2.sezonas 22.raidījumā ,,Ir Latgale mūsu’’ – kā kādreiz Latgalē sagaidīja un aizvadīja veļu laiku, un kā tagad kristīgā pasaule atzīmē svecīšu vakarus

Visā kristīgajā pasaulē mirušo piemiņas dienas tiek atzīmētas 1.un 2.novembrī. Daudzviet pasaulē šīs dienas ir brīvas, lai cilvēki apmeklētu savu tuvinieku kapus un lūgtos. Latvijā svecīšu vakari sākas no septembra mēneša un ilgst līdz Dvēseļu dienai. Tas saistīts ar laika apstākļiem un faktu, ka pie mums vēsturiski ir izveidojies daudz kapsētu. Divu dienā laikā mācītājs nespēj pabūt vairākās kapsētās. Tā raidījumam stāsta Viļānu, Ostrones, Rikavas, Nagļu draudžu prāvests Rinalds Stankēvičs. Cilvēki dodas pie saviem mirušajiem tuviniekiem, lai sakoptu kapsētu un lūgtos, aizdedzot svecītes. Priesteris uzsver, ja ,,piederīgo kapsētā netiek rīkots svecīšu vakars, tas jau nenozīmē, ka mums tur nav jābūt. Skaisti, ja 1.vai 2.novembrī pēc dievkalpojuma baznīcā mēs brauktu pie saviem mūžībā aizgājušajiem tuviniekiem’’. Arī tehnoloģiju laikā turpinās lūgšanas, jo nav tāda laikmeta, kurā cilvēks būtu atbrīvots no tām. Kādreiz uz baznīcu ceļš bija jāmēro kājām vai jābrauc zirga pajūgā, tagad transports atvieglo dzīvi. ,,Bet dvēseles stāvoklis jau nemainās’’ - piebilst Rinalds Stankēvičs. Viņš nepiekrīt, ka kristīgā pasaule mirušo piemiņas dienās kaut ko ir pārņēmusi no senajām veļu dienu tradīcijām, sakot, ka uz to jāskatās kritiskāk.

Savukārt Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas filoloģijas doktore un asocētā profesore Angelika Juško – Štekele norāda, ka veļu laika tradīcijas ir senākas. Taču pirmie tradīciju krājēji, kas atzina, ka tā ir vērtība un sāka pierakstīt, bija katoļu mācītāji. Abas tradīcijas eksistē blakus un šodien vairs nevar nošķirt, jo tām ir kopīgs ētisks pamats – cieņa pret aizgājēju.

Veļu laiks, kas sākas no Miķeļiem turpinās līdz Mārtiņiem, Latgalē tika atzīmēts līdzīgi kā pārējā Latvijā. Senākās liecības saglabājušās ticējumos un vēstītājfolklorā. Veļu laiks, saukts arī par Dieva vai Tēva dienām, ir piesātināts ar tradīcijām, ar kurām pieminam savus aizgājējus, izrādām cieņu un mielojam veļus. Mācība, kas nāk no seniem laikiem, apliecina, ka tauta, kas godā savus aizgājējus, ir pelnījusi veiksmi un izdošanos. Cieņa pret aizgājēju tā ir būtiska kultūras daļa. Angelika Juško –Štekele raidījuma turpinājumā stāsta, ka veļu laiks nav iedomājams bez vakarēšanām, kad tika minētas mīklas. Tie, kas var uzminēt mīklu, ir cienīgi palikt dzīvi. Lai nāve, kas tajā laikā staigā apkārt un skatās pa logiem, nepaņemtu mīklu atbilžu nezinātājus, tika izdomāti rituāli, kā piemanīt to, izspēlējot apbedīšanu. Viens no tautas ticējumiem vēsta, ja šajā laikā kaķi vakaros dikti ņaud, apkārt staigājot veļi.

Profesore Angelika Juško –Štekele teic, ka mūsdienās cilvēki vairs nemielo veļus, taču laikā no Miķeļdienas līdz Mārtiņiem mums vairāk prāts griežas padomāt par aizgājējiem, tāpēc aizbraucam uz kapiem, rīkojam svecīšu vakarus.