Latviskie svētki – Ziemas saulgrieži
- Sandra Mikanovska --
- 24 decembris 2018 --
- 0Komentāri
Senie latvieši tradicionāli svinējuši četrus saulgriežu svētkus: Lieldienas, Jāņus, Miķeļus un Ziemassvētkus.
Mājas pušķošana
Ziemassvētkiem savulaik cilvēki gatavojušies ļoti ilgi — sakopuši sētu, izpušķojuši istabu ar dažādiem rotājumiem no salmiem, kaltētām puķēm, ēveļskaidām, putnu spalvām un dziju. Ziemassvētkos īpaši iecienīti bijuši puzuri — pakarami pušķojumi, kas parasti gatavoti no salmu vai niedru gabaliņiem, saverot tos uz vilnas dzijas, kā arī saulītes — kartupeļos sadurti salmi vai niedres. Mājā ienesa eglīti, kurai bija īpaša nozīme; vēsturiski tā nāk no senču dzīvības koka, ko ziemas saulgriežos ienesa namā. Pušķošanai izmantoja egļu zarus, krāsainus dzīparus, salmus, smilgas, putnu spalvas, olas, augļus, dārzeņus, ēveļu skaidas un kaltētus ziedus. Sevišķi populāra bija puzuru veidošana. Tie tika izgatavoti no salmu savērumiem, ko papildināja ar dažādiem citiem materiāliem, piemēram, krāsainām lupatiņām vai putnu spalvām. Dažreiz puzura vidū tika iekārts kartupelis, kurā sadurti salmi. Šāds veidojums tika dēvēts par saulīti. Rotājumus visbiežāk darināja bērni, ieliekot tajos savu mīlestību un bērna sirds skaidrību. Tāpēc šādiem veidojumiem piemita īpaša enerģētika. Arī mūsdienās uzskata, ka tie lieliski attīra telpu no nevēlamām enerģijām, par cik puzuriem ir daudzskaldņa forma, kas sastāv no daudzām mazām piramīdiņām.
Ziemassvētku mielasts
Svētku cienastam tikuši gatavoti dažādi ēdieni un dzērieni. Par neatņemamu Ziemassvētku galda sastāvdaļu latvieši uzskatījuši cūkas šņukuru, ķūķu jeb koču (Ziemassvētkus pat citkārt saukuši par Ķūķu vakaru), pupas, zirņus, putraimu desas, pīrāgus un alu.
Ziemassvētkus senie latvieši svinēja trīs dienas- no 24.decembra līdz 26.decembrim. 24.decembra vakars bija ķūķa vakars, kad galdā goda vietā tika likta īpaša graudu biezputra, saukta par ķūķi jeb koču. Graudu ēdieni simbolizēja dzīvības procesu nepārtrauktību un cieņas izrādīšanu senčiem, kuru garu labvēlību šādā veidā svinētāji mēģināja iemantot.
Ak tu lielu brīnumiņu,
Pilni galdi piekravāti:
Cūkas kājas, šņukurītis,
Bieza putra vidiņā.
Ziemassvētki tika sagaidīti ar bagātīgi klātu galdu, uz kura netrūka ne ēdienu ne dzērienu, tāpēc bez obligātā ķūķa, uz tā bija zirņi, pupas, cūkas šņukurs, putraimu desas, vistas cepetis, štovēti kāposti, sautēti kāļi un burkāni, krāsnī cepti kartupeļi, pīrāgi un apaļi rauši, kas simbolizēja sauli. Tradicionālais Ziemassvētku dzēriens bija medalus, ko mūsdienās vairs nevar redzēt uz svētku galda. Taču dzēra arī pienu uni paniņas.
Obligāti uz galda atradās maize, sāls un uguns, kas solīja svētību nākamajam gadam. Galdu nedrīkstēja novākt visu Ziemassvētku nakti, lai nākamo gadu dzīvotu pārticībā.
