23.aprīlis - Jurģu, Juru un Georgu diena

23. aprīlis ir  Jurģu, Juru un Georgu diena. Jau gadsimtiem ilgi ir pastāvējuši dažādi ticējumi un paražas, kas saistītas ar Jurģiem jeb Ūsiņu. Tieši Ūsiņa dievība ir viena no visvairāk interpretētajām latviešu dievībām. Kāds tad īsti ir neizdibināmais Ūsiņš?

Kā Ūsiņš par Jurģi pārtāpa

Ūsiņš tiek dēvēts par gaismas un pavasara, kārtības uzturētāju, bišu, zirgu dievu. Pirmās ziņas par Ūsiņu tiek sniegtas 1606.gadā jezuīta Stribinga ziņojumā, ka latviešiem esot zirgu dievs Dewig Vschinge, kam tiekot upurēts, iemetot ugunī divus naudas gabalus, divus gabaliņus maizes un kumosiņu speķa. Vecais Stenders savā "Lettische Grammatik" 18.gadsimtā, Ūsiņu saista ar vārdu "ūzas", t.i., dzeltenās ziedputekšņu "bikses", viņaprāt, Ūsiņš ir bišu dievs. Roberts Auziņš, 19. gadsimta beigās, izsaka atziņu, ka Ūsiņš ir pavasara un gaismas dievs. Ūsiņa vārds esot atvasināts no saknes us-, kas ir pamatā aušra (rīta gaisma), aust, kā arī citu indoeiropiešu valodu vārdiem. 
Jānis Endzelīns šim R. Auziņa izteikumam oponē, jo uzskata, ka Ūsiņa vārds ir aizguvums no senvācu husing "mājas gars". Vēlāk J.Endzelīns izvirza jaunu atziņu, ka latvieši Ūsiņa vārdu aizguvuši no krievu valodas.

Tāpat kā ar Ūsiņa vārda izcelsmi, arī tā nozīme tiek skaidrota visai plaši - vieni to saista ar gaismu, dēvēdami par saules vai pavasara dievību, citi, savukārt, balstoties uz tautasdziesmām, to identificē ar sv.Jurģi.
 Latviskajam Ūsiņam laika gaitā, patiesi, ir uzslāņojies ar kristietību ienākušais Jurģis jeb Georgs - svētais, kuru kristīgā baznīca iecēlusi mocekļu kārtā. Svētais Georgs tiek apbrīnots kā karavīrs, kurš uzvarējis pūķi. Šī leģenda tiek datēta ar 12.gadsimtu, un tā ir atstājusi pēdas arī latviešu tradīcijās un uzskatos.
 

Bet pašu Ūsiņu kā pavasara saulgriežu dievību raksturo ieražās attēlotais tā saistījums ar noteiktu darbu sākšanu: pieguļas, ganu, sējas sākšanu; arī saimnieciskais gads sākās Ūsiņa dienā.
 Ūsiņa un Jurģa saplūšanas process tautasdziesmās atspoguļojas kā Ūsiņa funkciju piemērošana Jurģim; šie abi vārdi dziesmu variantos ir kā sinonīmi.


Jurģa diena - ganu un pieguļas sezonas sākums

Kopumā folkloras materiālos Ūsiņš tiek raksturots kā zirgu, retāk govju patrons. Iespējams, ka svētā Jurģa attēlošana kā bruņās tērptu jātnieku, veicinājusi Ūsiņa un Jurģa tēla saplūšanu.
 Ar to saistījās ieražās galveno vietu ieņem doma par veiksmes nodrošināšanu lopkopībā. Kaut arī meteoroloģiskie apstākļi ne vienmēr tam bija labvēlīgi, Jurģa diena, kā liecina folkloras materiāli, uzskatīta par ganu un pieguļas sezonas sākumu. Šajā dienā kaut uz neilgu laiku cenšas pirmo reizi izlaist lopus laukā.


