Vecticībnieku fenomena izpētes konference Žeimelis, Lietuvā
Apbrīnas un cieņas vērti ir tas, kā globalizācijas, mūsdienu tehnoloģiju un strauju pārmaiņu laikā savā senču dzimtenē vajātie krievu vecticībnieki dažādās pasaules malās ārpus Krievijas spējuši saglabāt un kopt savas reliģiskās tradīcijas un seno kultūru gan sadzīvē, gan sakrālajās celtnēs, gan grāmatu izdošanā, folklorā, mākslā un citās izpausmēs. Viena no lielākajām un senākajām vecticībnieku kopienām Baltijas valstīs atrodama Jēkabpilī, kādēļ jēkabpiliešu klātbūtne starptautiskā konferencē „Vecticībnieki Žeimelis – pagātne, tagadne, nākotne”, kas 25. martā risinājās Lietuvas pierobežas pilsētiņā Žeimelis, bija pašsaprotama.
No Jēkabpils konferenci apmeklēja biedrības „Jēkabpils mantojums” pārstāvji, nedaudz pastāstot par vecticībniekiem savā pilsētā un iepazīstinot klātesošos ar pērn iznākušo apjomīgo Zinovijas Zimovas grāmatu „Jēkabpils vecticībnieki. Cilvēki. Gadi. Notikumi. XIX – XXI gadsimts.” Grāmata tika uzdāvināta konferences organizētājiem Pakrojas novadpētniecības muzejam „Zemgale”.
Konferences nosaukums tēmu visai maldīgi lokalizēja, jo tās priekšlasījumi aptvēra gan visas Lietuvas, gan Latvijas vecticībnieku kopienas, to vēsturi un mūsdienas. Tā ar zinātniskās izpētes faktiem iepazīstināja Grigorijs Potašenko no Viļņas, norādot, ka mūsdienās Lietuvā atrodama 61 vecticībnieku kopiena, bet pirms I pasaules kara tur bijušas 94 vecticībnieku kopienas. Pašā Žeimelis pilsētiņā, kas atrodas dažus kilometrus no Latvijas robežās un kādreiz ietilpa Latvijas teritorijā, no vairākiem tūkstošiem vecticībnieku mūsdienās dzīvo tikai vairs četras ģimenes, bet visā Ziemeļlietuvas teritorijā uzskaitīti 23 000 vecticībnieku.
„Sabiedrības patieso vēsturisko apziņu veido cilvēku atmiņas, uzsvēra G. Potašenko. Citi referenti ļāva ieskatīties Žeimelis vecticībnieku vēsturē, tradīcijās un apģērbā, kā arī dažos vecticībnieku dzimtu stāstos. Nadežda Morozova (Viļņa) referēja par Lietuvas vecticībnieku grāmatu izdošanu, ko līdz 20. Gadsimta vidum rakstīja/ zīmēja ar roku. Savukārt Mari Liis Paaver no Igaunijas iepazīstināja ar Lietuvas XX – XXI gadsimta vecticībnieku ikonogrāfisko mantojumu un lielākajiem ikonu darināšanas meistariem – Ivanu Mihailovu un Georgiju Jakovļevu. Tostarp Dmitrijs Š
egoļevs no Latvijas priekšlasījumā „Vecticībnieki Kurzemē un Zemgalē – pagātne un tagadne” iepazīstināja ar dažām jaunākajām vecticībnieku kopienām Latvijā – Jelgavā, Kalnciemā, Ventspilī, Jūrmalā, Liepājā, Jaunpagasta Virbos un citviet.
Pateicoties vecticībniekiem ārpus Krievijas tiek saglabātas daudz senatnīgākas kultūras izpausmes nekā pašā Krievijā. Piemēram, mūsdienu vecticībnieku „dubok” grafikas novirzienā saglabājas senās krievu mākslas tradīcija, ko varēja vērot pēc konferences atklātajā Pāvela Varuņina (Igaunija) „dubok” tehnikā veidoto darbu izstādē un paša autora vadītā meistardarbnīcā. Tāpat ārpus Krievijas vecticībnieku kopienās saglabājusies senā krievu folklora, senas skaņveides, dziedāšanas un muzicēšanas tradīcijas, ko vairs neatrast pašā Krievijā. To spilgti apliecināja krievu folkloras ansambļa „Arinuška” no Viļņas koncerts konferences noslēgumā, pārsteidzot ar senās krievu folkloras daudzveidību un izpildījuma kvalitāti.
Daigas Kalniņas teksts un foto.