Iepazīstinām ar Jēkabpils reģionālās slimnīcas jaunajām neiroloģēm – Ingu Vārsbergu-Apsīti un Santu Borisāni (FOTO)
- Sandra Mikanovska --
- 15 aprilis 2021 --
- 0Komentāri
Laikraksts “Ceturtdiena” jaunās neiroloģes Ingu-Vārsbergu Apsīti un Santu Borisāni aicināja uz sarunu.
- Kā un kāpēc izvēlējāties mediķa profesiju un tieši neiroloģijas virzienu?
IV-A: Doma par medicīnu bija jau bērnībā. Atceros, mācījos vēl pamatskolā, kad mamma ar tēti nopirka Dr. Apiņa grāmatu “Cilvēks”, tā nu biju tikusi pie pirmās medicīnas nozarei pietuvinātas grāmatas. Tālāk gan ceļš līdz sapņa piepildīšanu bija līkumains. Pabeidzot Jēkabpils Valsts ģimnāziju, iestājos Rīgas Stradiņa universitātē. Nepabeidzu pirmo kursu, tagad skatoties atpakaļ nevaru atbildēt kādēļ, iespējams nebiju gatava. Pilnīgi nesaprotama šķita histoloģija, apguvei neaizsniedzama anatomija. Tā nu ar domu, ka nav man tomēr domāts, devos citā radikāli pretējā virzienā un ieguvu maģistra grādu starpkultūru attiecībās, lai gan iegūstot jau bakalaura grādu sapratu, ka tas pirmais izvēlētais ceļš bija tas īstais un pareizais, bet pabeidzu iesākto, ieguvu maģistra grādu, un iestājos atkārtoti Rīgas Stradiņa universitātē. Šis mirklis tam laikam bija īstais. Medicīnas studijas ir ļoti grūtas, bet nešķita tik neaizsniedzamas. Šajā posmā histoloģija šķita ļoti interesanta, piedalījos pat olimpiādē. Visu šo garo izglītības ceļu nepagurstoši atbalstīja un bija blakus mana ģimene: mamma Zigrīda un tētis Jānis, pēc tam arī vīrs Andrejs, brālis Jānis ar sievu. Doma par neiroloģijas specialitāti parādījās jau agrīni pamatstudiju laikā, ejot cauri cikliem tieši viss, kas saistījās ar neiroloģijas nozari, šķita visaizraujošākais un interesantākais reizēm arī neizprotamākais, kas arī motivēja izvēlēties tieši šo specialitāti.
SB: Skolas laikā ļoti interesēja bioloģija un ķīmija. Paldies bioloģijas/ķīmijas skolotājai Dainai Sondorei par zināšanām un par iedvesmu. Piedalījos bioloģijas olimpiādēs, kā arī piedalījos Valtnera Latvijas skolēnu konkursā “Pazīsti savu organismu”, kur bija jāpierāda savas zināšanas par cilvēka fizioloģiju, konkursā tika iegūta pirmā vieta, kas arī tālāk motivēja iestāties Rīgas Stradiņa universitātē, Medicīnas fakultātē. Vidusskolas laikā ar saviem rezultātiem mācībās un sasniegumiem valsts olimpiādēs un konkursos, tika iegūta nodibinājuma „Vītolu fonds” stipendija turpmākajām studijām, kas bija liels atbalsts. Saņemt stipendiju bija liels gods un tajā pašā laikā liela atbildība. Gods, ka ir iegūta ievērība un atzinība, iestājas atbildība – vārdam „nevaru” nav vietas manā ikdienā. Sakot lielu paldies saviem labvēļiem, vēlos piepildīt Vītolu fonda vēlējumu: “Ar izglītību dzīvē sasniegt tādu līmeni, lai varētu nākotnē palīdzēt citiem!”
Neiroloģijas virzienu es izvēlējos tikai 5.kursā, es biju voluntējusi arī citās specialitātēs, bet tieši neiroloģija, bija tas, kas aizrauj un redzēju savu nākotni saistītu tieši ar šo profesiju.
Patlaban esmu trešā gada neiroloģijas rezidente (no kopumā četriem rezidentūras gadiem šajā jomā). Savu rezidentūru es apgūstu Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā (PSKUS). Man ir palicis pusotrs gads līdz rezidentūras pabeigšanai, lai būtu sertificēts neirologs.
