2024.gada 13. decembris

Lūcija, Veldze

Elīna Valtere-Avotiņa: Nezinu nevienu radiologu, kurš nemīlētu savu profesiju

Radioloģija ir medicīnas specialitāte, kas no ārsta prasa ne vien plašas zināšanas par cilvēka anatomiju un dažādu slimību izpausmēm, bet arī prasmes lietot jaunākās informācijas tehnoloģijas. SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” Radioloģijas nodaļā patlaban strādā vairāki radiologi, kas pievienojušies slimnīcas speciālistu komandai. 

Laikraksts “Ceturtdiena” vienu no viņiem – Elīnu Valteri-Avotiņu aicināja uz sarunu.

- Sākot sarunu, pastāstiet, kāpēc izvēlējāties medicīnu un kur studējāt?

EV-A.:
Laikam jau patika tie baltie halāti, vienmēr esmu ārstus cienījusi un kaut kādā mērā gribēju līdzināties. To, ka būšu ārsts, izlēmu 9.klasē. Studēju Rīgas Stradiņa universitātē.

- Kāpēc izvēlējāties savu karjeru veidot radioloģijā?

EV-A.:
Patika doma, ka varu apvienot medicīnu ar tehnoloģijām, tolaik radioloģija tikai sāka kļūt populāra, patiesībā neko daudz par to nezināju, bet šobrīd zinu, ka tas bija labākais lēmums 

- Vai Jūs arī citiem jauniešiem, kas domā par mediķa profesiju, ieteiktu izveļēties radioloģiju?

EV-A.:
Nezinu nevienu radiologu, kurš nemīlētu savu profesiju, radioloģija ir ļoti interesanta un iespējas plašas. 

- Kāda ir Jūsu darba pieredze?

EV-A.:
Esmu radiologs 10 gadus, plus četri gadi rezidentūrā. Visu laiku esmu strādājusi RAKUS (Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca), sākumā Gaiļezerā, arī Neatliekamās radioloģijas nodaļā, tad Tuberkulozes un Plaušu Slimību klīnikā, kur strādāju joprojām lielāko daļu laika. Esmu mācījusi studentus un rezidentus. Darba vienmēr bijis daudz.

-Kā sākāt strādāt Jēkabpils slimnīcā?

EV-A.:
Dzīve mani atveda uz Jēkabpili. Mans vīrs šeit dzīvo. Jēkabpils slimnīcā arī piedzima mans trešais bērniņš. Nolēmām, ka vēlamies dzīvi ārpus lielpilsētas, tuvāk dabai un tā es pārvācos uz Jēkabpili. Tagad sanāk, ka dzīvoju šeit, bet braucu uz darbu Rīgā. Vēlējos strādāt arī uz vietas un man darbu piedāvāja toreizējais valdes loceklis dr. Renārs Putniņš. Biju grūtniecības pēdējos mēnešos un darbam nācās pagaidīt. Šogad atsāku strādāt un izlēmu, pagaidām gan nepilnu slodzi, strādāt arī vietējā slimnīcā. Šobrīd esmu radiologs uz vietas vienu reizi nedēļā, plus kādas nakts dežūras

- Vai Jēkabpils slimnīcā  iekārtu un darba vides ziņā ir viss nepieciešamais nodrošinājums radiologam?

EV-A.:
Ir viss nepieciešamais -  jauns datortomogrāfs un rentgeniekārta, labi ultrasonogrāfijas aparāti, lieliski kolēģi  un, diemžēl, arī garas rindas, kā visur... Jēkabpils slimnīcā darba apstākļi ir līdzīgi, kā citās valsts slimnīcās.

- Kas Jūs ikdienas darbā visvairāk iepriecina, kas sarūgtina, ko gribētos mainīt?

EV-A.:
Es noteikti varu teikt, ka mīlu savu darbu un kā jau ilgtermiņa attiecībās ir visādi, bet 
iepriecina brīži, kad apjaut, ka esi palīdzējis pacientam un ārstējošam ārstam tikt pie pareizās diagnozes, tā ir laba sajūta. Patīk satikt kolēģus, apspriesties par interesantiem gadījumiem. Reizēm šķiet, ka darba ir tik daudz, ka ne gala, ne malas. Tas, varbūt, kādreiz rada lieku stresu. Apbēdina gadījumi, kad nākas diagnosticēt slimību ar sliktu prognozi. Apbēdina arī, ka ir daudz nesakārtotību medicīnā. Kaut vai ultrasonoskopijas metodes nenovērtēšana un zemā apmaksa no valsts puses, kas šo brīnišķīgo metodi šobrīd ir palikusi zem smaga sitiena…

- Kā Jūs raksturotu radioloģiju, tās vietu kopējā veselības aprūpes sistēmā?
 
