Priecīgus Kristus augšāmcelšanās svētkus!
Kā kristieši mēs svinam un pat izdziedam Kristus augšāmcelšanos. Kopā ar svēto apustuli Pāvilu mēs sludinām dzīvības uzvaru pār nāvi, saukdami: „Kur, nāve, tava uzvara, kur, elle, tavs dzelonis. Kristus ir augšāmcēlies.
Taču nāve joprojām vēl ir mūsu vidū, joprojām ap mums, mirst mūsu dārgie līdzcilvēki, un tad nevilšus rodas jautājums, ur ir lsbā vēsts par dzīvības uzvaru. Svētais Antonijs saka: āve mēdz būt dažāda. Ir miesīga nāve, bet ir vel riesmīgāka, šķiršanās – nepārvarama šķiršanās. Šī nāve vēl pirms Kristus atnākšanas gadu tūkstošos bija visas cilvēces pieredze, kad cilvēki, no dzīvības avota atrāvušies, sāka mirt, aizejot pavisam no saskarsmes ar Dievu.
Un nu pienāca laiks Kristum, Dieva dēlam nākt pasaulē, dzīvot cilvēcisku dzīvi. Pati Dzīvība būdams, viņš iesaistījās visā, kas noteica cilvēku likteni – slāpēs, izsalkumā, nogurumā, bet, pats briesmīgākais – vi’\nš iesaistījās miršanā un nāvē. Viņu nevarēja iznīcināt, jo viņš ir Dievs. Taču, mīlēdams mūs, viņš kopā ar mums uzņēmās cilvēka likteni un tika cilvēku atstumts. Taču no cilvēkiem nešķīrās pat pie krusta. Un tur viņš pateica tos briesmīgākos vārdus: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu esi mani atstājis?” Un nomira pati dzīvība un nodzisa gaisma. Kristus nokāpa tajā pamestībā, kur nav Dieva – ellē. Viņš – Dievs, mūžīgā dzīvība, nemirstīgā gaisma – ienāca šajā baisajā vietā un to piepildīja ar dzīvību un nemirstību. Un tā briesmīgā nāve ir likvidēta uz visiem laikiem.
Un tagad mēs, kristieši, nāvi saucam par aizmigšanu, laicīgu, pārejošu miegu. Kad kristietis nomirst, viņš aiziet nevis izmisumā un pamestības bezdibenī, bet pie Dieva. Viņš mūs tā ir mīlējis,ka deva savu vienpiedzimušo dēlu, lai neviens neietu bojā, bet noticētu viņa mīlestībai, iegūtu mūžīgo dzīvību. Vai gan kāds var šaubīties par šo mīlestību, zinot, ko Dievam šī mīlestība prasījusi? Kristus dzīvību un nāvi, atstumtību no cilvēkiem un no Dieva?
Kā mēs varētu atsaukties šai mīlestībai? Mēs varam šo mīlestību pieņemt ar godbijību un drebēšanu savās sirdīs, ar izbrīnu nostāties neuzvaramā Dieva mīlestības priekšā. Ja to esam sapratuši, tad mēs visu savu dzīvi varam pārvērst par pateicību, izpildīt viņa baušļus – un nevis tāpat, pienāuma pēc, bet sacīt: „Ja Tu mūs tā mīli, mēs varam Tevi godāt, cienīt, paklausīt, Tavs ceļš ir dzīvības ceļš.” – Un tad visu savu dzīvi padarīt par pateicību, mīlot katru cilvēku tā, kā Dievs viņu mīl, par katru cenu, līdz galam.
Kad iemācīsimies tā mīlēt, tad mūsu pasaule arī kļūs jauna un cita pasaule un tad pie mums arī atnāks Dieva valstība – augšāmcelšanās, jauna dzīve visiem cilvēkiem. Taču pirms tam ir jānomirst – ne tajā miesīgajā un briesmīgajā šķiršanās nāvē, bet, atsakoties no patmīlības, pašlabuma, atveroties Dieam, atveroties citiem, dzīvojot citiem. Jo mūžīgai dzīvei celties var tikai tas, kas ir nometis no pleciem visu, kas ir laicīgs un iznīcīgs, kā tādu nevajadzīgu apģērbu.
Tā tad lai dzīvojam un tādu pasauli lai veidojam, un Kungs priecāsies par mums, un arī mēs ar prieku varēsim skatīties viņa un visu cilvēku sejās. Mīļie iesvētītie, visi kristieši! Novēlu jums svētus un priecīgus Kristus augšāmcelšanās svētkus!
Tekstu sagatavoja Māra Grīnberga