Kāpēc Lieldienās jāšūpojas un jāēd olas, kā kopt skaistumu Lieldienās un izzīlēt precības?

Lieldienas latviešu tradīcijās ir pavasara saulgrieži, ko svin par godu pavasara un saules atnākšanai, kuros ar rituālām darbībām mēģina palīdzēt zemes atmodai un jau laikus nodrošināt zemes auglību un veicināt tās svētību.

Agrāk Lieldienas svinētas trīs, garajā gadā pat visas četras dienas. Ļaudis savu prieku par atnākošo pavasari, gaismas un dzīvības uzvaru pār tumsu un nāvi izteica un apliecināja Lieldienu norisēs. Tāpat kā citi gadskārtu svētki, arī Lieldienas tiek personificētas vai nu par lielu sievu, vai par četrām māsām.

Četras māsas Lieldieniņas,
Četri brāļi Ziemassvētki;
Astoņām dieniņām
Daram saldu alutiņu.

Lieldienu šūpošanās

Tāpat kā olu krāsošana, arī šūpoļu kāršana un šūpošanās ir viena no galvenajām tradīcijām Lieldienās. Latvieši ir viena no tām retajām Eiropas tautām, kurām vēl saglabājusies šī Lieldienu tradīcija.

Šūpoļu gatavošana un kāršana bija puišu un vīru darbs. Jau laicīgi vajadzēja sarūpēt nepieciešamos materiālus.

Šūpoles tiek sauktas dažādi: šūpotnes, šūpules, šyupeles, līgotnes, līgačas, aires, eires, jaires. Šūpošanās ir obligāta svētku rituāla sastāvdaļa. Ticējumi brīdina par šūpoļu nekāršanu

Šūpošanās ir maģisks rituāls, kas simboliski atdarina saules šūpošanos un dancošanu Lieldienu rītā. Šūpošanās ar maģijas palīdzību it kā palīdz saulei iešūpoties, lai vieglāk būtu uzkāpt debesu kalnā līdz augšai.

Lieldiena vaicāja,

Kur kāra šūpol’s?

Avota malā(i),

Ozola zarā.

Nozīmīga bija vietas izraudzīšana šūpolēm. Piemērotākā vieta parasti bija augstākā kalnā, lai šūpoles jau varētu ieraudzīt no tāluma.

Karat, brāļi, šūpulītes
Augstā kalna galiņā,
Lai redzēja tā māsiņa,
Kas tautiņu lejiņā.

Šūpoles vairījās kārt ūdens malā, lai māsiņai nesamirktu villainītes, lai nenokristu vainadziņš.

Nakarit, bōleleņi,
Uz jyudiņa šyupeleišu:
Samērks munas boltas kōjas,
Nūkriss zeiļu vainadzeņš.

Lieldienās pirmos izšūpoja mājas saimnieku un saimnieci. Par šūpošanu un šūpoļu kāršanu puiši dabūja olas, cimdu pāri, alu vai kaut ko tamlīdzīgu. Šūpojās visas trīs Lieldienas un bieži vien arī nedēļu pēc tām. Pēc šūpošanās beigšanas šūpoles nedrīkstēja atstāt, tad putniem neizdodoties perēšana, vārnas aiznesot cāļus.

•   Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs.
•   Ja kāds, kas agrāk lieldienās taisījis šūpoles, nu tās vairs neceļ, tad labie gari atriebj viņam par to.
•   Kas vienu gadu taisa Lieldienās šūpalas, un otru ne, tad to apsēž ļauni gari.
•   Kas vienreiz kāris šūpotnes, tam jākar arī citās Lieldienās, jo citādi lopiem neklājas labi.

Lieldienās daudz jāšūpojas, jo tad vasarā odi nekož.

Lieldienu ticējumi

•   Lieldienai nākot, jāizvelējot visi logu aizbāžņi.
•   Lieldienas rītā, kad baznīcā zvana, ir jākāpj uz istabas augšu. Tur pie skursteņa redzēs vecu vīriņu sēdam, kam galvā būs cepure. To cepuri nu vajaga steigšus noņemt un bēgt. Kas paspēj ar to cepuri nokāpt zemē, tam būs tāda cepure, kas nesēju padara neredzamu. Bet ja vīriņš noķer ņēmēju, tad jāmirst.
•   Pirmā Lieldienas diena ir krusas jeb ledus diena.
•   Lieldienas rītā, caur zīda drēbi skatoties, var Laimu redzēt.
•   Lieldienas rītā agri saule danco un visa zeme trīc.
•   Ja negrib, lai ir lielas kājas, tad Lieldienu rītā priekš saules vajag ar kailām kājām uzkāpt uz akmeņa.
•   Kad vardes pa Lieldienām iet pāri par lielceļu, tad sagaidāma lietaina vasara.
•   Lietus pirmā lieldienā norāda, ka līdz vasaras svētkiem katra svētdiena būs lietaina. ·  Cik daudz rasas priekš Lieldienas, tik daudz salnu pēc Lieldienas
•   Ja Lieldienu sestdien lāpās, tad pirmā Lieldienā ir putenis.

Ja pirmo Lieldienu lietus līst, tad govis dos daudz piena.

Lieldienas olas

Viena no raksturīgākajām Lieldienu tradīcijām mūsdienās ir olu krāsošana un vārīšana. Tomēr tikai vienā tautasdziesmā atrodamas liecības par olu krāsošanu:

Pervēsim, māsiņas,
Raibas oliņas,
Šķiņķosim bāliņam
Lieldienas rītā.

