Jēkabpilī piemin komunistiskā genocīda upurus (FOTO) (VIDEO)
Jēkabpilī šodien pieminēja Komunistiskā genocīda upurus. Svinīgais pasākums noritēja 14.jūnija parkāun to vadīja Pēteris Draņevičs. pasākumā skanēja kora “Unda” dziedātās dziesmas un pasākuma dalībnieku atmiņu stāsti par tā laika notikumiem.
Atceres pasākumu atklāja Krustpils Vissvētās Trīsvienības katoļu draudzes priesteris Viktors Naglis, lasot svētīšanas vārdus no Kristus Kalna sprediķa: “Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība”, kā arī stāstot par katoļu priestera Teofila ieguldījumu nacionālās pašapziņas veidošanā Latvijā, Lietuvā un Krievijā. Priesteris arī aizlūdza par tiem, kas tika aizvesti svešumā uz Sibīriju un neatgriezās. Daina Eglīte emocionālā lasījumā iepazīstināja ar mammas Lilijas Eglītes atmiņām par izvešanas nakti uz Sibīriju, par to kā padomju varas pārstāvji nakts vidū rupji ielauzās mājās un neļaujot pat pienācīgi saģērbt bērnus un sapakoties ceļam, visus ar varu aizrāva svešumā, kā Dainas mamma Lilija, aizbildinoties ar personisku vajadzību, vēl uz mirkli ieslīdēja kūtī un samīļoja uz atvadām gotiņas un zirdziņu, cerot, ka izdosies kaut ko izdomāt, lai mainītu liktenīgās nakts notikumus. Mazajai meitenei neizdevās neko izdomāt, jo mazo bērnu ar šautenēm pavadīja divi komunistiskā režīma kareivji. Bija jādodas svešumā… Dainas Eglītes mammu un viņas ģimeni uz Sibīriju izveda no Atašienes.
Jēkabpils pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Raščevskis uzrunā sacīja, ka 14.jūnija parks ir vieta, kur par notikušo atgādina ozols, kas šeit iestādīts neilgi pēc deportācijām. J. Raščevskis sacīja, ka ar laiku Jēkabpilī tiks izveidota vienota piemiņas vieta poltisko represiju upuriem, patlaban pilsētā tādas ir vairākas. Viņš dalījās atmiņās par to, kā šīs represijas skāra viņa ģimeni un aicināja nezimirst mūsu tautas vēsturi, vēstot to tālāk nākamajām paaudzēm.
Savukārt Latvijas politiski represēto apvienības Jēkabpils nodaļas priekšsēdētāja Maruta Līce, atzinīgi vērtējot, ka par izvešanu uz Sibīriju ir sakrāts daudz vēstures liecību – atmiņu stāsti, mākslas darbi, grāmatas, dzejoļu krājumi, videofilmas un citi materiāli, uzsvēra, ka visemocionālāk un vērtīgāk par to vēsta dzīvais vārds un kamēr ir iespēja uzklausīt aculiecinieku stāstus, tas jāizmanto, jo tā ir liela vērtība.