SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” aprīļa mēneša ārsts – kardiologs Dmitrijs Degtjarovs

Sandra Mikanovska --
17 aprilis 2020 --
3Komentāri

SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” turpina tradīciju – nominēt labāko mēneša mediķi. Aprīlī šis tituls piešķirts slimnīcas Uzņemšanas nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājam, kardiologam Dmitrijam Degtjarjovam.

Laikraksts “Ceturtdiena” un portāls Radio1.lv aicināja ārstu uz interviju.

- Cik ilgi jau strādājat Jēkabpils slimnīcā un, kur apguvāt mediķa profesiju?

- Jēkabpils slimnīcā strādāju no 2015.gada maija, drīzi būs jau pieci gadi. Uzņemšanas nodaļas vadītājs piedāvāja nākt un strādāt un es piekritu. Šobrīd esmu arī Uzņemšanas nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs, esmu ārts kardiologs. Arī iepriekš te strādāju kā kardiologs un uzņemšanas nodaļas ārsts.

Esmu absolvējis divas augstskolas, mācījos Stradiņos un Latvijas universitātē, apguvu divas jomas – internists, kardiologs un invazīvais kardiologs. Kā zināms kardiologs ir dakters, kurš nodarbojas ar sirds problēmām, savukārt invazīvais kardiologs ir ārsts, kurš izvērtē asinsvadu stāvokli ne tikai sirdī, pēta vai ir sašaurinājumi un pieņem lēmumu, kāds risinājums nepieciešams ārstnieciskajā procesā. Savukārt internists – ir ārsts terapeits.

- Cik noslogota ir Jūsu darba diena un, kas ir Jūsu klienti?

- Slodze ir ļoti liela, jo katru dienu jābūt slimnīcā un vēl jāatrod laiks mācībām, jāiegūst vēl daži sertifikāti, lai varētu vēl pilnvērtīgāk strādāt. Mācos papild specialitātē, kura ļaus veikt koronāro asinsvadu angioplastiju jeb stentu ielikšanu sirds asinsvados. Līdz ar to, mācoties, visas brīvdienas pavadu Stradiņos, bet darba dienās esmu Jēkabpilī. Šeit man ir gan dienas darbs, gan nakts maiņas un reizēm, kad nav, kas aizvieto, arī vairākas dežūras pēc kārtas. Patlaban īsti izvēles nav, jo viens ārsts ir karantīnā saistībā ar Covid-19 infekciju, viņam ar to bija saskarsme citā darbā. Ārsti iziet no ierindas un nav kas viņus aizvieto.

Runājot par pacientiem, jāteic, ka “nav veselu cilvēku, ir slikti izmeklējumi”. Uz uzņemšanas nodaļu nāk visi, kam pēkšņi rodas veselības problēmas. Cilvēkam iesāpējas sirds apvidū, viņš nāk pie mums, iesāpējās galva – nāk pie mums, guva traumas sadzīvē – nāk pie mums, avārijā – ved pie mums, insults – arī pie mums, arī gadījumos, kad “uzlec” asinsspiediens – nāk uz uzņemšanu un nemeklē iespēju to mazināt mājas apstākļos, sazinoties ar ģimenes ārstu. Cieša sadarbība ir ar ģimenes ārstiem, kuri nosūta pacientus, jā rodās aizdomas par nopietnāku patoloģiju, kuru nevar novērst mājas apstākļos. Šādus pacientus izmeklējam, veicam nepieciešamas analīzes, saucam uz konsultācijāms attiecīgus speciālistus un lemjam par tālāko ārstēšanas taktiku.

- Kā norit ikdienas darbs Jēkabpils slimnīcas Uzņemšanas nodaļā? Vai ir kādi intesīvāki darba periodi?

