Ikvienam izstādes apmeklētājam ir iespēja iegūt savā īpašumā mākslinieka Ata Jakša gleznu. Lai to izdarītu nepieciešams uzminēt attēlā redzamo gleznas nosaukumu pēc iespējas tuvāk autora noteiktajai.

Lai to izdarītu jāapmeklē izstāde Jeakbpils Tautas namā, jāuzraksta sava ideja gleznas nosaukumam un savi kontakti un lapiņa jāiemet īpaši šim nolūkam domātā kastītē, kas pieejama izstādes vietā. Uzvarētāju noteiks autors. Zemāk ir Ata Jakša izstādes idejas apraksts.

Māksla ir iekalt audeklā absolūto nulli

Vispirms janoskaidro, kas tad ir māksla un kāpec mēs ar to nodarbojamies. Kāpēc mums ir vajadzība izteikties un būt saklausitiem.

Mes esam daļa no Radītāja, kura ir saglabājusi radīšanas gara vajadzību, taču nepilnības dēļ, mums liegta iespēja radīt, ko fundamentālu, kas var radīt būtiskas sekas līdzcilvēkos. Mes iespējam radīt tikai varbūtību, ieskatu, veidu, ilgas u.t.t

Mēs gribam būt sevišķi, mīlēti, uzklausīti, lai mūsu viedoklis tiek respektēts. Mēs gribam, taču, lai to saņemtu, mums jāprasa sev, ko tu esi devis, lai saņemtu. Gribās jau saņemt un tad dot, ja kas paliek pāri. Lūk arī atbilde, kāpēc nespejam radīt ko sevišķu, bez kontroles. “Gars, gan ir labpratīgs, bet miesa vaja.” Gribam, lai sacītais ir akmenī iekalts un mūsu viedoklis būtu unikāls.

Kāpēc kontrole, tāpēc, ka jebkurš secinājums vai veidojums ir maldīgs, jo izejas un atskaites punkti ir maldīgi. Maldīgi tāpēc, ka tu nespēj lidot, vai izveidot sēklu, kas iemesta zemē augs. Ja tev ir piešķirta lieta vai cita mantiska vai sabiedriska stāvokļa vērtība, kuru neesi pelnījis, tad tas nesīs tikai postu, jot tu zini cenu, bet ne vertību. Tāpēc tev dots tikai tas, kas nak tev par labu, tostarp neveiksmes, kas stiprina un liek tev iegūt atziņu.

Tatad noliedzot mākslā analītiskumu, mēs liekam darboties dvēselei vai zemapziņai, kas izdos gleznas uzplaiksnījumu, bez maldīgas kontroles. Tā būs unikāla un tikai tava, kas ir organiska un ļaudīm uztverama ar sajūtām.

Nav iespejams radīšanas process bez Absolūtas patiesības klātbūtnes.

Mums ir doti 80 gadi, kuru laikā mums jāapjauš atziņas, kas ir sacītas Bauslībā un Evanģēlijos un mēs varam izdarīt, lielako tiesu tikai, kādu daļu no tā, kas mums dod tiesibu uz mužīgo dzīvi.

Šajā laikā mēs klīstam tumsā un nespējam atbildēt vai būt skaistam, fiziski, ir teicamāk, ka nebūt tādam, jo glītums ir ieejas biļete sabiedrībā par velti, bet necils fiziskais veidols liks darboties, lai kļūtu ieverojams lidzļaužu priekšā. But fiziski veidotam teicami, vai garīgi stipram būt, kas liedz lidzļaudīm tevi saprast. Mēs lūkojamies, bet neredzam, mēs klausāmies, bet nedzirdam. Rezultātā necilais stiprina dveseli, cilais liekot svaru uz ārejo veidolu, nestiprina dvēleseles spēkus. Un maksas brīdī, tevi fiziskā daile neglābs, tas ir droši.

Ideāls mākslā ir ideāls tēls, ideāli attēlots darbībā ar ideālu fizisko un ideālu garīgo attēlu - to harmonija vai disharmonija ideālā situācijā, kas rezonē vai disonē un rada ideālu kadru pilnīgā saskaņā, kas vienlaikus pārklājas ar ideāliem laikmeta, grīgo un fizisko izskatu. Lūk ideāls mākslas modelis, kas kā saprotams nav iespējams, taču tieksme uz to, ir tas ceļš, ko cilvece iet un nebeigs iet, līdz Radītājs sauks pie Sevis.

