Pasažiere: Kādi ir SIA “Jēkabpils autobusu parks” šoferu darba pienākumi un vai tajos ietilpst pieklājība?
Portāls Radio1.lv saņēma vēstuli no jēkabpilietes Madaras, kas pirmdien 21.martā, braucot kopā ar savu dēlu, Jēkabpils pilsētas 5.maršruta autobusos, piedzīvoja nepatīkamus brīžus. Vēstulei pievienots arī autobusos iegādāto biļešu foto. (Attēlā zem raksta). Viņa, izstāstot savu situāciju, vēlējās noskaidrot, kādi ir SIA “Jēkabpils autobusu parks” šoferu pienākumi un vai tajos ietilpst arī pieklājības normas. Madaras vēstuli un jautājumu nosūtījām SIA “Jēkabpils autobusu parks” atbildīgajām amatpersonām. Tās solīja atbildi sniegt triju dienu laikā – ceturtdien, kolīdz to saņemsim – ta publicēsim. Pagaidām publicējam Madaras vēstuli un viņas stāstu par piedzīvoto un novēroto pilsētas maršruta autobusos.
“Labdien!
Vēlos ar Jūsu palīdzību nodot jautājumu SIA Jēkabpils AP. Kāpēc ar RADIO1 palīdzību, nevis uzreiz sūtīt pašam Jēkabpils AP? Jo ticu, ka tomēr ar mediju palīdzību šis jautājums tiks ņemts nopietnāk un publicēts lasītājiem. Tātad zemāk mans jautājums:
Sākšu ar to, ka sabiedrisko transportu izmantoju salīdzinoši reti un vairāk tāpēc, ka tas sagādā bērnam prieku. Tas nozīmē, ka šajos retajos braucienos vajadzētu no šādiem gadījumiem izvairīties, kurus piedzīvoju kopā ar savu mazo dēliņu. Šodienas 5.autobusa maršruta izmantošana manī radīja lielu sarūgtinājumu un apbēdināja mani, bet visvairāk žēl, ka tas bija jāpiedzīvo bērnam.
Tā kā vajadzēja nokļūt poliklīnikā pie ārsta, ar dēlu devāmies uz autobusa pieturu (Dambja iela, 15:00) pie Maxima XX veikala. Kad bijām gandrīz galā - pie pieturas (Celtnieku iela), kas atrodas pirms veikala “Sprīdītis”, šoferis (kungs gados ar brillēm) sāka lamāties skaļi un tādiem vārdiem, ka jāaizspiež bērnam ausis (lai saprastu labāk – pid**i, zara**s, uc.). Šie vārdi tika veltīti skolnieku bariņam, kas gāja pāri gājēju pārejai! Šis gadījums pat būtu palicis bez ievērības, ja vien daudz nepatīkamāks gadījums nebūtu noticis braucot atpakaļ no poliklīnikas ar tā paša maršruta autobusu, tikai nu jau citu kungu pie stūres!
Lielākajai daļai ir bērni un visi zina, ka bērni mācās no mums. Arī šajā gadījumā, mans 2,6 gadus mazais dēls, redzot, ka maksāju naudu par biļeti, gribēja naudiņu turēt rociņā. Neko ļaunu negribot, to viņam arī ļāvu, paskaidrojot, ka naudiņa jādod šoferim. Autobuss piebrauca, uzsveru, ka viss notika lēni, nebija nekādas rindas, nebija daudz cilvēku, autobuss tikko bija sācis maršrutu, tātad bez kavēšanās, lai mēs kaut ko aizkavētu. Paņēmu dēlu opā un bērns, smaidot, ar lielāko atbildības sajūtu sniedza šoferim rokās savu naudiņu (precīzi – divas divdesmitcentu monētas un 1 desmitcentu monētu). Uz ko saņēmām ārkārtīgu neapmierinātu atbildi: ”Apmācības, lai notiek mājās!!!” Sākumā es pat nesapratu, par ko esmu izpelnījusies tik neapmierinātības pilnu aizrādījumu. Uzsitis ar roku dusmīgi pa “galdiņu”, kur stāvēja cita sīknauda, norādot, ka tur jāber nauda. Bērns sabijies nobēra savu naudiņu. Uz ko saņēmām otru ārkārtīgi dusmīgo aizrādījumu: “Kā tad lai es tagad zinu, cik tur bija?!?” Jo nauda sajaucās ar citu sīknaudu. (Jautājums, vai tādā gadījumā naudai nebūtu jābūt sadalītai, nevis izkaisītai pa visu šo galdiņu?) Neslēpu savu neapmierinātību par šofera dusmām un atļāvos aizrādīt, ka, kaut kādas pieklājības normas ir jāievēro un, ka šoferis izgāž savu agresiju uz divgadīgu bērnu! Uz ko šofera neapmierinātība tikai auga un viņš kļuva aizvien saniknotāks, jo viņam esot jāstrādā. Vairāk mums veltītās replikas pat neatceros, bet jāatzīst, jutos kā aplieta ar mēsliem, neko neizdarot.