- Vai esat no Jēkabpils un ja, jā – kāpēc izvēlējāties palikt dzimtajā pilsētā?
IV-A: Esmu jēkabpiliete, tāpēc atgriešanās šeit šķita diezgan pašsaprotama. Tā kā mani vecāki dzīvo Jēkabpilī, saikne ar šo pilsētu nebija pārtrūkusi arī studiju laikā, cik varēju, tik bieži ar ģimeni braucām. Bērni iepazinuši šo pilsētu un doma, ka būs tuvāk vecvecākiem viņiem ļoti patīk. Jēkabpils ir liela pilsēta, sakopta, salīdzinoši zaļa, ar izaugsmes iespējām.
SB: Pati esmu no Salas, kas ir netālu no Jēkabpils. Mācījos Salas vidusskolā. Rīgā šobrīd jau esmu mācoties pavadījusi 9 gadus. Sevi nākotnē Rīgā neredzu, vēlos atgriezties dzimtajā pusē, tādēļ izvēlējos strādāt Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Patīk miers, nesteidzīgums, skaistā daba, kas ir Jēkabpilī un tās apkārtnē.
- Cik ilgi esat Jēkabpils reģionālajā slimnīcā?
IV-A: Vairāk nekā divus gadus brīvdienās braucu uz dežūrām Jēkabpils reģionālajā slimnīcā. Dežūru laikā vienmēr padomu sniedza Dr. Daneviča un ieteica kā labāk rīkoties, vai arī mirkļos, kad nebija pārliecības par sevi, iedrošināja.
Tā kā aprīlī beidzas mana rezidentūra, no maija Jēkabpils reģionālā slimnīca būs mana pamatdarbavieta.
Bet atceros, ka mana pirmā saskare jau kā topošajam ārstam ar Jēkabpils reģionālo slimnīcu bija pamatstudiju laikā, kad 3. Studiju gada praksei pieteicos Jēkabpils reģionālajā slimnīcā, ķirurģijas ciklā bija iespēja vienu dienu pavadīt operāciju blokā un nedaudz asistēt. Šī diena man ir palikusi atmiņā līdz šim, par to liels paldies Dr. Danevičam, jo vienā dienā uzzināju un redzēju ļoti daudz. Paldies arī Dr. Aizpurietei, kas terapijas ciklā ņēma līdzi uz ultrasonoskopijām un iepazīstināja ar šo metodi.
SB: Jēkabpils slimnīcā es strādāju apmēram gadu. Strādāt šobrīd sanāk tikai nedēļas nogalēs, jo rezidentūras apmācības notiek PSKUS.
- Kā vērtējat Jēkabpils slimnīcu kā medicīnas iestādi?
IV-A: Jēkabpils slimnīca ir reģionālā slimnīca, kas ir šīs medicīnas iestādes nozīmīgs bonuss manās acīs un milzīgs attīstības potenciāls. Diemžēl medicīnas darbinieku trūkuma dēļ daudzi pakalpojumi ir pieejami ierobežoti vai nav pieejami vispār, bet es ticu, ka Jēkabpils reģionālā slimnīca kļūs par spēcīgu, modernu reģionālo slimnīcu.
SB: Viens no lielākajiem plusiem ir vietu skaits Jēkabpils stacionārā. Ja Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīcā (PSKUS) parasti ir pārslogota, jo ir ļoti liela pacientu plūsma, nereti pacientam vairākas stundas jāgaida uzņemšanas nodaļā, kamēr atnākt konsultēt speciālists, vēl pāris stundas jāgaida vieta neiroloģijas nodaļā, tad Jēkabpils slimnīcā pacientam vieta ir nodrošināta praktiski uzreiz, kā arī neirologs pie pacienta var atnāk ļoti ātri. Skolas laikā par Jēkabpils slimnīcu tika dzirdētas ne pārāk pozitīvas lietas, bet šobrīd tas ir mainījies. Jēkabpils slimnīcā ir sākuši strādāt daudzi jauni speciālisti, kas kopā ar pieredzējušajiem kolēģiem spēj veidot jaunu, spēcīgu komandu. Tai skaitā arī neiroloģijas nodaļā. Katrs no jaunajiem neiroloģijas speciālistiem grib apgūt vēl papildus izmeklējuma metodi, piemēram, es vēlētos papildus apgūt algoloģijas (sāpju medicīnas) papildspecialitāti. Domāju, ka kopā mēs veidosim labu komandu, kas palīdzēs Jēkabpils reģionālajai slimnīcai attīstīties vēl vairāk.