To, cik sena ir olu krāsošana, pateikt nevar, taču pie senākajām Lieldienu tradīcijām tā nepieder. Visparastākais un visbiežāk sastopamais olu krāsošanas veids bija vārīt tās sīpolu mizās, tad olas ieguva zeltaini brūnganu krāsu. Tautas ticējumos minēti arī citi krāsošanas paņēmieni.

Ola ir saules simbols, ko jau no seniem laikiem uzskatījuši par stiprinājumu un maģisku līdzekli dzīvībai un auglībai, un arī dzīvnieku auglības iemiesojums. Pavasara saulgriežos it īpaši pastiprinās šis auglības spēks. Ar olām Lieldienās saistītas daudz tradīciju un rotaļu. Meitas dod olas puišiem par šūpošanu, ar olām mainās, ar tām sitas.

• Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melos.
• Kad Lieldienās olas zogot, tad zaglis paliekot tikpat pliks kā ola.
• Kad olas vāra, tad nevajaga uguni pūst, lai tās neiet pušu.
• Lieldienās olas vārot nedrīkst pūst uguni, jo tad olas plīst.
• Lieldienu olas vārot, nedrīkst uguni pūst, lai olas nesasprāgtu.
• Olas senāk krāsoja tikai ar sīpolu mizām.
• Ar bērza slotu pervē uz Lieldienām olas.
• Lieldienās bērniem vajag ēst daudz olu, lai augtu apaļi kā olas.
• Lieldienās jāvāra olas tāpēc, lai augtu apaļš kā ola.
• Lieldienas sestdienā visām saimniecēm bija jāvāra olas, tad nākošā gadā varēja labi satikt ar saimi un kaimiņiem.
• Lieldienās jāsitas ar olām – kuram stiprākā ola, tas būs ilgākais dzīvotājs.

Skaistuma kopšana Lieldienās

• Ja grib, lai būtu sārti vaigi, tad vajag Lieldienu rītā priekš saules apēst vismaz 13 dzērveņu ogas (ja ēd vairāk, tad vaigi ir sārtāki).
• Lieldienas rītā, saulei lēcot, mati ar zaķa kāju jāķemmē, apiņos stāvot, tad aug skaisti mati.
• Priekš saules lēkta jāiet apiņos ar zaķa kāju galvu sukāt, tad augot gari mati.
• Lieldienu rītā jāmazgājas pretsaules straumē, tad vasaru āda nenodegs.
• Lieldienas rītā priekš saules lēkšanas jānomazgājas strautā, tad vasaru saulē nenodeg.
• Ja pirmās Lieldienās agri priekš saules lekšanas nomazgā strautā acis, tad to vasaru nenodeg.
•  Lai būtu skaists un čakls, tad Lieldienas rītā ar saules lēktu ir jāiet strautā mazgāties, kas tek no vakariem uz rītiem.
• Lieldienas rītā jāapēd vismaz 12 dzērvenes, tad tai gadā būs sārti vaigi. Lieldienas rītā, saulei lecot, jāmazgā mute, jo tad tiekot skaists.


 

Lieldienu precību zīlēšana

• Lieldienas rītā jāiet gavilēt, uz kuru pusi atskan atbalss, no turienes gaidāmi precinieki.
• Lieldienas rītā ārā jākliedz, - no kuras puses nāk atbalss, uz to pusi aizvedīs tautas.
• Lieldienas rītā vajagot laukā saukt jeb šaut. No kuras puses atskanot atbalss, no tās puses nākšot brūte vai brūtgāns.
• Meita var ieēdināt puisi ar olu pirmā lieldienas dienā: ola viņai jāapņem ap kreisās kājas gurnu un, puisim par to nezinot, jāiedod.
• Puisim, kurš vēlas, lai visām jaunavām patiktu, Lieldienas rītā priekš saules lēkšanas jānoķer varde un tā dzīva jāiemet skudru pūznī. Pēc deviņām dienām tas atradīs tur mazu āķīti ar pātadziņu. Ar šo āķīti var tad visas meitas pievilkt pēc sirds patikšanas, un ja kāda vairs nepatīk, vajaga drusku uzsist ar mazo pātadziņu un tā tūdaļ aizbēgs.
• Lieldienas rītā meitai jāuzklāj skaisti sava gulta; kurā tad pirmais tur iesēdīsies, tam meita būs jāņem par sievu.

Svētku maltīte

Lieldienu maltīte bija daudz trūcīgāka nekā Ziemassvētkos, jo uz pavasara pusi daļa ziemas krājuma jau bija beigušies. Ēdieni galvenokārt bija no labības produktiem un piena. Lieldienu īpašie ēdieni ir apaļi, saules simboliku attēlojoši, tādi ir vārītas olas, zirņi un ziedotais plācenis vai ziedainais rausis. Lieldienās ēdot zirņus, var iegūt bagātību, turību.

Par to, cik gaidīti bija šie pavasara svētki, liecina ne mazums tautas dziesmu.

Atnāca Lieldiena

Pār augstiem kalniem,

Sudraba oliņas mētādama.

Latviskajās tradīcijās Lieldienas svinēja pavasara saulgriežos martā, kad iestājās astronomiskais pavasaris, tas ir, dienas un nakts viengaruma laiks, bet vēlāk Lieldienu svinēšanu pieskaņoja kristīgajām tradīcijām, kas saistītas ar kristus Augšāmcelšanās svētkiem. Arī tautas dziesmās jūtama šo tradīciju klātbūtne:

Zaļa ziedi zālīte/ Lieldienas rītā,/ Balta gāja/ Māriņa baznīcā.

Materiālu apkopoja Māra Grīnberga