Šajā dienā, kā pirmajā pieguļas dienā, liela nozīme ir olām, gluži kā Lieldienās. Olas ir līdzeklis aktīvai zīlēšanai, lai izzinātu, kā zirgam veiksies šajā ganību sezonā. 
Olas vārot, tās apzīmē ar zirgu vārdu, un, kas ar kuru zirgu strādā, tas to olu loba; ja lobās labi, zirgam būs labi, ja ne, tad to labāk atdot projām.
 Pirmo reizi lopus ganos izdzenot, saimniece deva arī ganam tik daudz olu, cik govju. Gani Jurģu dienā olas met pār govju mugurām, lai govis būtu apaļas kā olas visu vasaru. Ja Jurģu rītā rasa zālē, tad govis dos daudz piena.

Latvijā no sakņaugiem kāpostu dēstus sēj vienmēr Jurģa dienā, jo tad tie augot tīrām galvām un saknes neēdot tārpi. Jurģa dienā jāstāda arī sīpoli, jo tad tie ir ražīgi.

Ganus mājās sagaida, aplejot tos ar ūdeni, lai vasarā nenāktu miegs, govis ganot. Saimniece arī vēro, kura govs pirmā nāk mājā. Ja pirmā ir ar gaišu pieri, tad gaidāma saulaina vasara, ja tumša - mākoņaina. Kā jau minēts, 
svarīgs rituāls Jurģu dienā arī lopu labklājības nodrošināšanai ir upurēšana. Zirgiem saimnieks upurē melnu gaili, bet saimniece govīm - melnu vistu. 
Ziedošana parasti tiek veikta lopu kūtī, zirgu stallī virs vai zem siles, uz sliekšņa, arī pļavā, dodoties pieguļā. Gaili kāva saimnieks. Gaiļa asinis iztecināja zirgu silē un sajauca ar auzām, lai zirgi tās apēstu. Uz staļļa durvīm ar gaiļa asinīm vilka lietuvēnu krustu, lai atvairītu zirgus no ļaunajiem gariem, lietuvēna. Upura nešana tiek pieminēta arī tautasdziesmās.

Jurģus kā sējas sākuma laiku pazīst daudzas tautas. Latvijā no sakņaugiem kāpostu dēstus sēj vienmēr Jurģa dienā, jo tad tie augot tīrām galvām un saknes neēdot tārpi. Jurģa dienā jāstāda arī sīpoli, jo tad tie ir ražīgi.

Kāpēc Jurģu dienu saista ar pārvākšanos?

Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19. gadsimta sākumā Jurģi latviešu kultūrā izveidojās par līgumu izbeigšanās termiņu un līdz ar to ar Jurģu dienu saistīta vēl kāda paraža - pārcelšanās. Jurģi bija tā diena, kad kalpi, gājēji un nominieki mainīja dzīves vietu, pārceļoties pie cita saimnieka. No tā arī cēlies sinonīms dzīvesvietas maiņai - jurģošanās.

Jurģošanās gan ieviesusies tikai 19.gadsimta sākumā, kad Jurģi kļūst par nomas un darba līgumu slēgšanas dienu.  Šī Jurģa dienas funkcija netiek attēlota tautasdziesmās, toties ticējumos par dzīves vietas maiņu un aizejošiem un atnākošiem cilvēkiem ir daudz variantu.
 Lai jaunajā vietā labi veiktos un visādi sekmētos, veco vietu atstājot, nedrīkst teikt ardievas. Kad Jurģu dienā aiziet uz jaunu māju, tad no vecās vietas jāpaņem salmi līdz un ar tiem jāizkaisa kūts, lai no izgājējiem nepieķertos nekādas burvības. Citi ņem arī akmeņus no vecās mājas līdz un izmētā tos jaunās mājas kūtī, lai izsargātos no burvībām. 
  