- Kā noritēja Jūsu rezidentūra?
IV-A: Neiroloģijas rezidentūra šobrīd neparedz iespēju kādu no cikliem iziet reģionālajās slimnīcās, tādēļ visu rezidentūras laiku strādāju un izglītojos Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā “Gaiļezers” asoc. prof. G. Kareļa vadībā. Rezidentūra paredz pilnu darba slodzi klīnikā, papildus teorētisko zināšanu apgūšanu kā arī zinātnisko darbību. Šis ir interesants laiks katra ārsta attīstībā, bet tas no mums un mūsu ģimenēm prasa ļoti daudz.
SB: Rezidents ir ārsts, kam ir pilna laika darba slodze slimnīcā. Pēc darba dienas beigām, bieži vien nevar aiziet kopā ar draugiem atpūsties vai pievērsties saviem hobijiem, tik daudz, cik gribētos. Tāpat arī darba dienas beigās nevar vienkārši atlaisties dīvāna un paskatīties TV, jo bieži vien ir jāmācas, tā kā paralēli darbam notiek semināri, zinātniskā darbība, prezentāciju veidošana klīniskajām sēdēm. Papildus ļoti daudz ir jālasa medicīniskā literatūra, jāpiedalās praktiskajos semināros, kas palīdz apgūt jaunas teorētiskās, praktiskās zināšanas, lai varētu sevi pilnveidot un palīdzēt saviem pacientiem pēc iespējas labāk. Medicīnā mācīšanās nekad nebeidzas, tieši tādēļ tas ir tik aizraujoši.
- Kāda ir Jūsu darba ikdiena un Jūsu pacientu profils?
IV-A: Tieši šobrīd manā darba režīmā ir periods ar lielām pārmaiņām, jo no rezidenta kļūstu par sertificētu ārstu. Rezidentūras laikā viss bija saprotams un pierasts, astoņu stundu klīnikas darbs, divas diennakts dežūras un viena 11 stundu, bet šobrīd jāmēģina saprast, cik daudz varu padarīt, lai nepārvērtētu savas spējas. Prātīgi sadalot savas iespējas, būšu gan nodaļā, gan dežūrās, gan ambulatorajā pieņemšanā.
Pie neirologiem pacienti vēršas ar ļoti dažādām sūdzībām, bet biežākās ir muguras sāpes, galvas reiboņi, līdzsvara traucējumi, galvassāpes, atmiņas traucējumi, kustību traucējumi, jušanas traucējumi, bezsamaņas epizodes ar vai bez krampju lēkmēm. Šobrīd man kā neirologam visskaļāk gribās teikt: ja jūs jūtiet vai redziet, ka jūsu tuvākajam cilvēkam, pēkšņi palikusi vājāka vai nejūtīga roka un/vai kāja, izmainīta runa vai sapratne, seja asimetriska, negaidiet, kad pāries zvaniet 113! Mums ir nozīmīga ir katra minūte!
SB: Neiroloģijas rezidentūra ir ļoti dinamiska. Pirmos divus rezidentūras gadus pavadīju strādājot PSKUS neiroloģijas nodaļā, šogad man ir trešais rezidentūras gads, kuru pavadu rotāciju ciklos jeb apgūstot pamatus arī no citām rezidentūras specialitātēm. Rezidentūra ir darba diena no astoņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā, neiroloģijas nodaļā, kur man ir savi pacienti. Protams, ne vienmēr mājās sanāk aiziet pulksten četros, jo bieži gadās, kad atved kādu smagu pacientu vai notiek negaidītas situācijas un nepieciešams darbā palikt arī ilgāk. Trīs līdz četras reizes mēnesī ir diennakts dežūras uzņemšanas nodaļā, dežūras nereti ir darba dienās, tad sanāk būt divās vietās vienlaikus gan neiroloģijas nodaļā, gan uzņemšanas nodaļā. Bieži vien pēc 24 stundu darba dienas joprojām nav iespējams aiziet mājās atpūsties, jo ir palikuši nodaļā pacienti, kas ir jāapskatās, tādēļ ir bijušas situācijas, kad darba diena ilgst ap 30 stundas, kas ir gan fiziski, gan morāli grūti. Bet ejot mācīties medicīnu, jāzina, ka nekas nebūs viegli, bet tu apzinies, ka tas ir tavs dzīves aicinājums.
