Komunistiskā genocīda upuru piemiņai
Latviešu tautai pagājušajā gadsimtā viens no visdrūmākajiem periodiem ir bijis deportāciju laiks. Šķiet, maz ir tādu notikumu, kas būtu atstājuši tik lielu ietekmi uz nacionālo apziņu kā 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta deportācijas. Faktiski dažās dienās tika iznīcināta Latvijas elite. (..)
Dokumenti liecina, ka lēmumu par deportāciju veikšanu okupētajās Baltijas valstīs J.Staļins ir pieņēmis 1941. gada 15. maijā. Nākamajās dienās PSRS represīvās iestādes sagatavoja deportācijas pavēles, instrukcijas, norādījumus, izsūtāmo sarakstus, aprēķināja nepieciešamo karaspēka daudzumu, izveidoja izsūtīšanas „trijniekus”. Sākumā Baltijas iedzīvotāju deportācija bija iecerēta 12. jūnijā, taču sakarā ar reliģiskiem svētkiem Lietuvā, to pārcēla uz 14. jūniju.
Šī deportācija galvenokārt bija vērsta pret personām, kuras savas agrākās nodarbošanās laikā sociālā un ekonomiskā (mantiskā) stāvokļa dēļ, pēc formālām pazīmēm a priori tika uzskatītas par okupācijas režīmam neuzticamām un bīstamām. Deportācijai tika pakļauti arī šo personu ģimenes locekļi neatkarīgi no viņu dzimuma un vecuma. Tātad par deportāciju upuriem pirmām kārtām kļuva pazīstami politiķi, augsta ranga valsts ierēdņi, armijas un policijas virsnieki, aizsargi, literāti, augstskolu mācību spēki, uzņēmēji un tirgotāji. Tā, faktiski vienā dienā, tika iznīcināta Latvijas elite, kas bija izveidojusies nedaudz ilgāk nekā divdesmit valsts neatkarības gados.
Vēsturnieks Jānis Riekstiņš,
Pieminot komunistiskā genocīda upurus, 14. jūnijā plkst. 11.00 tiksimies pie 1941. gada 14. jūnijā aizvestajiem skolotājiem stādītā ozola grāmatnīcas “Aisma” pagalmā, bet plkst. 14.00 - 14. jūnija parkā.