- Lielākais pacientu pieplūdums ir svētku dienās, vai kad ir garākas brīvdienas, vai pilnmēness laiks un šo sakarību starp pacientu skaita pieaugumu atzīmē ne tikai Jēkabpilī, bet arī Rīgā – Stradiņos, Gaiļezerā un citur. Lielākai daļai šo pacientu sniedzam nepieciešamo palīdzību un viņi iet mājās, netiek stacionēti. Nepieciešamību hospitalizēt izvērtējam pēc izmeklēšanas rezultātu iegūšanas. Pateicoties darbam un mācībām Stradiņos iemācījos veikt sarežģītas manipulācijas, ko pagaidām vēl neviens Jēkabpils slimnīcā nedara, tas saistīts ar neatliekamu sirds stimulāciju, sirds stimulācijas sistēmas izveidošanu. Ir tādas dzīvībai apdraudošas situācijas, kad sirdsdarbības paliek pārāk lēna vai parādās ļoti garas pauzes starp sirds saraušanas momentiem, tad cilvēks var zaudēt samaņu, pat nomirt. Šajā akūtajā situācijā es piepalīdzu mūsu reanimatologiem un kopā cīnamies par pacienta dzīvību. Nākošajā vai tajā pašā dienā, ja pacients ir stabils, labi jūtas, pārvedam viņu uz valsts centrālajām slimnīcām, kur viņam ieliek patstāvīgo sirds stimulatoru. Pie nepieciešamības veicu sirds ritma atjaunošanu, tā sāucamo elektrokarioversuju, ja ir izpildīti obligātie nosacījumi.

Savukārt ar traumām visbiežāk uzņemšanas nodaļā nonāk pacienti, kas guvuši traumas sadzīvē. Kad bija atvērti naktsklubi, arī no tiem pēc kautiņiem regulāri ieveda pacientus. Pie mums vēršas cilvēki, kas guvuši sezonai raksturīgas traumas. Ziemā visbiežāk tās tiek gūtas, krītot uz pilsētas slidenajām ietvēm. Tagad, sākoties pavasara darbiem, savainojas strādājot ārā, piemēram, nupat bija trīs pacienti pēc kārtas, kas guvuši traumu, iezāģējot sev kājā, tāpat arī nereti pirkstus iespiež durvīs, vai sasit ar āmuru.

Pacienti ir dažādi. Tikpat dažādi, cik dažāda ir mūsu pilsētas un apkārtējo novadu sabiedrība – gan jauni, gan veci. Jēkabpils slimnīca atvērta ir visiem un visi, kam vajadzīga palīdzība var šeit vērsties un to saņemt. Nevar teikt, ka kādas saslimšanas vai traumu veidi prevelē vairāk. Viss ir kā parastā Latvijas pilsētā.

- Kāds ir Jēkabpils slimnīcas Uzņemšanas nodaļas kolektīvs?

- Uzņemšanā strādā labi, profesionāli darbinieki, laba komanbda ar kuru ir viegli sastrādāties, bez aizķeršanās tiek izpildīti visi dotie uzdevumi. Strādājam maiņās. Ir gan dienas, gan nakts dežūras. Nakts dežūrā strādā pieci darbinieki - divi māsu palīgi, divas māsas un viens ārsts uzņemšanā, bet ja vajag nāk gan ķirurgs, gan traumatologs, gan pediatrs, gan reanimatologs, gan neirologs. Dienas dežūrā strādā septiņi astoņi cilvēki.

- Jūs sacījāt, ka nav iespējas doties atvaļinājumā un mācību dēļ – nav arī brīvdienu, un, tomēr, kā Jūs relaksējaties, kā atjaunotat spēkus?

