Tālis Zalva: Sabiedrībai nav pilnīgas izpratnes, kas ir audžuģimene

Lai gan daļa vecāku cenšas sakārtot savu dzīvi, lai atgūtu aizgādības tiesības pār bērniem, nereti bērnus no ģimenes nākas izņemt atkārtoti, aģentūras LETA rīkotajā diskusijā atzina bāriņtiesu pārstāvji. Tajā piedalījās arī Jēkabpils bāriņtiesas priekšsēdētājs Tālis Zalva.

Lēmums par aizgādības tiesību pārtraukšanu ir galējais līdzeklis, ja vecāki nesadarbojas ar sociālo dienestu un nemēģina sakārtot savu dzīvi, lai būtu spējīgi parūpēties par bērniem. "Latvijā bērna izņemšana ir pēdējais solis, kad viss jau ir izmēģināts, bet vecāki nesadarbojas," norādīja Jēkabpils pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētājs Tālis Zalva.

Diemžēl statistika liecina, ka atjaunoto aizgādības tiesību skaits salīdzinājumā ar izņemto bērnu skaitu ir ļoti mazs. Jēkabpilī tie ir aptuveni 10%-20%, savukārt Rīgā - apmēram 25%. Lielākā daļa vecāku, kuriem atņemtas aizgādības tiesības, nemaz neinteresējas par iespējām tās atgūt.

"Mēs noteikti saredzam, ka Rīgā vairāk nekā 50% gadījumu vecākiem ir pilnīgi vienalga, viņi neliksies ne zinis. Ir bijuši gadījumi, ka policija ir bērnu šķīrusi no ģimenes, bet vecāks tikai 14 dienas pēc tam ir pamodies, ka bērna nav mājās," teica Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs.

Pat, ja aizgādības tiesības ir atjaunotas, tas nenozīmē, ka stāsts ir noslēdzies ar laimīgām beigām. Diemžēl Latvijā nereti ir gadījumi, kad pēc apgādes tiesību atjaunošanas tās atkal nākas atņemt.

"Bieži ir gadījumi, ka atkārtoti nākas bērnus izņemt no ģimenes. Starpposmos speciālisti ir ļoti daudz strādājuši ar attiecīgajām ģimenēm, darījuši visu iespējamo, un dokumentāli ir pierādījumi, ka bērni drīkst atgriezties ģimenē. Tāds ir mūsu mērķis, bet statistika liecina, ka nereti nākas bērnus atkārtoti izņemt no ģimenes un darbu sākt no jauna," sacīja Saulkrastu novada bāriņtiesas priekšsēdētāja, Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas valdes priekšsēdētāja Baiba Meldere.

Vienlaikus Alūksnes novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Inga Ozoliņa uzsvēra, ka iemesli, kāpēc kāda ģimene nonāk bāriņtiesas redzeslokā, lielākoties ir kombinēti. "Reti kad ir tikai viena problēma. Ja ir sociālās problēmas, turpat ir alkohols, un, ja ir alkohols, tad bieži vien ir arī vardarbība. Analizējot šīs situācijas, problēma nekad nav viena," viņa sacīja. Bet Ventspils pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētāja Zaiga Rudņicka norādīja, ka vēl viens iemesls tam ir vecāku izpratnes trūkums par bērna vajadzībām un nespēja bērnus aprūpēt. "Ir vecāki, kuriem ir psihiski traucējumi. Viņiem ir tiesības rūpēties par bērnu, un bērnam ir tiesības būt ģimenē, tāpēc ir ļoti grūti izlemt, vai šis bērns ir šķirams no ģimenes vai ir jāmeklē iespējas nodrošināt bērna palikšanu ģimenē, piesaistot ģimenes asistentu, atbalsta personas, radus," teica Rudņicka.

Tomēr bāriņtiesu pārstāvji pauda gandarījumu, ka arvien vairāk vecāku, apzinoties problēmas, meklē palīdzību institūcijās, nevis izvairās no tām.

