Senlatviešiem Ziemas saulgrieži bija arī kā iepazīšanās svētki

Mūsdienās Ziemassvētkiem ir liela reliģiska nozīme, tomēr Latvijā un citur pasaulē ir senas un gadsimtiem koptas tradīcijas, kā svinēt šos svētkus bez reliģiska fona. Par tām sīkāk stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītājs Igors Ziemelis.

Agrāk rīkoja svētkus, lai kārtīgi paēstu

Mūsdienās Ziemas saulgriežus svin 21. decembrī. Agrāk latvieši tos svinēja pēc saules kustības, jo, piemēram, 13. gs. nebija kalendāru, un galvenais iemesls jebkuros svētkos bija kārtīgi paēst, atklāj Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja un senlatviešu tradīciju pārstāvis.

«Ja mūsdienās cilvēks var nopirkt un radīt svētku mielastu kādu vēlas, tad agrāk tādas iespējas nebija. Agrāk ēda to, kas bija pieejams. Mūsdienās cilvēki uzskata, ka svētkos ēdiens un dzēriens ir neatņemama svētku sastāvdaļa. Nē! Agrāk un arī šobaltdien ēst un dzer ir svētki,» stāsta Ziemelis.

Ziemas saulgriežu svētkos ēdienu skaitam uz galda nav nozīmes.

Neatņemams Ziemas saulgriežu rituāls – bluķa vilkšana

Svinot Ziemas saulgriežus, tiek pielietoti dažādi rituāli. Bluķa vilkšana pa zemi, tā dedzināšana, maskošanās un citas izdarības.

Bluķa vilkšanas rituālam ir gan pagāniskas, gan mūsdienu saknes. Mūsdienās bluķis, kas ir nozāģēts, simbolizē sauli. To ripina, velk pāri laukiem, kas veicina zemes auglību. Bet pagāniskās tradīcijās tas nozīmē: zeme ir māte, bet bluķis tēvs. Un bluķa vilkšana pār lauku ir falisks simbols.

Ziemas saulgriežu svinību galvenā nozīme ir auglības piesaukšana: gan zemes, gan cilvēku. «Atgriežas saule, sākas jauns cikls gan dabā, gan cilvēkos,» atklāj saulgriežu rituālu pazinējs.

Brīvdabas muzejā Ziemas saulgriežu svētkos interesentiem tik piedāvāta kosmētiskā maskošanās. Sejas tiks krāsotas ar oglītēm, bietēm, dzērvenēm un citiem dabas dotām veltēm, kā to darīja senlatvieši.

Ziemas saulgriežos ne tika piesauca auglību, bet arī iepazinās

Ziemas saulgriežu rituāliem ir arī cita nozīme. Senajos laikos nebija ne iepazīšanās portālu vai diskotēkas, tāpēc tieši ziemas periodā, kad darbi jau padarīti, cilvēki, lai izprecinātu savas atvases, aicināja pie sevis ciemiņus, svinot Ziemas saulgriežus. Jaunieši tika ģērbi dažādās maskās, lai iespējamie partneri nezinātu, kā izskatās topošais līgavainis vai līgava. Visi devās rotaļās un viens otru iepazina.

Toreiz bija ticējums, ka sievām Ziemas saulgriežu svinībās nedrīkstēja ēst, jo tieši neēdusi sapnī redzēšot savu īsto līgavaini.

Mūsdienās šos rituālus, leģendas jeb Ziemas saulgriežu svētkus uztver kā dabas un cilvēku ciklus, kad vecais aiziet un sākas jaunais.

«Šis ir ciemos iešanas un aicināšanas laiks. Ir ko paēst, aliņš tiks uzbrūvēts. Tiek uzlabota komunikācija ar radiem un citiem tuvākiem vai tālākiem cilvēkiem, ko reti satiec ikdienā,» pauž Ziemelis.

Mūsdienās šādas izdarības Ziemas saulgriežos nav populāras, daudzi pat vairs tās neatceras un ir svešas. Tomēr ir muzeji, tai skaitā arī Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kas šādas tradīcijas piekopj.

Informācijas avots: TVNET