Mums raksta: Mežaparka apsaimniekošanas problēmai nav risinājuma (FOTO)
Jēkabpils Mežaparks ir skaista un unikāla vieta. Mūsu pilsētai ir paveicies, jo pirms daudziem gadiem dažiem cilvēkiem bija pietiekoši daudz iniciatīvas un degsmes, lai veidotu šo burvīgo vietu. Diemžēl jau vairākus gadus ar nostaļģiju atceros to laiku, kad Jēkabpils Mežaparkā rosījās Dagnija Kalniņa. Tad aktīvi atpūšoties Mežaparkā varēja domāt pozitīvas domas un smelties enerģiju jaunai dienai.
Tagad, uzturoties Mežaparkā, nespēju atvairīt dažādas ne tik patīkamas un uzmācīgas domas, redzot to, kā tiek veikti darbi. Kā daudz kas netiek padarīts, vien radot rosīšanās ilūziju. Kā nepaveiktie darbi gadu no gada zem svētku salūta lēnām pārceļo uz jaunu gadu.
"Darbs ir viena no lielākajām dzīves pašrealizēšanās aktivitātēm"
Pašvaldības amatpersonu un atbildīgo darbinieku attieksme pret notiekošo Mežaparkā rosina domāt, ka tā ir klaja necieņa pret saviem iedzīvotājiem, pilsētas viesiem un pilsētu – vietu, kur jābūt labām pārmaiņām un ikvienam jājūt atbildība par šīm pārmaiņām. Rodas sajūta, ka pašvaldībā strādā kāda daļa cilvēku, kas nevēlas strādāt vai nesaprot kas jādara. Attieksmes vai mazspējas raksturojošs fakts - bluķa nostiprināšana pēdotāju takā pēc desmit mēnešiem no izkustēšanās dienas! Šajā reizē nav vēlmes iztirzāt attiecīgo darbinieku profesionālās spējas un viņu vēlmi strādāt atbilstoši uzticētajam, bet acīmredzamo grūti nepamanīt.
Psihoterapeite Evelīna Grava savā grāmatā „Izkoptais ļaunums" raksta: „Darbs ir viena no lielākajām dzīves pašrealizēšanās aktivitātēm. Ja tajā nenotiek pašrealizācija, tad neapmierināts jūtas ne tikai darba darītājs, bet arī pakalpojuma saņēmējs. ..... cilvēks, kurš atrodas sev neatbilstošā profesionālās darbības vidē, vienmēr būs nelaimīgāks par to, kurš jūtas apmierināts un laimīgs, darot to, kas patīk un padodas." Citējot šos vārdus vēlos teikt, ka pašvaldībā strādā daudz cilvēku, kas nepārvalda viņiem uzticētos pienākumus vai nevēlas tos pildīt.
Zivju zupa ņēma virsroku
Tā kā esmu noraizējies par Mežaparka sakoptību, tad šī gada Lielās talkas dienā izvēle bija loģiska, kurā vietā strādāt. Nodomāju, re, tā iespēja ir klāt, parādīt, ka ne tikai vārdos par to domāju, bet arī pielikt roku, lai tas darbs uz priekšu tiek. Tagad atskatoties uz talkas dienu, radusies vilšanās. It kā darbs ir darīts, zupa ēsta un vēl šis tas noslēgumam, kā tajās krievu tautas pasakās. Kas lasījis, sapratīs! Radās sajūta, ka ar organizāciju kaut kas nav kārtībā, tā it kā Lielā talka atnākusi pēkšņi, tik pēkšņi, kā vasaru nomaina rudens, rudeni nomaina ziema, vai gadu nomaina gads. Pat ar to nelielo talcinieku skaitu, kas piedalījās talkā Mežaparkā, pietrūka nieka divu stundu darba, lai iznestu no meža visas zaru kaudzes un viens darbs būtu padarīts līdz galam. Diemžēl zupa izvārījās ātrāk un darbs bija jābeidz, solot nepadarīto pabeigt citreiz. Varbūt nākamā gada talkā? Centos aicināt pabeigt iesākto. Divi jaunieši - meitene un puisis, kuri redzami Vidusdaugavas televīzijas Lielās talkas ziņu sižeta sākumā nesot maisus, bija piekrituši nepieciešamības gadījumā vēl mazliet pastrādāt. Aicinājums mest mieru un zivju zupa ņēma virsroku. Palikusi vien nepadarīta darba sajūta, nevis prieks par padarīto.
Domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Raščevskis Vidusdaugavas televīzijas Lielās talkas ziņu sižetā sūkstījās par mazo talcinieku skaitu. Raščevska kungs, iespējams, nezina tādu faktu, ka pilsētas pašvaldība talkas ideju atjaunoja tūkstošgades mijā, kad par Lielo talku kāds tikai sāka domāt. Jāsaka, ka ideja bija laba, tikai kā vienmēr ar to izpildījumu neveicās. Nezinu, vai tad kāds skaitīja talcinieku skaitu, bet, domāju, to bija daudz. Tika sagrābtas kaudzēs pērnā gada lapas, it kā izvešanai, tikai dažu dienu laikā tās vējš bija iznēsājis pa visu pilsētu. Cilvēkiem bija ko pārspriest vairākus mēnešus. Nākamajā gadā jau gudrāk. Lapas un gružus vāca maisos, kuri mēnesi vai vairāk, kurš to vairs atceras, netika izvesti un „rotāja" pilsētas ainavu. Domāju, nav jāpaskaidro, uz cik lielu talcinieku skaitu varēja cerēt ar katru nākamo gadu pēc šādas attieksmes. Arī šogad iznestie zari, sakrautie bluķi un atkritumu maisi gozējās saulītē vismaz divas nedēļas pēc talkas. Jau sāku domāt, vai tiešām atkārtosies pirmo gadu pieredze. Paldies Dievam, tas nenotika. Vismaz kaut ko puslīdz varēja izdarīt līdz galam. Kāpēc šo zaru un gružu izvešanu nevar noorganizēt talkas dienā? Priekš manis tā ir liela mīkla.
Lielās talkas interneta mājas lapā rakstīts: „Pasākuma ideja ir balstīta uz brīvprātīgu līdzdalību vides sakopšanā, radot saliedētību, pozitīvismu un labi padarīta darba sajūtu." Redzot talkā ievērojamu skaitu pašvaldības darbinieku, iezagās doma, cik ir tādu, kas piedalās tajā idejas vadīti, un cik tādu, kas vadības izteiktā aicinājuma dzīti vai kādu citu sajūtu ietekmē. Vai rodas tā labi padarītā darba sajūta Lielās talkas nobeigumā?
Īstais cilvēks īstajā vietā
Pašreiz Mežaparkā notiek kaut kāda rosīšanās. Tā īsti nevar saprast, vai tas ir pateicoties tam, ka sācies skolēnu vasaras nodarbinātības pasākums, vai pilsētas svētku ietekmē, vai pašvaldība meklē saaugušos krūmājos Mežaparka attīstības un apsaimniekošanas koncepciju.
Nodarbināt skolēnus derētu pilnvērtīgi, citādi šim pasākumam zūd jēga. Volejbola laukuma smilšu rušināšana ar grābekli dienas pirmo pusi ir bezjēdzīga nodarbe, ko veic kāds no skolēniem. Tieši tikpat pārsteigts biju iepriekšējā vasarā, kad tāpat darbojās kāda sieviete, kas tika nodarbināta „simtlatnieku" programmā.
Iespējams, man un vēl kādiem cilvēkiem izpratne par tīrību, kārtību un sakārtotību, pamatīgi atšķiras no atbildīgo darbinieku izpratnes.
Nespēju nekādi saprast, kāpēc tāda atšķirība starp Mežaparka teritoriju un Radžu ūdenskrātuves peldvietu. Uzsveru tieši peldvietu, nevis visu krasta joslu. Atšķirība tāda, it kā viena teritorija pieder vienam īpašniekam, bet otra – citam. Pirms kāda laika arī peldvieta nebija tā īsti kopta. No dienas, kad te sāka strādāt Aivars Druvenieks ar savu komandu – divi vai trīs cilvēki, peldvieta neticami labā veidā pārvērtusies. Var redzēt, ka darbs tiek darīts ar patiesu interesi, mīlestību un pašatdevi. Par Aivaru Druvenieku var teikt līdzīgi kā par Dagniju Kalniņu, īstais cilvēks īstajā vietā.