"Ir daudz vecāku, kuri vēršas pie mums pēc palīdzības. Cilvēki ir sapratuši, ka bāriņtiesa ir iestāde, kas var palīdzēt. Nāk sievietes, kuras ir kļuvušas par vardarbības upuriem savās ģimenēs, viņas jautā, kā rīkoties, kādu palīdzību varam sniegt u.tml.," klāstīja Balvu novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Rudīte Krūmiņa.
"Cilvēki zina, ka pie mums var vērsties un saņemt atbalstu, nebaidoties, ka uzreiz tiks pieņemts ļoti slikts lēmums. Izpratne par lietām mainās, bet, protams, saņemam arī daudz kritikas," piebilda Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas valdes priekšsēdētāja.

Komentējot kritikas iemeslus, bāriņtiesu pārstāvji atzina, ka šajā ziņā viņu rokas ir sasietas, jo, tāpat kā veselības aprūpes iestādes nedrīkst izpaust savu pacientu datus, bāriņtiesas nedrīkst sniegt detalizētu informāciju par saviem klientiem.

"Neviens jau nerunā par to, ka bāriņtiesai izšauts logs, ka mūsu darbiniecei, izņemot bērnus, ir mests ar cirvi. Tad tiešām dažkārt nākas domāt, ka labāk varbūt ir strādāt par apkopēju. Tas ir drošāk, izdari savu darbiņu un ej uz mājām, tevi visi, kam vien ienāk prātā, nezākā," sacīja Balvu novada bāriņtiesas priekšsēdētāja.

Vienlaikus Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas valdes priekšsēdētāja uzsvēra, ka bāriņtiesas ir gatavas mainīties, strādāt citādāk, kā arī pieņemt kritiku, ja tā ir konstruktīva un jēgpilna.

Latvijā iedzīvotāju interese kļūt par audžuģimeni ir apsīkusi, aģentūras LETA rīkotajā diskusijā atzina bāriņtiesu pārstāvji.
"Interese kļūt par audžuģimeni ir apsīkusi. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka liela daļa cilvēku ir izbraukusi no valsts. Tie, kas ir bijuši tam gatavi, to jau dara. Tie, kas ir bijuši audžuģimenes jau desmit gadus, ir izdeguši, novecojuši, un daudzi atsakās no šī statusa," sacīja Ventspils pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētāja Zaiga Rudņicka un piebilda, ka masu mediju piesaistīšana, bukletu veidošana, cilvēku uzrunāšana pēdējos gados vismaz Kurzemes reģionā nekādu atsaucību nav devusi. Ir arī tādas ģimenes, kuras bērnu vai bērnus adoptē, bet vienlaikus beidz funkcionēt kā audžuģimene.

"Līdz ar to ir samazinājies audžuģimeņu skaits. Turklāt kā jau pilsētā, pie mums audžuģimenes pārsvarā ir gatavas pieņemt tikai vienu bērnu. Bet arī tas ir labi!" teica Rudņicka.

Tomēr viņa pieļāva, ja valsts paceltu pabalstus aizbildņiem, audžuģimenēm, sociālās garantijas, tādējādi veicinot profesionālu audžuģimeņu veidošanos, varbūt ģimenes, kuras ir bez darba, atsauktos aicinājumam.

Savukārt Jēkabpils pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētājs Tālis Zalva atzīmēja, ka, viņaprāt, sabiedrībai nav pilnīgas izpratnes, kas ir audžuģimene.

"Starptautiskajās tiesību normās, Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir teikts, ka bērna galvenā prioritāte ir uzaugt ģimenē, un, ja nav iespējas uzaugt bioloģiskajā ģimenē, tā varētu būt adopcijas ģimene vai audžuģimene. Tāpat kā aizbildnība vai ārpusģimenes aprūpes iestāde, arī audžuģimene ir ārpusģimenes aprūpes forma, kura lielākoties ir īslaicīga," klāstīja Zalva un uzsvēra, ka viņa pārstāvētā Jēkabpils gadījumā kritiku neiztur arguments, ka audžuģimenēm maz maksā.