Liela daļa šādu ticējumu runā par jaunās dzīves labklājības veicināšanu, saticību, saderību jaunajā vietā. 
Jurģa dienā, jaunā dzīves vietā nonākot, dzīvojamās telpas tūliņ jāizslaukot, tad nebūšot ar citiem mājas iedzīvotājiem jāķildojas. Īpaši bieži tiek pieminēti skābi kāposti, kam liela nozīme gan saticības veicināšanā, gan arī, lai atnācēji paliktu pēc iespējas ilgāk.
 Kad Jurģos ienāk mājās jauni dzīvotāji, saimniece vāra kāpostus un dod pirmo reiz ēst, lai tie ilgi dzīvotu tanīs mājās, turpretim, ja dod ēst zivis, tad ātri aiziet no tās mājas.

Jurģu dienas ticējumi

Atstājot veco dzīves vietu nedrīkst teikt ardievas, lai laime neatstātu jaunajā dzīves vietā. Kad Jurģu dienā aiziet uz jauno māju, tad no vecās vietas jāpaņem salmi līdzi un ar tiem jāizkaisa kūts, lai no izgājējiem nepieķertos nekādas burvības. Citi ņem arī akmeņus no vecās mājas līdzi un izmētā tos jaunās mājas kūtī, lai izsargātos no svešām burvībām.

Vasarai tuvojoties, Jurģos rūpējas arī par skaistumu un veselību, visvairāk gan lai nenodegtu.

Jurģu rītā vajag sniegā nomazgāt muti; pretēji - nevajag mazgāties, lai nenodegtu; priekš Jurģiem vajag mazgāties ar varžu kurkuļiem, tāpat bērzu sulā nomazgāt muti un tikai tad dzert; jāspļauj skudru pūznī, lai skudras šļāc skābumu sejā; šie līdzekļi ir pret nosauļošanos jeb nodegšanu saulē un vasaras raibumiem.

Ja priekš Jurģiem staigā basām kājām vai svilpj, piemetas drudzis.

Ja priekš Jurģiem pirmo reizi dzird rūcam pērkonu, jāņem no zemes akmens, trīs reizes jāpārvelk pār pieri un jāatliek atpakaļ, tad nesāpēs galva.

Jurģis esot viena no siltuma dienām. Dievs iesviedis trīs aukstuma akmeņus Jēkaba, Miķeļa un Mārtiņa dienā, bet ārā tos ņemot Jurģos, Vasarsvētkos un Jāņos.

Laiku pareģojot vēro, cik dienu priekš Jurģiem ir rasa: tik dienu priekš Jēkaba dienas rudzu pļauja.

Jurģu rītā vēji kaujoties; kāds vējš Jurģos, tāds pūtīs visu gadu. Ja Jurģos līst lietus, būs slapja vasara, meža pļavās nebūs zāles.

Ja Jurģis piektdienā, nelaimīgs gads, ja pirmdienā vai piektdienā - nelaimīga vasara.

Jurģu dienā nedrīkst aust, jo tad būs daudz pērkoņu; nedrīkst vēlēties - traki suņi nāks mājās, uguni kurt laukā - mājas degs.

Jurģu rītā priekš saules krustiski pār tīrumu pārdzen vagas, tad neesot nevienas usnes. Jurģu rītā agri jāuzceļas un jāiekur krāsns, lai dūmi izskrien pa skursteni. Kas to pirmais izdarīs, būs laimīgs.

Jurģos nedrīkst lauku darbus strādāt, jo citādi krusa izposta labību.

Jurģos jāvāra un jāēd cūkas kājas, tad saime būs čakla.

Ja Jurģu dienā līst, pļavā zāļu trūks.

Ja dzeguze deviņas dienas pirms Jurģiem sāk kūkot - būs silta un auglīga vasara.

Ja Jurģu dienā saule spīd - labi padosies gurķi.

Izmantojot wikipedia un sievietespasaule.lv, publicēsanai sagatavoja Sandra Mikanovska