Šogad sāku pieņemt pacientus arī ambulatori. Pacientu profils ir ļoti dažāds - insults, muguras sāpes, galvassāpes, epilepsija, parkinsonisms, reiboņi, neiromuskulārās saslimšanas, multiplā skleroze un ļoti daudz citi virzieni. Ar nervu sistēmu nav vienkārši, tāpēc neirologi iedalās tik daudzās dažādās subspecifikācijās, neviens nekad nevar zināt visu.
- Vai Jūsu darba ikdienu ietekmē situācija ar Covid-19 valstī un kā mājsēde ietekmē Jūsu profila pacientus?
IV-A: Covid-19 situācija ietekmē mūs visus. Mums kā mediķiem ir lielāka slodze gan fiziski - ar biežākām dežūrām, gan lielāka morālā slodze. Tagad jau vairāk izprotama šī infekcija un iespējamās sekas tai skaitā arī neiroloģiskās, ar kurām notiek cīņa visās slimnīcās.
Par mājsēdi man grūti izteikties, saprotams ir tas, ka cilvēkiem ir paaugstinājies trauksmes līmenis, dusmas, bet es domāju, ka tas saistīts ar visu šo Covid situāciju un bezspēcības izjūtu, kas nereti piemeklē arī mūs mediķus.
SB: Sākoties valstī COVID 19 pandēmijai, pacientu skaits PSKUS uzņemšanas nodaļā bija samazinājies, vairāku iemeslu dēļ, gan tādēļ, ka pacienti tika vesti uz citām slimnīcām, lai atvieglotu darbu PSKUS, gan bija pacienti, kas baidījās braukt uz neatliekamo medicīnas centru (NMC). Pirmo reizi redzēju PSKUS uzņemšanas nodaļu tik tukšu, ja pirms pandēmijas dežūras laikā, kas ir 24 stundas, neirologam bija jākonsultē apmēram 20 pacienti, pandēmijas laikā bija periods, kad bija apmēram tikai septiņi pacientiem diennaktī. Bet tas nebija ilgstoši. Žēl arī pacientu, kas baiļu dēļ saņēma ārstēšanu novēloti. Piemēram, bija gadījumi, kad pacientam mājās paliek vājāka viena ķermeņa puse, bet uz slimnīcu pacients atbrauc tikai divas dienas pēc simptomu sākuma. Slimnīcā pacientam diagnosticē insultu, bet diemžēl jau akūta insulta ārstēšana ir nokavēta. Uz jautājumu -“Kādēļ nebraucāt ātrāk? “ Pacients atbild - “Bija bailes braukt uz slimnīcu!” Vēlētos pacientus iedrošināt, ka nav jābaidās braukt uz slimnīcu, ja ir veselības problēmas, tad noteikti jādodas uz NMC vai jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, kas spēs sniegt attiecīgo medicīnisko palīdzību.
COVID-19 pandēmija ir mainījusi arī mācību procesu, visas lekcijas šobrīd notiek internetvidē, ierobežots acu kontakts ar pasniedzēju, varbūt diskusijas nav tik aktīvas, kā tas būtu, ja norisinātos klātienē. Bet, protams, ir arī savi plusi - šobrīd atrodoties mājās, var noskatīties jebkuru kongresu, kurš notiek ārvalstīs, var vieglāk darba procesu apvienot ar mācību procesu.