Labs risinājums, nodēvēt Mežaparku par dabas rezervātu
Mežaparka visu problēmu atrisināšanai būtu labs risinājums, nodēvējot to par dabas rezervātu un lieta darīta. Tad visam rakstītam vairs nebūtu nekādas nozīmes. Nebūtu neizdarībai jāmeklē piemēri Vācijā vai Francijā, kur zāli nepļauj un vēl kaut ko nedara. Tā jau var aizrunāties par apkures pieredzi Ēģiptē vai koku apsaimniekošanu Jaungvinejas mūžamežos.
Nevajag nekur tālu braukt, lai smeltos kādu ideju. Piemēram, aizvizināties uz Salas novada Zvejnieklīci vai Veselības taku Ābeļu pagasta Brodu ciemā un noskatīt tur kādu labu lietu ierosmei. Protams, visur ir kādas nepilnības, bet ne jau nepilnību idejas jāpārved mājās, bet to labo, ko var saredzēt. Derētu kādai no amatpersonām – domes priekšsēdētājam, kādam no vietniekiem vai vēl kādam kungam, pamēģināt nokārtot savas dabīgās vajadzības kādā no Mežaparka mazmājiņām. Interesanti būtu, ja mēģinājums būtu kādā no tām trim, kas uzstādītas Mežaparka teritorijas sākumā iebraucot pa asfaltu. Tur kungiem izdotos izbaudīt diezgan plašu negatīvo emociju gammu. Pēc tāda eksperimenta varētu ieteikt painteresēties Krustpils novada pašvaldībā, lai vismaz fotogrāfijās parāda pie Laukezera uzstādīto mazmājiņu. Ja pēkšņi izrādās, ka tāda pati vai līdzīga iederas
Mežaparka ainavā un atbilst attīstības koncepcijai. Iespējams, ka mazmājiņu tēma ir galīgi nevietā, it sevišķi laikā, kad visapkārt tik daudz zaļumu, tik biezi krūmi un tik gara zāle. Ko darīt, ja no tālienes atbrauc ciemiņi un grib redzēt labo pārmaiņu pilsētu? Viņi lasa internetā par iecienītām pilsētnieku un viesu atpūtas vietām un vēlas tās redzēt. Nāksies skaidrot, ka savas dabīgās vajadzības labāk nokārtot mājās, jo var nākties saskarties ar attiecīgām neērtībām. Ja gadījumā jūsu ciemiņi izvēlēsies apskatīt vēl vienu atpūtas vietu – Ādamsona jeb Krustpils saliņu, tad, iespējams, tur arī vajadzēs rēķināties ar krūmiņiem, ja tajā dienā nenotiks nekāds pasākums. Gadījās man tur pabūt nedēļas vidū pusdienlaikā. Kluss, mierīgs, labs noskaņojums, bet ievajadzējās uz to vietu, kur kungs kājām staigā. Piegāju pie visām trim durvīm, ja, nu, kādas tomēr ir vaļā. Nekā. Tad sāku spaidīt durvju zvana pogu ar cerību, ka mani ielaidīs. Cerēju, ka kāds no otras puses pieies pie actiņas, uzlūkos mani un ielaidīs. „Laikam esmu ļoti nevēlama persona ne tikai pašvaldībā, bet arī te – ķemertiņā!", nodomāju es. Jo kam gan domātas tās zvana pogas un actiņas, ja ne kādam tur iekšā, kas kontrolē, ko laist iekšā un ko ne. Vai tas ir kārtējais atjautības uzdevums? Vai es kaut ko nezinu?
Šūpoles noturējās trīs dienas
Mežaparkā uzstādīja jaunas šūpoles. Pirmās jaunās noturējās laikam trīs dienas. Neredzēju, kas tieši salūza, tikai zinu no stāstītā, tāpēc aprobežošos ar jautājumu, vai kāds – pašvaldībā uzņemtos atbildību, ja notiktu kāda nelaime? Kas tas par izgatavotāju, ja tik nekvalitatīvi paveic darbu? Kam ir jānotiek, lai saprastu, ka tādiem „speciālistiem" darbus nevar uzticēt? Arī šīs šūpoles, kuras, tavu brīnumu, jau turas trīs mēnešus, raisa jautājumus. Esmu pirms daudziem gadiem mācījies par metinātāju un šo to vēl atceros. Apskatot metinājuma vietas var redzēt, ka metinātās šuves ir atšķirīgas. Rodas iespaids, ka metinājuši divi cilvēki, vai metināts ar dažādiem elektrodiem, vai metināts ar dažādām ierīcēm. Būtībā tas nav tik svarīgi, bet svarīgākais, vai šūpoles ir drošas izmantošanā. Tagad ir tik daudz tehnisku iespēju pārbaudīt šūpoļu drošumu, ja tas vēl nav izdarīts, un būtu labi, ja to izdarītu laicīgi.
