 gadus. Lai arī tā mainās, kādai daļai no tradicionālā tomēr nevajadzētu pazust.

Podniecībai piemīt arī iedvesmas spēks. Tā kā Silajāņi ir tuvu Jasmuižai, iespējams, ka arī dzejnieks Jānis Rainis, kuram tuva bija tautas māksla, apciemoja podu meistarus. Jāpiebilst, ka Raiņa muzejs ,,Jasmuiža” ir dzejnieka ,,jaunu dienu zeme”, jo no 1883.gada līdz 1891.gadam šeit topošais dzejnieks pavadīja ģimnāzijas un universitātes brīvlaikus.