Alfrēds Porietis arī mūžībā – savas Tēvzemes uzticamais karavīrs (FOTO)

Jēkabpils novada Slatē, Bērza kapsētā, Latvijas Virsnieku apvienība pirmdien rīkoja piemiņas brīdi Latvijas Armijas vecākajam virsniekam, majoram, Viestura ordeņa kavalierim Alfrēdam Porietim, kuram tieši 30. septembrī apritēja 104 gadi.

Dzimis, lai būtu karavīrs

Majors Alfrēds Porietis dzimis 1909.gada 30.septembrī, bet mūžībā aizgāja 2009.gada 15.maijā, tā arī nesgaidījis savu simto dzimšanas dienu. 1927.gadā ar zelta medaļu beidzis Daugavpils ģimnāziju un iestājies Latvijas Kara skolas artilēristu nodaļā, kuru kā leitnants beidzis 1929.gadā. Dienējis Latgales Artilērijas pulkā Krustpilī.

1937.gadā uzsācis mācības Augstākajā kara skolā, paralēli studējis Latvijas Universitātē. Mācību un studiju kursus viņš nepabeidza padomju okupācijas dēļ.

1943.gadā Porietis tiek iesaukts Latviešu leģiona 19.divīzijā. 1945.gada 8.maijā viņš krīt gūstā un tiek notiesāts uz 10 gadiem Intas soda nometnē Komi APSR. Latvijā atgriežas 1955.gadā. Strādājis Veckalsnavā ceļu remontu darbos, pēc tam bijis lauksaimnieks un mežkopis Jēkabpils rajonā, Slatē.

1991.gadā reabilitēts. Kopš 1992.gada Porietis bija atjaunotās Latviešu Virsnieku apvienības biedrs. Tiek atjaunota viņa Latvijas armijas dienesta pakāpe - kapteinis, 1993.gadā paaugstināts majora dienesta pakāpē. Bijis "Palīdzības biedrības Tēvzemes sargiem" līdzorganizators. Darbojies Daugavas Vanagu organizācijā.

Alfrēds Porietis saņēmis vairākus militāros un valsts apbalvojumus, pēdējo no tiem – Viestura ordeni - viņš saņēma 2009.gada maija sākumā un, tiekoties ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru un viņa kundzi, abus uzaicināja uz savas simtās jubilejas svinībām Jēkabpilī.

"Esam lepni, ka bija lemts viņu pazīt"

Pieminot viņa dzimšanas dienu, Bērza kapos bija pulcējušies Latvijas Virsnieku apvienības pārstāvji, kā arī Jēkabpils novada un Jēkabpils pilsētas pašvaldības amatpersonas, jaunsargi un Alfrēda Porieša tuvinieki.

Alfrēds Porietis dzīvoja vienīgi Latvijai un bija tās visuzticamākais karavīrs, gatavs ziedot savu dzīvību, lai tikai Tēvzeme būtu brīva, tā savā uzrunā uzsvēra Latvijas Virsnieku apvienības priekšsēdētājs Aleksejs Ozoliņš. Viņš sacīja, ka virsnieka n;aves diena sakrita ar visai zīmīgu datumu Latvijas vēsturē, proti, 15.maiju, dienu, kad 1934.gadā visu varu valstī pārņēma Kārlis Ulmanis. Aleksejs Ozoliņš norādīja, ka viņš atzīst šo dienu un nedomā to noliegt dažādu vēstures ideoloģisko interpetāciju dēļ.

Bijušais Jēkabpils 56.Zemessardzes kājnieku bataljona komandieris Aivars Vucāns arī atzina, ka 15.maijs viņam aizvien būs zīmīga diena, kas saistīta ar dažādiem pārdzīvojumiem un atcerējās, kā apciemojis Alfrēdu Porieti slimn;īcā dienu pirms viņa nāves. “Es jautāju, kā viņš jūtas, bet viņš atbildēja ar savu parasto teicienu - “ir jau slikti, bet tomēr jādzīvo vien ir”, atceras A.Vucāns.

Viņš uzsvēra, ka dzīvošana vienā laikā ar A.Porieti patiesībā bija divu paaudžu sastapšanās – abi bija majori, un gadu starpība bija tieši 50 gadu.

“Alfrēds Porietis bija personība, kura paliek atmiņā un atstāj neizdzēšamu iespaidu – tik gaišs cilvēks viņš bija, tik liela bija viņa uzticība savai dzimtenei unmīlestība uz Latviju,” sacīja A.Vucāns.

Arī Alfrēda Porieša bijušais adjutants Jānis Lācis uzsvēra viņa lielo patriotismu un viņa spēju nekad nepieminēt ar ļanu tos, kuri viņu izsūtīja uz Sibīriju. Viņš arī pateicās A.Porieša mazdēlam Pēteri, kurš bija gādājis par kapavietas sakārtošanu.

Alfrēds Porietis savulaik stāvējis pie Zemessardzes bataljona šūpuļa Jēkabpilī un bijis kā stiprais balsts un padomdevējs gan zemessargiem, gan jaunsargiem, kā ikviena karavīra gods un sirdsapziņa, ko viņš pats arī iemiesoja.

Laikam tādēļ ar tādu lepnumu viņu pieminēja gan Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs Edvīns Meņķis, gan Jēkabpils domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Raščevskis un Slates ļaudis, kuri bija parūpējušies par kapavietas un pieminekļa sakopšanu, bet pieminekli iesvētīja Nacionālo Bruņoto spēku kapelāns, kapteinis Raimonds Krasinskis.

Viņš lūdza vienoties kopīgajā tautas lūgšanā “Dievs, svētī Latviju!” uh tobrīd šķita, ka pelēkā debes nedaudz pašķiras, it kā Alfrēds Porietis noraudzītos uz mums un savu Tēvu zemi, vēlreiz sūtot Tai savu bezgalīgo mīlestību.

Māra Grīnberga