Anna Skaidrīte Gailīte: "... paceļot karogu savā pilsētā, es raudāju…"
- 19 novembris 2018 --
- 0Komentāri
Jēkabpils goda pilsone un rakstniece Anna Skaidrīte Gailīte savā profilā sociālajā tīklā Facebook līdzdalījusi pārdomas un emocijas saistībā ar Latvijas valsts karogu. Ar viņas atļauju publicējam rakstnieces pārdomas.
Dažu subjektīvu iemeslu dēļ pēdējā laikā biju tikpat kā aizgājusi no visiem sociālajiem tīkliem. Šobrīd gribas atgriezties. Laikam tāpēc, ka vakardienas svētku vērienīgā svinēšana vērusi slūžas tik daudzām emocijām.
Bezgalīgā mīlestība pret savu tautu un valsti. Prieks un aizkustinājums par to, cik skaisti pratām nosvinēt savas Latvijas simtgadi. Līdzcietība pret tiem, kas turpināja neapmierinājumā burkšķēt.
Kad svētku rītā, saulei austot, man ne tikai bija dots gods būt to piecu jēkabpiliešu vidū, kas pilsētas centrā uzvelk piecus karogus, bet arī teikt uzrunu. Redzot plīvojam savu pacelto karogu, nevarēju valdīt asaras. Kā vienmēr. Un man pēkšņi likās, ka nu ir īstais brīdis pastāstīt ļoti personiskas atmiņas par to, kāpēc viss, kas saistās ar šo mūsu neatkarības simbolu, man ir tik dārgs un sāpīgi aizkustinošs.
Kad biju maza meitene un vēl nepratu lasīt, ļoti daudz zīmēju un man tas labi sanāca. Kādā reizē, kad biju sazīmējusi mājas un cilvēkus virs kuriem plivinājās sarkans karogs ar sirpi un āmuru, mans vecākais brāļuks, desmitgadīgais Dzintis visgudri teica:
- Tas nav mūsu karogs! Īstais, lūk, ir tāds!
Viņš pāri visai lapai uzzīmēja plīvojošu karogu ar baltu joslu vidū un pastāstīja leģendu par to kā sensenos laikos kaujā ar iebrucējiem latviešu virsaitis ticis ievainots krūtīs, un, lai iedvesmotu savus pārgurušos karavīrus, norāvis balto kreklu un pacēlis augstu virs galvām. No virsaiša asinīm iekrāsojies krekls kā sarkanbaltsarkans karogs licis sasparoties karotājiem un pieveikt uzbrucējus.
Šis brāļa stāstījums mani tā iedvesmoja, ka visu nākamo dienu es zīmēju īsto karogu gan uz māju jumtiem, gan cīnītāju rokās. Diemžēl, pārnācis no skolas, Dzintis nevis mani uzslavēja, bet savāca visas lapas un tās saburzīja.
-Negudrā! Mūsu īstais karogs pašlaik ir aizliegts. Ja kāds pamanīs, mūs visus aizsūtīs uz Sibīriju!
Sarkanbaltsarkanais karogs tika noglabāts dziļi sirdī. Uz daudziem jo daudziem aizlieguma gadiem…
Kad pienāca Atmodas laiks, ik reizi, ieraugot plīvojam mūsu ĪSTO karogu, man dīvaini ietrīsējās sirds. Vai tiešām tas ir noticis? Vai pienācis brīvības laiks?
Mans mīļais brālis Jānis Dzintars, talantīgs žurnālists, sistēmas aizlauztais, jo nespēja pieņemt padomju režīma uzliktos žņaugus, jau četrus gadus kā atradās aiz Mūžības vārtiem. Tā arī neuzzinot, ko latviešu tautai dos Atmoda. Tāpat kā daudzi mani mīļie tuvinieki un ne tikai viņi, kas nebija sagaidījuši laiku, kad visa Latvija atkal viļņosies mums tik dārgajā sarkanbaltsarkanajā krāsu salikumā. Es to sagaidīju.
Jā, tāpēc, paceļot karogu savā pilsētā, es raudāju…
Taču arī ik reizes, un tas notiek jau trešo desmitu gadu, pie savas mājas uzkarot karogu, mani pārņem dziļa satricinājuma jūtas un aizvien gribas pateikties Likteņa dāsnumam par iespēju vēl un vēlreiz izjust milzīgo lepnumu par savas zemes atgūto valstiskumu, par personiskās brīvības sajūtu. Par to, ka esam atvērti pasaulei un pasaule ir atvērta mums."