Gribētos zināt, vai šo abu šoferīšu darba aprakstā pie darba pienākumiem ir minēts, tikai klusējot braukt (atsevišķos gadījumos lamāties necenzētiem vārdiem) un izsist autobusa biļeti? Vai parastākais paldies un lūdzu ir kaut kas ārkārtīgi nevietā lūgts, vismaz no tiem pasažieriem, kas paši sasveicinās? Ja arī tas ir par daudz prasīts, tad vismaz minimālākās pieklājības normas pret bērniem? Citādi dīvainā sabiedrība audzinām savus bērnus – šausmināmies par mūsdienu jaunatni, bet, kad mēģinu iemācīt savam mazajam dēlam, kā tad sabiedrībā jāuzvedas, dabūjam pretī samazgas un to, ka mans bērns, kā tāds dzīvnieks ir jāapmāca mājās!
Jāpiemin, ka pati vairāk, kā sešus gadus strādāju dien dienā ar cilvēkiem, zinu, ka ir sliktas dienas, apnicīgi klienti, nesaskaņas ar vadību/kolēģiem utt, taču nekad, nekad neatļaujos savu neapmierinātību izgāzt uz klientiem (nemaz nerunājot par bērniem!). Un, ja par mani priekšniecība saņemtu šādu aizrādījumu, tam sekotu ļoti nopietnas pārrunas un ļoti iespējams darba uzteikums. Valstī tomēr ir bezdarbs un, ja konkrētajam, šoferim tik ļoti apnicis darbs, kuru dara, varbūt laiks meklēt jaunus kandidātus, kas būtu apmierinātāki savā darbā un celtu arī uzņēmuma vērtību kā tādu.
Par slodzi runājot, (un būsim godīgi, ne satiksme mūsu pilsētā ir tā noslogotā, nedz pasažieru bari, salīdzinot ar lielākām pilsētām mūsu pašu valstī) pavisam nesen atgriežoties no ceļojuma ārzemēs, kur sabiedrisko transportu izmanto ļoti daudzi tūristi, šoferīši ir laipni un paspēj gan atbildēt uz jautājumiem par maršrutiem, citiem autobusiem, gan pateikt paldies par nopirkto biļeti.
Ar Radio1 starpniecību gribētos noskaidrot, kādi tad ir atrunātie darba pienākumi SIA “Jēkabpils AP” šoferīšiem un vai pašas mazākās pieklājības normas nav tāda kā pašsaprotama lieta? Pievienoju foto ar iegādātajām biļetēm, ja SIA “Jēkabpils AP” vēlēsies pārrunāt šīs dienas gadījumu ar saviem darbiniekiem, pieļauju, ka pēc laikiem, maršrutiem un ID spēs noteikt, kurš konkrēti šoferis tas bija.
Nobeigumā gribētu pieminēt, ka, iespējams kādam tas liksies kā “vētra ūdensglāzē” un nekas traks jau nav noticis. Iespējams, ja tas notiktu tikai ar mani, es norītu aizvainojumu un aizmirstu. Taču gadījumos, kad tiek aizskarts bērns, kas aug un visu mācās gan no vecākiem, gan no sabiedrības, gribas pierādīt, ka var būt arī citādi, ka pastāv laipnība un ja esi pats laipns, saņemsi arī to pretī, nevis tiksi nolamāts! Iespējams, kāds izlasīs un pārdomās savu ikdienas rīcību, jo lai uzlabotu sabiedrību, jāsāk ar sevi pašu.
Madara B.”
Foto: Atis Caune Zalāns
Aculiecinieces foto: Autobusa biļetes.
Komentāri (0-10/39)
šokkkkolaaade
02.07.2018 18:34Jēkabpiliete
02.07.2018 18:34Pēdējā pusgada laikā arī iznāk diezgan bieži būt pilsētas maršruta autobusa pasažierei. Man gan gribētos teikt, ka viņu vietā es gan nemaz negribētu atrasties tajās dienās, kad ziemā pieturvietas ir sniega pilnas un slidenas, kad jādomā kā pie viņām piebraukt, ne arī rīta un pēcpusdienas stundās, kad autobusi ir pārpildīti ar skolēniem. Un te patiešām var redzēt un dzirdēt zilus brīnumus. Ja pieturā stāv ap 30 bērni, kuriem ir jāpaspēj katram iedot pa biļetei, bet viņi vēl nespēj nomierināties pēc draiskošanās ārpus autobusa, bļaujot, kliedzot un grūstoties ņemas pa autobusu, tad principā šofera mierīgā pateikšana neko nelīdz ir vienkārši jābļauj, jo tikai tā viņi vismaz mazliet pierimst. Un te nevainojiet šoferus, bet gan bērnus, kurus audzina skolā un mājās. Pajautājiet cik vecāki ar bērniem par šādiem jautājumiem vispār ir runājuši. Mums taču valda demokrātija.
Protams ir dažādas situācijas un katra jāskata atsevišķi.
pasažiere
02.07.2018 18:34Redzu lidzibas
02.07.2018 18:34Vai ari cik interesanti, ka ar nekad neko sliktu sab.transporta nav pieredzejusi PENSIONARI :D un nez kapec ari vinu komentaros jutams pamatigs ignums!
Jēzuliņ!
02.07.2018 18:34Redzēju
02.07.2018 18:34Laikam komentē paši šoferīši, kuri komentāros saskata sevi!
Anniņa
02.07.2018 18:34Nu gan
02.07.2018 18:34Ina
02.07.2018 18:34...
02.07.2018 18:34Gluži,to pašu nodomāju,problēma ir tā,ka kāds bērns nav palaidis sēdēt.