Ko mēs, bērni, ēdīsim
Ziemassvētku vakarā?
Būs zirnīši, būs pupiņas,
Būs cūciņas šņukuriņš.
Latgalē tāpat kā visās katoļticīgajās valstīs, četras nedēļas pirms Ziemassvētkiem, kas sakrīt ar Adventes laiku, sāka ievērot gavēni, kura laikā uzturā nelietoja gaļu.
Ziemassvētku pēršanās
Ziemassvētku pirts rituāls bija paredzēts, lai sagatavotu cilvēku gaismas uzvaras svētkiem. Pirts tika kurināta dienu pirms Saulgrieži atradās zenītā vai Saulgriežu dienas rītā. Pirtī ne tikai fiziski mazgājās, bet arī simboliski attīrījās no visa enerģētiski sliktā, kas pa gadu sakrājies un sagatavojās jauna veiksmīga enerģētiskā cikla uzsākšanai. Jeb citiem vārdiem sakot,- nomazgāja dvēseli baltu.
Ziemassvētkos dziedājuši dziesmas un gājuši rotaļās. Par īpašām Ziemassvētku rotaļām pētnieki uzskata tās, kurās mēnesim jāķer saule vai vilkam kaza — tā esot gaismas cīņa ar tumsu, kas noris ziemas saulgriežu laikā.
Ziemassvētku vakaru dēvējuši arī par Bluķa vakaru saistībā ar bluķa vilkšanas tradīciju — iepriekš sagatavotu lielu ozola bluķi vēluši pa pagalmu vai no vienām mājām uz otrām un tad sadedzinājuši. Daži pētnieki uzskata, ka bluķī attēlota saule, kuru ļaudis tā velk augšup un mudina atgriezties, citi — ka, izvelkot bluķi pa malu malām, no tām tiek savāktas likstas un nelaimes, kuras pēcāk iznīdē sadedzinot.
Budēļos, ķekatās, kaļadās jeb čigānos iešana
Viena no pazīstamākajām Ziemassvētku nodarbēm ir budēļos, ķekatās jeb čigānos iešana — pārģērbšanās dažādās maskās un iešana no vienas mājas uz otru.
Šim notikumam īpaši gatavojās. Ļaudis gatavoja maskas, kas parasti līdzinājās tiem gariem, kuriem gribēja pielabināties. Viena no pazīstamākām senlatviešu ķekatnieku maskām bija lāča maska, jo cilvēki ticēja, ka lācis ar savu rūkšanu aizbaida projām visus ļaunos garus. Lācim noteikti līdzi gāja tā dīdītājs, kas skandināja:
Danco, lāci, danco, lāci,
Saimeniece, samaksās:
Šķiņķi, gaļas, klaipu maizes,
Trīs pimberi naudas.
Bez lāča populāras bija buka, nāves, dzērves, garās sievas un mazā vīriņa maskas. Masku gājiens devās cauri ciemiem no mājas uz māju, dziedot un dejojot. Katram gājienam bija savs vadonis, ko dēvēja par Budēļu vecajo. Tam vienmēr līdzi bija rīkste, ar ko nopērt māju ļaudis. Pēriens bija jāsaņem katram obligāti, lai nākamajā vasarā to nenoēstu odi un dunduri. Budēļtēva rīkstei latvieši piedēvēja varenu dzīvības, veselības un auglības spēku. Budēļiem bija jāpaliek nepazītiem. Šim nolūkam centās izmainīt balsi, mutē liekot kādu priekšmetu un pat izgriežot liekos zobus no rāceņiem. Budēļus visur laipni sagaidīja, bagātīgi pacienāja un apdāvināja, jo tas solīja svētību tam namam un ģimenei, kurā budēļi ciemojās. Kurš gan gribētu atteikties no svētības? Budēļi atnesa svētību ikvienai vietai, kur tie uzturējās.