Nav stila, ne veida, nedz cita cilvēka izdomāta veida, kā radīt šo idālu mākslā. Jebkurš stils, vai epoha pati sevi apgāž un izsmeļ, vai tas ir klasicisms, vai abstrakcionisms vai renesanse vai cits. Nav kompozīcijas un krāsu gammas, jo pati daba pamatos ir harmoniska, taču ar nelielu novirzi, kas mums nedod iemeslu pareģot un tādejādi gulēt uz lauriem, bet būt vienmēr nomodā. Dabā eksistē neglītais ar glīto, harmonija ar disharmoniju, bet galā veido īstu kompozīciju, kas ir precīza, tikai ar mazu novirzi, tādēļ, tu nevari veidot harmoniju, jo nēesi izveidojis harmonijā disharmoniju un neglito ar glito, kas var veidot harmoniju. Tu vari izdomāt 5 gājienus uz priekšu, bet nekad miljonu mikronsekundē. Tas liecina, par ierobežotību un nespēju pasauli ieraudzīt pilienā.

Tā kā vienmēr būs nepilnīga didaktika, jebšu vēlme pēc pasakas,tu vari domāt, es viņai, jeb viņam pateikšu to un pateikšu tā, bet, lai cik skaisti vārdi nebūtu un darbības nesekotu, otrs paliks nekustināts, strāda tikai tas, kas tu esi istenībā un tavs ceļš. Tavs ceļabiedrs, uz ko tu reaģēsi lielajā darbā, pat ja arī tev tas nepatiks, tu iesi. Morāle – māksla nevar būt intelektuāla un sameistarota, ta atsaucās uz sirdi.

Mēs ik mirkli maināmies un tālab, mirklis ir jau vēsture, bet vēsture kam, tas ir piemineklis, jeb atskaites punkts tavam attīstības vai sapratnes līmenim, arī tad, ja tu melo sev vai citiem. Tādējādi nekas nav paliekošs, viss mainās un pārtop. Neuztvert burtiski un nepadarīt teikto par absurdu.

Ir pieturas punkti, kas ir daudz nozīmīgāki par mirkļa ideālu – tās ir atziņas, kas tevi pavada. Atziņa ir pieredze, kas balstīta dzīvē, bet dzīve balstīta uz absolūto patiesību. Kas tad ir ši PATIESĪBA. - RADĪTĀJS.

Tu zini, ka ziema nāks un silti jāģērbjas, bet ziemu tu nevari iespaidot, ziemu iespaido Radītājs, kas ziemu tev sūta, lai tu darbotos adītu zeķes, gādātu malku, kas liek tev saskarsmē nākt ar citiem laudim – aitkopjiem, meža cirtējiem un citiem laudīm, un šī saskarsme ir piespiedu darbība, kas liek tev runāt un sadzīvot ar citām dvēselem un sadarbība veido - atziņu.

Šī atziņa dos tev siltumu ziemā, lai to pārciestu, ja busi velīgs, pret mežacirtēju, aitkopi un adītāju. Ja tu nebusi cienigs, - tad salsi. Šī atziņa ir pamatā arī mākslai un visam radīšanas procesam. Dvesele ir viena un nav viena, jo tā agri vai vēlu nonaks tai vietā, no kuras tā ir izgājusi, tikai jau ne tāda, kāda tā bija.

Mēs piedodam vērtību vai svaru lietām, notikumiem, attiecībām, stilam vai citiem izteiksmes līdzekļiem, kas ir otršķirigas vai atrodas disharmonijā ar absolūtajām vērtībām un to mērķiem. Tādēļ, reālisms un ideja, kas izdomāta, kā apzināta darbība, nesasniegs iespaidu un paliekošu vietu.

Rezultātā mūsu darbi iegūst didaktisku, neietekmējošu darbību, kas ļaudīm paliek nesaprasta vai vienaldzīga un islaicīga bauda.

Nav iespējams darbā radīt visaptverošu un precīzu ideju, kas būtiski ietekmēs skatītaju un liks domāt līdzīgi jums.

Iespējama ir mirkļa zemapziņas sajūtu līmenī nodot ekspresionistisku sajūtu katarsi, kas izpaužas ka sprādziens vai uzplaiksnījums, kas cenšas atsegt jautājuma butību. Šo butību var veidot tikai neapzināti, apzināti – nepiedodot vertību klasiskajām glezniecības tēmām – perespektīve, krāsu attiecība u.t.t Butisks ir fons, krāsu harmonija vai disharmonija, un spēks ir tikai kontrastos – papildinosos vai kontrastējoši nesadzīvojošos.

Nav iespejams paspēt, vai vēlāki apstradāt mirkli, jo to izdarot, tas faktiski top nokauts.

Tenisista sitiens ir uztrenēts un skaists, taču sitiens, kas izdarīts, lai glābtu spēli, var būt neglīts, kroplīgs, tizls, taču, tas var glābt speli un gūt uzvaru – rezumē – rīcība ir tikai otas pieskariens gleznai – pārējais sagatavošanās, kā viena cirtiena māksla japāņu zobencīņās.

