Laipni pacienā un raida prom. Ko latviešu tradīcijās nozīmē veļu laiks

29 oktobris 2023 --
1Komentāri

Nāci, nāci, Veļu māte, Ko par miegu bēdājies, Atradīsi biezu putru, Gara galda galiņā… Mūsu senčiem veļu laiks bija klusuma un pārdomu pilns. Tumšie un garie oktobra un novembra vakari tā vien rosina aizdomāties par aizgājējiem, savas dzimtas cilvēku darbiem un paša dzīvi.

Urguču dzīšana

Simjūda diena savu nosaukumu aizguvusi no kalendāriem – kristīgā baznīca 28. oktobrī atzīmēja apustuļu Simona (Sīmaņa) un Jūdas dienu. Kalendārā šos vārdus tolaik rakstīja saīsinātus – Sim. Jūda, tā arī šī diena ieguva Simjūdas vārdu. Bērzaunē un Vestienā to dēvēja par Urguča dienu, jo tur tā sauca mirušo garus jeb veļus. Citviet tie saukti par gariņiem, dieviņiem, ķauķiem, iļģiem un vecīšiem.

Arī mums zināmais veļu laiks saukts gan par garu laiku, gan Dieva vai dvēseles dienām, gan zemliku un dievainēm. Simjūda diena iezīmē veļu laika beigas, kurā mirušo tuvinieku gariem tiek gatavots un pasniegts mielasts. Pēc mielasta sekoja urguču jeb veļu dzīšana, kad trokšņojot mirušo garus dzina projām.

Gada klusākais laiks

Veļu laiks mūsu senčiem bija ļoti nozīmīgs laikposms – tas ilga no rudens saulgriežiem Miķeļiem līdz Mārtiņiem. Cilvēki ticēja, ka līdz ar tumšo un drēgno rudeni, kad visi lauka darbi ir padarīti un dienas kļuvušas īsas un tumšas, ir piemērotākais brīdis, lai atcerētos savu dzimtu un mirušos tuviniekus. Dzimtu uzlūkoja par vienotu ģimeni, kuras mirušie nav aizgājuši prom uz neatgriešanos, bet ir tepat līdzās klātesoši, ir iespējams ar viņiem sazināties, pateikties vai lūgt aizsardzību.

Šajā laikā mirušo tuvinieku dvēseles nāk ciemos pie dzīvajiem, apskata to mājas, laukus un dod tiem svētību. Simjūda diena bija veļu laika noslēgums, kad mirušie ar dzīvajiem satikās pie viena galda. Pēc Simjūda dienas saime sāka gatavoties Mārtiņiem un Ziemassvētkiem. Šis ir arī gada klusākais laiks, kad vakaros nedziedāja un nedancoja, taču varēja darināt rokdarbus un minēt mīklas. Tiek norādīts, ka īstenais mīklu minēšanas laiks ir no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, no Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem stāsta pasakas, bet no Ziemassvētkiem līdz gavēnim – dzied.

Veļiem veļu tiesa

Lai iemantotu aizgājēju labvēlību, veļus laipni lūdza ciemoties. Rakstos minēts, ka citviet veļiem pat brauca pakaļ – saimnieks jūdza zirgu ratos un brauca uz kapsētu, tur pie vārtiem aicināja, lai visi piederīgie kāpj iekšā, tikmēr saimniece rijā vai pirtī uzklāja galdu. Kad saimnieks atbrauca, aicinājis veļus mieloties. Pēc pāris stundām gāja uz riju veļiem pakaļ, norādot, ka ir laiks braukt atpakaļ. Pie kapsētas tas atkal piestāja un teica: “Velīši, gariņi, guliet mājās, ne aizkrāsnē!”

Citviet veļi nākuši mājās paši – bijis tik jāuzklāj galds, jāsauc aizgājušo tuvinieku vārdi un jālūdz apsēsties pie galda. Pēc tam saimnieks stāstījis par šā gada ražu, par lopiem un ģimeni, pateicoties atnācējiem par aizsardzību un svētību. Pēc kāda laika saimnieks nācis apvaicāties, vai ciemiņi paēduši, un atvadījies, piesakot, lai nāk arī nākamgad. Tad pie galda saaicinājis visu saimi, vispirms pats pagaršojis pa druskai no katra ēdiena, un tikai tad visu mielastu varēja ēst pārējie.

Laipni pacienā un raida prom

Veļu mielastam nekas netika žēlots – saimnieces klāja bagātīgu galdu, kāva vistu vai cūku, cepa raušus, brūvēja alu. Galdu visbiežāk klāja rijā, klētī vai pirtī, taču ierasts bija atstāt mielastu arī pie lieliem akmeņiem vai kāda ozola. Uz galda lika sveci, traukus, blakus nolika arī tīras drēbes, matu suku; ja mielasts notika pirtī, tad arī svaigas slotiņas – to visu sarūpēja, lai veļi pirms mielasta varētu sapucēties. Ja ēdieni bijuši noēsti (un nebija svarīgi, vai to darīja suns vai žurka), tā bijusi laba zīme, bet, ja ēdiens nebija aizskarts, tad gan mājinieki varēja domāt, ka senču gari apvainojušies. Kad bija laiks mielastu beigt, tad ņēma slotas, slaucīja grīdu no visiem kaktiem uz durvīm un, dauzot katla vākus, sacīja: “Urguči, ārā, urguči, ārā!”