Ivars Zvīdris: Vienota regulējuma trūkums rada saspīlējumus saistībā ar pacientu fiziskās fiksācijas pielietošanu

Jēkabpils reģionālās slimnīcas direktors Ivars Zvīdrs sarunā ar Radio1.lv sacīja, ka vienota regulējuma trūkums attiecībā uz fiziskās fiksācijas pielietošanu ārstniecības iestādēs radījis kārtējo saspīlējumu starp medicīnas personālu, pacientiem un viņu tuviniekiem.

Latvijas Televīzijas raidījums "De facto" vakar vēstīja par kādu 86 gadus vecu Jēkabpils slimnīcas pacienti, kura ārstniecības iestādē nogādāta smagā stāvoklī pēc piedzīvota insulta. Katru reizi, kad radinieki ieradušies sievieti apciemot, viņa bijusi piesieta pie gultas. Radinieki par šo nepieciešamību iepriekš neesot informēti. Savukārt slimnīcas medmāsas skaidrojušas, ka paciente bijusi nemierīga.

Slimnīcas direktors Ivars Zvīdris iespējamo pārkāpumu nesaredz. Viņš skaidro, ka fiziskā fiksācija nepieciešama, lai pacients nesavainotu ne sevi, ne citus palātā esošos. Viņš gan atzīst, ka medmāsu un māsu palīgu skaits, kas varētu uzmanīt sirgstošos, ir nepietiekams. Līdz ar to piesiešana gultai ir vienīgais veids, kā pasargāt pacientus no papildu traumām.

"Diemžēl jāsaka, ka tas jau pēdējā laikā kļūst aizvien biežāk," atklāj Zvīdris, piebilstot, ka Latvijā uz 20 līdz 25 pacientiem ir divas māsas un māsu palīgs, bet turīgākās valstīs ir viena māsa uz četriem, pieciem pacientiem.

Tāpat arī Ivars Zvīdris piebilst, ka visos gadījumos, kad nepieciešamas īpašas rūpes par pacientiem, tuviniekiem tiek piedāvāta iespēja dežūrēt pie slimnieka dienu un nakti, taču gandrī visos gadījumos, ar retiem izņēmumiem, tuvinieki no šādas iespējas atsakās.

Ivars Zvīdris stāsta, ka gadījumos, kad tiek pielitota pacienta fiksācija, tas tiek darīts pacienta drošībai, jo nereti gados veci cilvēki nonākot slimnīcā jūtas apjukuši, nesaprot, kur atrodas, rīkojas neadekvāti un šādā stāvoklī var sevi savainot. Tāpat arī tiek apdruadēta citu palātā esošo pacientu drošība, jo nav zināms, ko apmulsis un neadekvāts pacients var izdarīt. Lai koptu šādu pacientu, nepieciešama divu medmāsu pastāvīga klātbūtne, ko nav iespējams nodrošināt un, ja tuvinieki nepiekrīt uzraudzīt slimnieku, tad uz periodu, kamēr viņš uzvedas neadekvāti un, kamēr nav klāt māsiņas, tas tiek fiksēts. Turklāt pacientiem neadekvātā stāvoklī spēks trīškāršojas un nereti esot jāsauc palīgā apsardze, lai šādu cilvēku savaldītu un pasargātu no traumām gan viņu, gan apkārtējos.

“Neviens pacientu nefiksē tāpēc, ka māsiņām tajā laikā gribas sēdēt un dzert kafiju, tas ir tikai un vienīgi pacientu drošības labad. Šī problēma nav tikai Jēkabpils slimnīcā, šādi rīkojas visās Latvijas slimnīcās. Publiski izskanējis gadījums par Gaiļezera slimnīcas uzņemšanas nodaļu un tagad arī par Jēkabpili. Par šo problēmu ir runāts arī likumdošanas līmenī, taču pagaidām likumdevējs šai situācijai nav pievērsies. Arī “De facto” sižetā par šo problēmu izskanēja atšķirīgi viedokļi, jo likumiska regulējuma tam, ko darīt ar šādiem pacientiem nav,” skaidro Ivars Zvīdris.

Viņš norāda, ka šādos gadījumos ir divas iespējas, viena tuviniekiem dežūrēt pie sava slimnieka augu diennakti, otra viņu fiksēt pie gultas uz laiku, kamēr cilvēks atgūstas un kļūst adekvāts. Ivars Zvīdris izteica nožēlu, ka sižetā minētās pacientes tuvinieki nav vērsušies pie tās ārstējošā ārsta un noskaidrojuši stuāciju, kāpēc paciente ir fiksēta, pirms vērsties pie Latvijas televīzijas.

Raidījumā pacientu ombuda pārstāve Inese Naumova skaidroja, ka likumā ir noteikti gadījumi, kādos ierobežojošus līdzekļus var izmantot psihiatriskajās ārstniecības iestādēs, bet vispārējos gadījumos tāda nav. Līdz ar to ārstniecības iestādes to regulē savos iekšējos normatīvos.

Savukārt pacientu ombuds pauda pārliecību, ka fiziska fiksācija nav pieļaujama, bet, ja ir šāda galējā nepieciešamība, noteikti jārunā ar pacienta piederīgajiem.

Bet Veselības inspekcijas Veselības aprūpes kvalitātes kontroles nodaļas vadītāja Valentīna Berga norāda, ka "tuvinieku akcepts nevar būt, ja tas sākas nakts laikā. Ko mēs akceptēsim, kurš būs tas tuvinieks, kur mēs atradīsim to tuvinieku pirmo, kurš saskaņā ar likumdošanu varētu dot šo akceptu? Tas nav nepieciešams."

Tikmēr Gaiļezera slimnīcas neatliekamās medicīnas klīnikas vadītājs Pēteris Tomiņš ir vērsies Tiesībsarga birojā, lūdzot tiesībsargu analizēt šāda veida problemātiku uzņemšanas nodaļās.

Raidījums vērš uzmanību, ka īpašā regulējuma trūkums medicīnas iestādes, kas pielieto fizisko fiksāciju, var iesaistīt plašos tiesvedības procesos par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Tāpēc atbildīgajai ministrijai šo procesu vajadzētu sakārtot.

Jau ziņots, ka Saeima pērn septembrī galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Ārstniecības likumā, ar kuriem valstī tika ieviests vienots regulējums piespiedu līdzekļu lietošanai un personu privātās dzīves ierobežošanai psihoneiroloģiskajās ārstniecības iestādēs.

Ārstniecības likuma papildinājums uzskaita tiesības, kādas ir pacientiem, kuri psihiatriskajā iestādē stacionēti bez viņu piekrišanas, kā arī personām, kurām ārstniecība noteikta kā medicīniska rakstura piespiedu līdzeklis kriminālprocesā.

Jaunais regulējums paredz - ierobežojošus līdzekļus ārstniecības iestādēs var pielietot gadījumos, ja pacients psihisku traucējumu dēļ var nodarīt miesas bojājumus sev vai citām personām vai arī pacients izrāda vardarbību pret citām personām un apdraudējumu nav izdevies pārtraukt ar mutisku pārliecināšanu. Kā ierobežojoši līdzekļi likumprojektā minēta fiziska ierobežošana, izmantojot fizisku spēku, mehāniska ierobežošana ar saitēm vai siksnām, medikamentu ievadīšana pret pacienta gribu, kā arī ievietošana novērošanas palātā.

Pacientam ir tiesības viņam noteiktos ierobežojošos līdzekļus apstrīdēt iestādes vadītājam. Iestādes vadītāja lēmumu var apstrīdēt Veselības inspekcijā, bet tās lēmumu - tiesā.