Vai kaut kad tiks nomainītas salauztās atkritumu urnas?
Interesanti, vai kaut kad tiks nomainītas salauztās atkritumu urnas. Ieteiktu griezties SIA „Jēkabpils PMK", kur varētu izgatavot līdzīgas tām, kas uzstādītas Krustpils saliņā. Ja jau SIA „Jēkabpils PMK" veica saliņas renovāciju, tad gan jau izgatavoja atkritumu urnas vai zina, kur tās izgatavo. Jācer, ka pašvaldībā neatrunāsies ar iepirkumu procedūru, kas ir tik sarežģīta, ka nav vērts pat sākt.
Pie mednieku mājiņas, kur parasti notiek sacensību dalībnieku pulcēšanās, blakus ieejas durvīm ir vaļējs elektrības vads, ko daļēji nosedz caurule. Vai tiešām tas nav bīstami? Blakus mājiņai atrodas ūdens pumpis, no kura agrāk varēja padzerties gandrīz neapšļakstoties, jo dolomīta šķembas slāpēja ūdens strūklu. Varēja jau uzlabojumu veikt ar nelielu izdomu, tādējādi atrisinot ērtu padzeršanos, ūdens piepildīšanu un roku, kāju mazgāšanu. Sanācis kaut kāds nelāgs uzlabojums. Ne tikai šajā kontekstā, bet jebkurā jautājumā, kur domāts uzlabojums, varbūt iepriekš aprunāties ar cilvēkiem, kas tās lietas pārzina labāk vai kuriem tie uzlabojumi ir svarīgi.
Jau drīzumā vairākas taciņas izzudīs
Pamanīju, ka gar malām trim lielajām takām ir nopļauta zāle. Jauki, bet kāpēc tas pats nav izdarīts arī mazajām takām. Vai tām ir ļauts pamazām aizaugt? Jau drīzumā vairākas šādas taciņas izzudīs, kā daudz kas līdz šim jau izzudis.
Vai kādu uztrauc, ka mežā tiek kurināti ugunskuri un to vietas netiek likvidētas? It kā aicinot kurināt vēl! Rakstīt vēl varētu daudz - par vēja izgāztiem kokiem, kas ilgstoši netiek novākti, bet sazāģējot gāztos kokus, iespējams, nekad netiks novākti to celmi ar saknēm, par saplēsto basketbola groza tīkliņu, par nevīžīgi nostiprināto informatīvo plāksnīti autobusa pieturā, par nenovāktām un neatjaunotām aktīvās atpūtas ierīcēm. To visu var konstatēt jebkurš pašvaldības darbinieks, kurš ir spējīgs pacelt savu pēcpusi no iesildītā krēsla. Pārstaigāt Mežaparku krustām šķērsām un vaļējām acīm konstatēt darāmo.
Var rakstīt vai nerakstīt, daudz nekas nemainās
Izskatās, ka par Mežaparka nejēdzībām var rakstīt vai nerakstīt, daudz nekas nemainās. Vienīgi pēc rakstiem kādu laiciņu parādās rosība. Kāpēc pret Mežaparku ir tāda nevērība? Vai tiešām šeit jānotiek kaut kam vulgāri ekscentriskam, lai tiktu pievērsta pastiprināta uzmanība šai vietai? Kaut kam līdzīgam, kā vienas dāmas sapnī par kādu deputātu Krabi. Tad tik sākās, raksti avīzēs un interneta vietnēs, sarunas pagalmos un virtuvēs, aicinājumi uz ētikas komisijām un vēl visādi nosodījumi. Tracis bija liels, runāja, ka deputātu Krabi izvārīs un apēdīs. Tā arī nesapratu, par ko tur īsti bija tā kņada, jo tas jau bija tikai sapnis. Dāma nosapņoja, ka šis esot kaut kādu ellīgu vietu pieķēzījis, par ko pienākas paaugstinājums amatā, ko arī esot dabūjis. Tādas tās lietas.
Kādu sapni nosapņot par Mežaparku?
Patīkamus sapņus novēl Ivars Jaševs.
Komentāri (0-3/3)
Šūpoles
02.07.2018 18:16Jā
02.07.2018 18:16hā!
02.07.2018 18:16