EV-A.:
Radiologs ir daļa no mediķu komandas, kuras galvenais uzdevums ir pacientam tikt pie  pareizās diagnozes un sekojoši  ārstēšanas. Šobrīd radioloģisko izmeklējumu skaits noteikti tikai pieaug. Izmeklējumi ir svarīgi, bet svarīgi ir izvēlēties piemērotāko izmeklējumu konkrētai situācijai. Radioloģijai būtu jāsniedz atbildes uz konkrētiem jautājumiem, jāpalīdz atrisināt problēma, līdzīgi kā mēs konkrētiem darbiem mājās izvēlamies pareizos instrumentus. Nav tā, ka viena metode ir labāk par citām. Katrā situācijā ir sava labakā metode, piemēram, mēs nediagnosticējam kaulu lūzumus ar magnētisko rezonansi, jo tas nav nepieciešams, šeit, lielākajā daļā gadījumu, pietiek ar parasto rentgenu, bet ir jāzina, kad vajag ko vairāk un kad pietiek ar vienkāršākiem izmeklējumiem. Tendence visiem visus izmeklējumus nav tā pareizākā. Tas pagarina rindas un kavē saņemt nepieciešamos izmeklējumus tiem, kam tos vajag.

- Pastāstiet plašāk par savu darba ikdienu, tās ritmu, pienākumiem, kolektīvu, kurā strādājat? 

EV-A.:
Šobrīd darbā esmu atgriezusies tikko pēc bērna kopšanas atvaļinājuma un ikdiena ir ļoti mainīga. Lielāko daļu laika pavadu pie darba stacijas un aprakstu izmeklējumus. Kolēģus satieku maz, tā daļēji  ir arī covid laika pārmaiņa (tendence attālināties), bet visi manas nodaļas  kolēģi, ko esmu iepazinusi Jēkabpils slimnīcā, ir ļoti jauki. Katrs dara savu darbu.

- Kādos gadījumos visbiežāk ir vajadzīgs radiologa pakalpojums? 

EV-A.:
Domāju, ka vieglāk būtu atbildēt, kad tas nav vajadzīgs (Red.piez. - smaida). Izmeklējumu indikācijas ir ļoti plašas, sākot ar akūto medicīnu un beidzot ar onkoloģiju.  Tiešs kontakts ar pacientu ir ultrasonoskopijas kabinetā. Radiologa klienti ir jebkurš cilvēks, nav noteikts kaut kāds viens profils, protams, ir izņēmumi, kurus izmeklējumus neveicu un neaprakstu, bet to dara citi kolēģi, piemēram, neveicu USG zīdaiņiem un neveicu doppler USG jeb asinsvadu ultrasonogrāfiju.

- Vai radialogam pietiek ar augstskolā iegūtajām zināšanām un praksi, vai arī ir nepieciešams nemitīgi papildināt zināšanas un izglītoties?

EV-A.:
Protams, ka nemitīgi jāpilnveidojas un jāizglītojas. Tā īstā izglītošanās sākas, kad sāc patstāvīgi strādāt, kad pašam jāpieņem lēmumi un par tiem jāatbild. Tad rodas daudz jautājumu un pastiprināta motivācija pilnveidot prasmes un zināšanas. Neviens ārsts tāpat kā Rīga nekad nav līdz galam gatavs. Tāds mirklis, nu es zinu, visu visu nav sasniedzams (Red.piez.- smaida) Jāapmeklē konferences, jākrāj kredītpunkti, lai ik pa pieciem gadiem atjaunotu sertifikātu, tā ir visiem ārstiem. 

- Pastāstiet mazliet par sevi?

EV-A.:
Kopš pārvākšanās uz Jēkabpili man atkal ir iespēja sportot savam priekam un tas laikam ir vislielākais pluss. Spēlēju mamanetu Jēkabpils komandā, arī volejbolu prieka pēc. Tas sporta  azarts mani uzlādē. Ziemā treniņi sanāca trīs četras reizes nedēļā un katru no tām reizēm gaidīju ar nepacietību. Tagad siltajā laikā sanāks mazāk sportot, jo gribam izveidot  savu dārzu, ļoti patīk tāda darbošanās. Man patīk arī ceļot, būt pie dabas, peldēties un darīt vēl daudzas citas lietas. 

- Paldies par sarunu!

Atstājiet komentāru