"Par pirmo bērnu valsts un pašvaldību pabalstos tiek maksāti 555 eiro, taču nav tā, ka pieteiktos tik daudz audžuģimeņu, kā gribētos," teica Zalva.

Arī Alūksnes novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Inga Ozoliņa uzsvēra, ka būt par audžuģimeni ir liela atbildība.

"Es saskatu ļoti lielu problēmu, jo trūkst izpratnes par lomu ģimeniskās bērnu aprūpes nodrošināšanā uz laiku, kādi ir pienākumi šajā aprūpes laikā. Ja šis process noritētu pilnvērtīgāk, tad mums arī būtu vairāk veiksmīgo adopciju," atzīmēja Ozoliņa.

Jēkabpils pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētājs atzīmēja, ka šobrīd audžuģimenēm ir tiesības izvēlēties bērnu pēc dzimuma, vecuma un bāriņtiesām vienmēr rodas sarežģījumi, ja bērni ir ar veselības problēmām. "Cilvēciski ir saprotami, ka uzrunātās audžuģimenes nav gatavas uzņemties atbildību par HIV pozitīvu bērnu, bet arī tādi ir. Ja mums būtu profesionālas audžuģimenes, tas būtu ļoti labi," sacīja Zalva.

"Mēs potenciālajai audžuģimenei dodam informāciju par bērnu - par viņa veselību, pozitīvo un negatīvo, citām pazīmēm. Tad audžuģimenei ir 10 darba dienas, lai pateiktu, vai viņi vēlas ņemt šo bērnu. Te jau arī ir tā problēma. Tiek paziņots - visi ir jāievieto audžuģimenēs! Bet neviens, nezinu kādēļ, negrib redzēt šo otru pusi. Ja es vai policija šodien ir izņēmusi bērnu no kāda dzīvokļa, tad mēs nezinām, kur viņu vest. Mēs nezinām neko ne par viņa veselības stāvokli, ne ko citu," teica Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs.

Ir arī gadījumi, kad audžuģimenes atsakās no uzņemtā bērna. "Šādi gadījumi ir, taču katrs gadījums ir jāvērtē atsevišķi. Vai tā ir audžuģimenes nespēja veikt savus pienākumus vai cits iemesls. Ir arī tā, ka audžuģimenes atsakās no viena bērna, bet atstāj citus bērnus, jo šis viens ir apdraudējis citu bērnu intereses. Katrs gadījums ir individuāls," norādīja Jēkabpils pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētājs, bet uzsvēra, ka ir arī ļoti pozitīvi stāsti. "Mums, piemēram, ir viena audžuģimene, kur bērns ir ar ļoti smagām veselības problēmām un sieviete ir izdarījusi visu iespējamo un neiespējamo - gan ir bijuši pie mediķiem Vācijā, gan ir veikta galvas smadzeņu operācija Viļņā. Vienkārši, visu cieņu!" atzīmēja Zalva.

Bāriņtiesu pārstāvji arī uzsvēra, ka, lemjot par bērna nodošanu audžuģimenes aprūpē, ir jāņem vērā arī bērnu viedoklis.

"Ko darīt, ja 12, 13 vai 14 gadus vecs bērns pasaka "Es negribu nekādu audžuģimeni, es gribu dzīvot bērnunamā!"? Mēs nevaram viņu ar varu kaut kur ievietot," sacīja Jēkabpils pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētājs un atzina, ka šādi gadījumi ir bieži. "Daudziem bērniem ģimenes pieredze saistās ar to, kas ir noticis viņu bioloģiskajā ģimenē, un tas nav nekas labs. Iespējams, viņi domā - ja es būšu iestādē, tad man būs tīra gulta, es būšu paēdis. Viņi citu modeli nemaz nav redzējuši. Protams, ka strādā psihologi un kaut kas mainās, bet mēs tiešām redzam, ka lielākie bērni - it īpaši, ja ir vairāki brāļi un māsas, - kategoriski ir pret audžuģimenēm," teica Zalva.

Materiāls tapis sadarbībā ar LETA