Žurnālists Dainis Īvāns Latvijas 100.dzimšanas dienas priekšvakarā par Latgali Latvijā sarunājas ar Rēzeknes novada Feimaņu pagasta uzņēmēju Māri
Rumaku un Austrumlatvijas Tehnoloģiju vidusskolas skolniecēm Viktoriju Ratķeviču un Jūliju Tumanovsku.
Latvijas neatkarībai, informācijas bija aizvien vairāk un vairāk. Mēs iepazināmies par izciliem latgaliešiem, kas dzīvoja trimdā un pirms tam. Tas
attieksmi sāka mainīt. Mūsdienu latgalieša pašapziņa ir lielāka. Viņi lepojas, ka ir latgalieši. Dažiem inerce ir palikusi no padomju laikiem’’ – domā Māris
Rumaks, piekrītot Dainim Īvānam, ka tieši padomju laiki izdzēsa latgaliešu vitalitāti.
Abas jaunietes Latgali saskata Latvijas kontekstā kā vienotu un nedalāmu.
Viņas norāda, ka ,,Latgalei ir kaut kas specifisks, bet tā ir daļa no Latvijas, nav izolēta no pārējās valsts’’. Jaunietes to visvairāk izjūt Dziesmu un deju
svētkos, sakot, ka mēs esam dažādi, bet vienoti dažādībā. Lai būtu šī kopības sajūta, pašam tajā ir arī jāiegulda no sevis, jādara lietas valsts labā. Latvija ir
viņu mājas un dzimtene. Ir jāsaglabā drosme ieguldīt un radīt jaunas lietas. Austrumlatvijas Tehnoloģiju vidusskolas audzēknes par savu pienākumu
uzskata mācīties un nākotnē darboties zinātnes laukā, lai tā varētu pārstāvēt Latviju pasaules mērogā.
Māris Rumaks savu uzņēmējdarbību ir attīstījis dzimtajā Rēzeknes novada Feimaņu pagastā. Māris studēja un par vēstures skolotāju strādāja Rīgā. Tur
arī nodibināja uzņēmumu, kurā pakāpeniski nonāca līdz karogu ražošanai. Vēlāk ražotni pārcēla uz Latgali. Māris Rumaks apzinās, ka Latgalē nav
problēmu nodarboties ar uzņēmējdarbību. It īpaši mūsdienās, kad ir internets, kurjers, kas dara brīnumus. ,,Pasaule ir palikusi tik maza,
sadarbojamies ar Ķīnu, Pakistānu, Indiju, nerunājot par Vāciju, Poliju. Man te ir vienkāršāk strādāt nekā Rīgā: nav sastrēgumu, lētākas telpas’’ – tā Māris Rumaks. Viņa uzņēmumā blakus dažādu pasaules valstu un uzņēmumu karogiem, top arī sarkanzilibaltais Latgales neoficiālais karogs. Māris arī ir
Latgales karoga idejas autors un īstenotājs. Viņš atceras vecvecāku padomju gados slēpto Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Arī viņā ir iedzimta
pašapziņa un pārliecība par savu piederību senču zemei. ,,Vienmēr esmu teicis, ka esmu no Latgales’’, piebilst Māris. Viņu nekad nav vilinājušas
labklājības zemes. Uz Ameriku devies, lai tikai satiktu indiāņus. ,,Ieguldot savas pūles un spēkus šeit, var sasniegt vairāk’’, teic Latgales uzņēmējs.
Arī raidījuma viešņas Viktorija un Jūlija negrasās doties prom no Latvijas. Viņas piekrīt, ka globalizācijā varam pazaudēt savu, tas rada ir bažas. Ne visi
grib atgriezties Latvijā. Tādējādi liela loma ir ģimenei, tās ieliktajam pamatam, ka tu esi latgalietis, piederīgs Latvijai.
Svētku nedēļa ir tas laiks, kad cilvēki biežāk un vairāk pārdomā