Pedagogi: Negribam lasīt avenes Anglijā, gribam Eiropas algas! (FOTO)

Aptuveni 100 pedagogu no Jēkabpils un apkaimes novadu skolām un bērnudārziem šorīt izbrauca uz Rīgu, lai piedalītos gājienā un mītiņā, pieprasot finansējuma palielināšanu izglītībai, kā arī pedagogu algu paaugstināšanu.

Pedagogi bija paņēmuši līdzi plakātus ar uzrakstiem: “Pieprasām Eiropas algas”, “Jums krīze, mums nabadzība” un citus. Plānots, ka mītiņā piedalīsies ap 5000 cilvēku.

Savu sāpi izteica vairāki pedagogi, kā arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības Jēkabpils nodaļas vadītāja Inga Ermansone.

Leontīne: Ļoti svarīgi ir, lai mēs vienmēr iepriekš zinātu, ko mēs pelnīsim nāmkamajā mācību gadā, tā neziņa šausmīgi traucē. Mēs tiešām gribam pelnīt tādas algas, lai mums pietiktu, lai mums nevajadzētu domāt par to, ka mums vajadzētu strādāt vairāk nekā likmi. Ja mēs strādājam vairāk nekā likmi, mēs nogurstam. Kāds varētu būt kritērijs? Lai skolās nāktu strādāt vīrieši, lai jaunie cilvēki patiešām vēlētos kļūt par pedagogiem. Viņi, mācoties skolā, redz mūsu darba ikdienu un izvērtē, viņi redz arī to, cik mēs esam saposušies, ko mēs atļaujamies, un viņiem negribas nākt uz skolu. Arī man ir vairāk nekā likme un es esmu piekususi.

Aija: Mēs strādājam pirmsskolas iestādē un mēs arī gribētu dzīvot, nevis izdzīvot. Ar to algu, ja vīrs labi nepelna, nevar atļauties neko. Gribētos, lai būtu konkrētība, lai mēs zinātu, par ko mēs strādājam, ko mēs saņemam. Bērnudārzos pedagogam ir viena likme. Nav nekādu piemaksu ne par gatavošanos nodarbībām, ne par labošanu, lai gan darbs ieguldīts liels. Mēs gatavojamies noaadarbībām, rīkojam pasākumus un tos sagatavojam un vadām. Bet apmaksāta ir viena likme jeb nedaudz vairāk par vienu likmi.

Jānis: Mums, skolotājiem, prasa, ka saskaņā ar Eiropas standartiem jābūt izglītībai mūža garumā. Izdomā tādus standartus, ka cilvēkiem ar diviem maģistra grādiem vēl jāturpina izglītība. Ja jau Eiropa prasa tādus standartus, tad mums arī Eiropas algas vajadzētu. Igaunijā un Lietuvā tas ir ju sen un algas ir 700 – 800 eiro līmenī. Mūsējie vēl tikai domā. Bet, ko tur domāt? Skolotāji irņemuši kredītus, lai iegūtu prasīto izglītību, bet tie taču jāsāk atdot. Bet ko var atmaksāt? Cenas veikalos var redzēt. - kuros veikalos vēl var ieiet, kuros ne. Kā tad lai mēs dzīvojam?

Inta: Es braucu uz mītiņu tāpēc, ka skolotājam katru gadu ir jābrauc uz Angliju avenes lasīt, lai izdzīvotu, lai varētu nodrošināt to, ko vajag ģimenei. Gribam, lai valsts vadība beidzot pamanītu, ka ir arī pirmsskolas iestādes, arī mums vajag dzīvot.

Inga Ermansone: Mūsu mērķis ir atbalstīt Izglītības un zinātnes ministrijas prasību atbalstīt finansējumu izglītības nozarei, lai varētu veikt atbilstošas reformas un nodrošināt kvalitatīvu un pieejamu izglītību visiem Latvijas bērniem nevis tikai lielo pilsētu bērniem. Jo mēs zinām, ka šis modelis, kad nauda seko skolēnam, šobrīd rada ļoti lielu nevienlīdzību. Tas ir saistīts ar reģionālo attīstību, ka laukos šobrīd paliek arvien mazāk iedzīvotāju, bet arī tie, kuri paliek vietējās skolās, ir pelnījuši, ka viņu pedagogiem par darbu samaksā. Jo šobrīd skolas dotē valsti, tās strādā kredītā, bet mēs arī apzināmies, ka mums šo kredītu nekad neatdos. Tie 40 procenti, ko papildus samaksā par gatavošanos nodarbībām, par konsultācijām, ir tikai niecīga daļa – 60 procentus katram pedagogam nesamaksā. Pedagogs šajā situācijā ir kā ķīlnieks, viņš apzinās, ka viņa darbs ir nepieciešams bērnam, sabiedrībai, bet viņa paša dzīves kvalitāte strauji pasliktinās, un viņš ar to samierinās. Un vēl man šķiet, ka latvijā pedagogi ir atbildīgi par to, lai cilvēki mācītos aizstāvēt savas tiesības. Pedagogam jābūt kā piemēram, kurš rāda, ka nedrīkst samierināties ar situāciju, kurā valda nevienlīdzība un netaisnība.

Mītiņa sākums paredzēts pulksten divos dienā.