- Jā, manā dzīvē šobrīd ir tikai darbs, visas nedēļas dienas strādāju. Dežūrēju Jēkbpils slimnīcā vai Stradiņos. Patlaban man nav brīvā laika un laika sev. Man ir brīvdiena, ja pēc dienas maiņas nav jāiet uz nakts dežūru, tad no kādiem sešiem vakarā līdz vienpadsmitiem naktī es varu veltīt laiku sev – atpūsties, doties pastaigā, lasīt grāmatu vai skatīties internetā filmu. No filmām man vairāk patīk psiholoģiska rakstura, tādas, kas liek domāt, reti skatos kādu “bojeviku”, komēdijas nekad, jo tās man nepatīk. Ja dodos pastaigā, tad uz mūsu pilsētas zaļo parku pie Radžu ūdenskrātuves. Tur netālu, ūdenskrātuves otrā pusē, ir mana dzimtā vieta, kaut vai esmu dzimis Rīgā, audzis un joprojām dzīvoju Jēkabpils novada Ābeļu pagasta Brodu ciemā. Mani senči atnāca uz šo territoriju pirms, aptuveni, 300 gadiem. Visi vecvectētvs, vectēvs, mamma, brālis un es, mēs visi dzīvojam šeit Brodos un es pat zinu katra sava senča kapavietu, kur viņi apbedīti. Esam vecticībnieki. Es arī labi zinu Jēkabpils vēsturi, man patīk vēsture. Gan latvijas krieviem, gan latviešiem ir viena vēsture, jo mūsu tautas jau salīdzinoši ļoti sen dzīvo līdzās. Vai zināt kāpēc latvieši krievus sauc par krieviem? Kāpēc citi saka russisch vai russian, bet latvieši – krievi un Krievija? Tāpēc, ka pie esošās Latvijas robežas ar Krieviju dzīvoja krievu cilts – kriviči, bija vairākas ciltis - vjatiči, slavutiči, kriviči un citas. Kriviči dzīvoja tieši pie Latvijas teritorijas. Tā kā latvieši ar viņiem kontaktējās, tā arī viņus sauca par krieviem un tāpēc tā tagad sauc visu tautu un valsti. Mūsu tautas vēsturiski ir bijušas diezgan tuvas un mūsu saiknes ir ciešas.

- Ja Jums būtu iespēja kā visiem, kas strādā, aiziet atvaļinājumā, izmantot brīvdienas, ko Jūs darītu?

- Vispirms - nedēļu vai pusotru nedēļu tikai gulētu un atpūstos. Pēc tam aizbrauktu uz Bulgāriju, kur man ir dzīvoklis. Ko ģimene nopirka tā dēvētajos “treknajos gados”. Neesmu tur bijis vairākus gadus, jo ir ļoti daudz darba. Tur atpūšoties pavadītu laiku divas - trīs nedēļas. Tur ir skaisti, kūrorts pie siltās jūras, tā vieta arī saucas – Saulainais krasts (Слънчев бряг) jeb kā mēs latviski teiktu – Saulkrasti.

- Šobrīd valstī saistībā ar Covid-19 izsludināts ārkārtas stāvoklis, ko Jūs ieteiktu cilvēkiem šajā laikā?

- To pašu, ko visi mediķi - sēdiet mājās. Karantīna ir pagarināta un mums tā jāievēro. Pagaidām Covid-19 Latvijā intensīvi neplosās, tas varētu būt saistīts ar to, ka mūsu iedzīvotāji nav tik emocionāli un mūsu ieradumi nav tādi, kā Itālijā un Spānijā, mēs tik bieži neapskaujamies, nesaskūpstāmies satiekoties un atvadoties, mēs tā nebružājamies cits gar citu kā dievidu tautas un tas mums palīdz. Svarīgi, ka Latvijā laicīgi ieviesa karantīnu un ierobežojumus, arī tas mazināja inficēšanās iespējas, domāju, ka Latviju Covid-19 skars mazāk, kā citas valstis. Taču mums visiem kopā jābūt atbildīgiem un, kamēr ir ārkārtas stāvoklis un iespēja, uzturamies pašizolācijā. Lai gan, diemžēl, ir cilvēki, kas neievēro nosacījumus, esmu novērojis, ka arī Jēkabpilī ir cilvēki, kas kuplos baros pastaigājas, cirkulē pa pilsētu un tas nav pieņemami. Ir jāievēro nosacījumi - ne vairāk kā divi un divu metru distance no citiem.

- Paldies par sarunu!