Simtiem cepu kukulīšu
Ziemassvētku gaidīdama;
Simtiņš nāca danča bērnu
Ziemassvētku vakarā.
Bluķa vilkšana
Šim nolūkam jau iepriekš tika sagatavots ozolkoka bluķis, kura abos galos iestiprināja resnas virves. Ziemassvētku vakarā vīrieši ķērās pie virvēm un vilka bluķi gan pa savu sētu, gan no vienas mājas uz otru cauri visam ciemam. Bluķis tika īpaši izvilkts cauri tām vietām, kur atgadījušās kādas likstas. Bluķa vilcējiem sekoja trokšņojošu ļaužu pūlis, tādējādi aizbaidot ļaunos garus. Valdīja uzskats, ka tie īpaši sarosās saulgriežu laikā. Pēdējā no mājām bluķi ievēla speciāli šim nolūkam sagatavotos degošos salmos un sadedzināja. Līdz ar bluķi sadega visas pērnā gada neveiksmes, sliktās domas un darbi.
Pirms bluķa vilkšana pārtapusi par simbolisku ļaunuma iznīcināšanu, tālākā senatnē tā reprezentējusi Saules un gaismas augšupeju, vēlāk kļūstot par "Ziemassvētku vilkšanu kalnā", kad bluķis vilkts kalnā.
Ai, bagāti Ziemassvētki,
Lejiņā nogājuši!
Tekam, veci, tekam, jauni,
Velkam svētkus kalniņā.
Zīlēšana un laimes liešana
Izplatīta Ziemassvētku vakarā bija nākotnes zīlēšana. Tas bija vēl viens veids cīņai ar ļaunajiem gariem un veiksmes piesaistīšanai. Sevišķi ar zīlēšanu noņēmās neprecētās meitas, kas vēlējās uzzināt, kurš būs viņu izredzētais. Precinieku varēja mēģināt ieraudzīt, atmuguriski pieejot pie krāsns un caur kājstarpi tajā raugoties. Arī Ziemassvētku naktī izslaukot istabu, un uz saslaucītajiem gružiem apsēstoties un sukājot matus, varot ieraudzīt savu izredzēto nākam. Taču ne tikai meitas zīlēja savu nākotni.
Uz labu ražu cerot nākamajā gada, senie latvieši skaitīja zvaigznes debesīs; jo vairāk saskaitīja, jo labāka raža gaidāma. Vēl viens veids, kā tikt pie labas ražas, bija krustiņa izgatavošana no pīlādža, kurš pēc tam bija jāaprok rudzu laukā zem sniega. Bet, ja gribēja pie lielas nauda tikt, tad vajadzēja ņemt melnu kaķi un ar to klēpī apiet apkārt baznīcai.
Un pilnīgi noteikti visi senlatvieši zīmēja baltu krustu uz durvīm, lai mošķi un ļaunie gari netiek mājā.
Varbūt arī mēs šajos Ziemassvētkos ar baltu krītu uzvilksim krustu pret ļaunumu uz savām durvīm un mēģināsim atdzīvināt savā ģimenē vismaz kādu no mūsu senču tradīcijām..
Senos latviešu Ziemassvētkus laika gaitā stipri ietekmējušas citu zemju tradīcijas. Tā kristīgās baznīcas svinētie Kristus bērniņa piedzimšanas svētki pamazām sajaukušies ar latviešu pagāniskajiem ziemas saulgriežu svētkiem, un tagad mēs tos svinam ne vairs īstajā, astronomiskajā saulgriežu dienā — 22. decembrī —, bet gan 24. decembrī. Arī pazīstamā Ziemassvētku eglīte un Ziemassvētku vecītis ienākuši latviešu mājās pirms nieka 100–150 gadiem.
Latviešiem ziemas saulgrieži nekad nav bijuši klusi miera svētki, tajos visi skaļi līksmojušies un priecājušies.