Jēkabpilī piemin Komunistiskā genocīda upurus (FOTO)(VIDEO)

Jēkabpilī atceres pasākumus sestdien ievadīja piemiņas dievkalpojums Krustpils Evaņģēliski luteriskajā baznīcā. To vadīja evaņģeliski luteriskās baznīcas Daugavpils diacēzes Sēlpils prāvests Ainars Spriņģis. Piemiņas dievkalpojumu apmeklēja arī Jēkabpils domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs, Jēkabpils kultūras pārvaldes vadītāja Inta Ūbele, Latvijas politiski represēto Jējkabpils nodaļas vadītāja Maruta Līce, Jēkabpils Goda pilsonis Ilmārs Knaģis un citi jēkabpilieši.

Prāvests Ainars Sprņģis dievkalpojumā, uzrunājot jēkabpiliešus norādīja, ka piemiņas dievkalpojumā un pasākumā esam nākuši, lai godinātu tos, kas varmācīgi tika aizvesti no Dzimtenes, lai izvērtētu, kāpēc tā notika un, lai mācītos no vēstures. Viņš uzsvēra, ka par komunistiskā genocīda ļaunprātībām ir jāstāsta nākamajām paaudzēm, lai šāds ļaunums vairs neatkārtotos. Viņš uzsvēra, ka šodien mēs esam brīvi un brīvība nozīmē atbildību. Šī atbildība tiek prasīta no ikviena, bet jo īpaši no tiem, kuru rokās ir vara.

Pēc dievkalpojuma jēkabpilieši pulcējās svinīgajā mītiņā pie pieminekļa represiju upuriem. Pasākumu vadīja Krustpils kultūras nama pasākumu organizatore Zinaīda Dzintare. Piemiņas brīdī jēkabpiliešus uzrunāja prāvesta Ainars Spriņģis, Jēkabpils domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs, Latvijas politiski represēto Jēkabpils nodaļas vadītāja Maruta Līce un Krustpils novada priekšsēdētāja vietnieks Gundars Kalve. Pasākumu muzikāli kuplināja “Kreicburgas ziķeri”. Goda sardzē stāvēja jaunsargi. pasākuma dalībnieki pie piemiņas akmens nolika ziedus, iededza svecītes.

Piemiņas pasākumā piedalījās aptuveni simt cilvēku, to vidū arī Jēkabpils domes deputāte Kristīne Ozola. Izņemot viņu un domes priekšsēdētāju, neviens cits deputāts nebija ieradies godināt komunistiskā genocīda upuru piemiņu.

Pēc svinīgā pasākuma politiski represētie pulcējās Krustpils pilī, lai pē tējas tases dalītos atmiņu stāstos.

Jau ziņots, ka 25.marta represijas ir viena no drūmākajām lapaspusēm Latvijas vēsturē. 1949.gada 25.martā komunistiskais okupācijas režīms deportēja vairāk nekā 42 000 Latvijas iedzīvotāju. Vēsturnieki uzskata, ka 1949.gada 25.martā līdz 29.martam veiktā latviešu zemnieku izsūtīšana uz Sibīriju ir viena no traģiskākajām dienām Latvijas jaunāko laiku vēsturē.

Šajās dienās bez tiesas un bez jebkādiem apsūdzības aktiem uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 42 125 nevainīgi cilvēki, viņu vidū 10 000 bērnu un jauniešu, mātes ar zīdaiņiem uz rokām, veci un slimi, pat no nāves gultas izcelti cilvēki.

Daudzi no izsūtītajiem nomira ceļā, citi pavadīja garus un grūtus gadus Krievijas ziemeļu apgabalos, necilvēcīgos apstākļos cīnoties par savu un bērnu dzīvību.

Ešeloni ar deportētajiem no Latvijas piestāja lielākās vai mazākās stacijās starp Urāliem un Kluso okeānu - Sibīrijā. Izsēdināti ar savu trūcīgo līdzpaņemto iedzīvi un pārtiku, deportētie turpināja ceļu buļļu, traktoru un auto vezumos. Viņi tika aizvesti un nometināti trūcīgos kolhozos un sovhozos.

Tiem, kam pēc daudziem gadiem izdevās atgriezties mājās, bija sabojāta veselība, pazaudēts īpašums un ierobežotas iespējas veidot normālu dzīvi. Šie cilvēki bija morāli un fiziski sagrauti. Padomju režīms pret viņiem izturējās ar aizdomām, radot šķēršļus viņu tālākai karjerai, traucējot iegūt izglītību, pat izvēlēties profesiju un dzīvesvietu.

1949.gada 25.marta deportācijas skāra apmēram 2,28% no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Kopumā izsūtāmo sarakstā tika iekļauti 9000 ģimeņu, un izsūtāmo cilvēku saraksts jau tika sagatavots 1949.gada 17.martā. 1956.gadā Latvijā no gandrīz 43 000 izsūtīto atgriezās tikai 31 600 cilvēki.