Ilgstošās mājsēdes dēļ jau šobrīd uz poliklīniku nāk pacienti ar muguras sāpēm, ar locītavu sāpēm, ar izdegšanas sindromu, tai skaitā gados jauni pacienti, kuriem šāda veida sūdzības radušās tieši pandēmijas laikā. Šāda veida problēmas veidojas, jo darbs notiek tikai no mājām, kur nav nodrošināta ergonomiska vide, cilvēki strādā garākas darba stundas nekā iepriekš, jo grūti atdalīt darba vidi no mājas pienākumiem.
- Pastāstiet par savu darba kolektīvu?
IV-A: Neiroloģijas nodaļas kolektīvs ir ļoti atbalstošs, atsaucīgs un ieinteresēts, spēcīgs. Medicīnas māsas vai māsu palīgi strauji reaģē kritiskās situācijās un gatavas cīnīties par pacienta dzīvību un nav jau brīnums, jo tieši tāda ir nodaļas vadītāja Dr. Daneviča. Arī uzņemšanas nodaļas kolektīvs ir kompetents un atsaucīgs. Īstenībā dežūrās pavadītais laiks ar kolēģiem, viņu atsaucība, atbalsts bija viens no svarīgākajiem faktoriem, kas apstiprināja, ka esmu izdarījusi pareizu izvēli, izvēloties Jēkabpils reģionālo slimnīcu.
SB: Darba kolektīvs vienmēr ir atsaucīgs, izpalīdzīgs. Vienmēr ar darba kolēģiem var pārrunāt visus neskaidros klīniskos gadījumus, atrast kopā labākos risinājumus. Kā arī kolēģi grūtākajos brīžos ir lielākais atbalsts.
- Noslēdzot rezidentūru Jūsu izglītošanās beigsies vai arī ir doma vēl kaut ko papildus apgūt?
IV-A: Ārsts ir profesija, kas paredz sevī nepārtrauktu zināšanu papildināšanu, lai saviem pacientiem sniegtu mūsdienīgu, vadlīnijām atbilstošu ārstēšanu. Šobrīd uzsāku neirosonoloģijas metodes apgūšanu, lai varētu ar sonogrāfijas metodi izmeklēt kakla un galvas asinsvadus, kas ir nozīmīgs izmeklējums insulta profilakses plāna sastādīšanā.
SB: Izglītošanās ārstiem nekad nebeidzas, tā turpināt visas dzīves garumā. Nemitīgi notiek zinātniskie pētījumi, tiek izveidotas jaunas vadlīnijas, kam jāseko līdzi. Šobrīd ļoti ir ieinteresējusi algoloģija (sāpju medicīna), ceru, ka pēc neiroloģijas rezidentūras pabeigšanas varēšu izmācīties šo papildspecialitāti.
- Ko darāt brīvajā laikā, kādi ir Jūsu vaļasprieki?
IV-A: Mans dzīves ritms šobrīd ir ļoti straujš, kurā diemžēl nav brīvā laika tik daudz, cik vajadzētu, bet tos brīžus, kas uzrodas, pavadu ar savu ģimeni un pēc iespējas ārpus telpām – brīvā dabā, pat ja ir šķietami nepiemēroti laika apstākļi. Taču kā zināms laika apstākļi nemēdz būt nepiemēroti, mēdz būt nepiemērots tikai apģērbs. Dabas klusums, jūras šalkoņa ir tas, kas palīdz pārdomāt, “iztīrīt” galvu, restartēt sevi.
SB: Brīvais laiks ir tik, cik ir. Ne vienmēr brīvdienas vai svētku dienas ir brīvas, bieži, vismaz trīs reizes mēnesi sanāk dežūrēt arī brīvdienās. Tādēļ savas brīvās dienas ļoti novērtēju un cenšos pavadīt kopā ar ģimeni. Patīk kopā aizbraukt uz teātri, vai aktīvi pavadīt brīvo laiku - vasarā braukt ar divriteņiem vai skrituļslidām, ziemā patīk slidot, slēpot. Lai prātu “atslēgtu” no medicīnas, brīvajā laikā patīk lasīt grāmatas. Lai pārrunātu ikdienā notikušo slimnīcā, interesantus klīniskos gadījumus, bieži vien satiekamies ar kolēģiem, “izkratām sirdi” viens otram, jo tikai ārsts var saprast otra ārsta izjūtas, pārdzīvojumus, kas rodas slimnīcā.
- Paldies par sarunu!
Foto no privāta arhīva