Jautajums – ko ar to tu gribi pateikt nepastav, jo visa tava butība pasaka tikai to, kas ir pasakāms radoša procesa izpildītājam noteiktā attistības posmā.

Izmantojot krāsu, tava butība ar rokas palīdzību, neapzinātā stavoklī, atstāj pēdas uz audekla, tieši tādas pašas pēdas, ka ekstremālā situacijā - putns, kas bēg no vajātāja – sliedi debesīs. Mēs īstenībā negribam, domāt, meklēt, atrast, saskatīt un mums ir trucīga iztēle, kas nav darbināta dzivē.

Mēs gribam, lai sagremo cits un mēs tikai norīsim un pateiksim vai garšoja vai nē.

Mēs gribam, lai visu gatavu noliek priekšā – lūk tas ir volgas strūdzenieks, lūk tas ir lācis, redz ka Šiškins tos jocīgi zīmējis, redz teicams mākslinieks, jo saprotu, ka debesis ir zilas, mākoņi - balti, mežs zaļš un lāči – brūni.

Jā - visi sakām, ka Mikelandželo Dāvids ir ideālu proporciju un paskata, izcils veikums, jā un vēlreiz jā, mēs neiedziļināsimies gaumes jautājumos, kur daļa varētu sacīt – jā pāēdis pelmenis, nav radis rupju klātbūtnes un nav sadūries ar grūtībām, laikmets uzliek savus uzstadījumus – pārāk skaisti, lai būtu īsts, tātad tas ir zināms mērķis, kur tiekties. Vai Dāvids rada mums sprādzienu vai atklāsmi? Varbūt klusā daba ar apgaztu karoti, tukšu galdu un atslēgu, liks atjaust dzives islaicību, ne garda ēšana ir jēga, bet atziņas meklējumi. Šo sižetu abstrahējot- veidojot galdu, ka virsmu, kā pamatu kā ceļu, karoti - kā peļķi, grāvi vai sauju, atslēgu, kā atmirdzumu peļķē, vai to vel abstrahējot, taču saglabājot domu un proporcijas, vēršamies pie skatitāja zemapziņas, ko noteikti zemapziņa sapratīs.

Vis grūtākais mūsu laikmetā ir izvēleties ko pasniegt un kā pasniegt. Tam jābūt unikālam, iespaidojošam, gan vizuāli, gan, idejiski, sensacionāli.

Tā, ir ne tikai vēršanās pie izdomas, bet galvenokārt pie zemapziņas, kur ceļš ir tas, kas ir neiets.

Ir patiesi robeža, kuru māksla nedrīkst pārkāpt.

Māksla ir nosacīta, tas pirmais likums.

Māksla nepieļauj naturālismu – pat attaisnotu.

Mākslai ir vēlme, lai realitāte būtu atbilstīga idejai, kas nav iespējams.

Māksla ir idejas konsekvence, esences formā.

Mākslā audekls domu dzemdē 100%

Māksla rodas tai punktā, kur saskaras cunami ar ugunssprādzienu.

Darbs nevar rasties pirms un ari pēc, jo tu nezini cik stiprs tu esi, lai apzinatos savu speku pirms un nespeku pec tam.

Par mākslu nevar runat atskirīgi no reliģijas.

KRĀSA

Ko simbolizē, vai izsaka krāsa. Kur tā radusies un kāpēc. Kā krāsa iespaido skatītāju, ka pastiprina vai izsaka ideju. Krāsa nevar būt izteiksmes būtiba vai mērķis mākslā, krāsa nevar būt darba butība, vai izteiksmes veids, kas izsaka ideju. Krāsa paspilgtina, vai ieterpj ideju un ir tikai viena no kompetnentēm, kas rada attieksmi zemapziņas, vai citā līmeni, kas ir visai tuvs smaršu pasaulei.

Krāsas izcelsmi varam meklēt auru krāsā, varavīksnē, ugunī, ūdenī vai citā fundamentālā vertībā, kas ir iegājusi idejas materializācijā un veido attieksmi pret uzmanības objektu.

Man krāsa ir jauda, spēks, kontrasts, fundaments uz kura risinās reakcija, un krāsa paspilgtina, izceļ, vai kontrastē ar domu.

Protams, krāsu patikšana ir gaumes lieta.

Man ir tikai tīras krāsas, kas saplūst vai dzīvo atsevišķi.

Neko lieku, tikai doma un kotrkrāsa.

Triepiens ir drošs un ietver domu, kas ir saskaņā vai tiesi kontrā ar centralo domu.

Otrs ceļš - turot galveno ideju rīkoties impulsīvi, jo tikai ideāls triepiens ir saskaņā ar zemapziņu un vienmer ir prioritārs pret apzinato.

Atis Jaksis