Ģimenes ārsts - profesija kurā mācās visu mūžu

Uzgaidāmā telpa ģimenes ārstes Ivetas Līces praksē Biržu pagastā (Salas novadā) ir neliela ar vismaz 15 krēsliem, kas izvietoti puslokā ap mazu žurnālgaldiņu, uz kura laiski izkārtoti dažādi ar medicīnu saistīti bukleti, ikdienišķi žurnāli. Labajā stūrī, iepretim logam ir novietots zīdaiņu galdiņš, bet uz palodzes un pa visu telpu, izkāroti dažādi augi. Telpā, dienas garumā, nepārtraukti ir cilvēki, kuri gaida pieņemšanu vai atnākuši pēc kādu zāļu receptes.

Dakteres kabinets ir sadalīts divās telpās – ienākot pirmajā, pie nokrauta dokumenta galda, slimnieku sveicina medmāsiņa, otrajā jau pati daktere. Telpas ir gaišas: “Draugi saka, ka man esot tā saucamie “zaļie pirkstiņi”,” smaidot skaidro daktere, varbūt tieši tādēļ viņai gan mājās, gan darbā ir tik daudz telpaugu.
Ir otrdienas pēcpusdiena, daktere izskatās sagurusi, bet ļoti smaidīga. “Otrdienas ir garākais darbalaiks, kad pieņemu no plkst. 8.00 līdz 19.00.,” skaidro I. Līce “divas stundas ir brīvas, kad ir iespēja papusdienot un atpūsties.” Darba grafiks ir stingri saplānots, visas piecas darba dienas nedēļā. I. Līce stāsta, ka, visbiežāk, dienā četras stundas ir pacientu pieņemšanas laiks, tad mājas vizītes – izsaukumi. “Ja nav mājas vizīšu, tad tāpat ir pietiekami daudz darba ko darīt,” stāsta daktere “Visbiežāk tā ir dažādu dokumentu kārtošana vai nepieciešamo, saimniecisko preču iepirkšana.”

Biržos, I. Līce medicīnisko palīdzību sniedz jau piecpadsmito gadu, prakse tika izveidota 2001.gadā. Daktere gan uzsver, ka īsta privātprakse tā neskaitoties: “Man ir noslēgts līgums ar Nacionālo Veselības dienestu. Veicu gan valsts apmaksātus pakalpojumus, gan maksas, par kuriem atsevišķi kā pašnodarbināta persona izrakstu arī kvītis.” Ārste skaidro, ka prakse, kuru daļēji finansē valsts, atšķiras ar to, ka no valsts nāk kapitācijas nauda: “Tā ir nauda, kas tā teikt, seko katram pacientam”. Kā arī tiek saņemtas piemaksas par telpu (prakses) uzturēšanu, jo par saimniecisko daļu atbilst pats ārsts.

Ceļš līdz ģimenes ārsta profesijai
I. Līce sākotnēji nebija ģimenes ārsts, tādēļ plāni par praksi nekad netika kalti, lai gan interese par medicīnu bijusi jau kopš bērnības. Vidusskolas laikā domas pāris reizes mainījušās no skolotājas profesijas uz biologu, izlaiduma gadā, tomēr stingri tika nolemts studēt medicīnu. “Tā teikt mana pamata profesija ir pediatrs,” stāsta I. Līce “1988. gadā beidzu Rīgas Medicīnas institūtu, kur studēju sešus gadus un gadu pavadīju rezidentūrā.” Pēc kvalifikācijas iegūšanas, pirmā darba pieredze tika gūta Viesītes slimnīcā, ambulancē: “Pieņēmu slimniekus kā terapeits, jo vienkārši pediatrijā brīvu vietu nebija,” atceras I. Līce. Pēc kāda laika, 90. gadu sākumā, masveidā, tajā laikā - iecirkņu pediatri un terapeiti - tika sūtīti uz apmācības kursiem, notika pārkvalifikācija uz ģimenes ārstu. “Mācības bija ļoti grūtas,” stāsta I. Līce “Nebija jau tā, ka kaut ko svešu mācītos, medicīna paliek medicīna, vienkārši mainījās specifika – nāca klāt pieaugušo ārstēšana.” Noslēdzoties kursiem tika saņemts ģimenes ārsta sertifikāts uz kura pamata tiek strādāts joprojām. “Studiju laikā biju sapirkusi ļoti daudz medicīnas grāmatas, kuras, arī beidzoties kursiem, turpināju apgūt,” skaidro daktere. Pieņemšanu laikā nācās saskarties ar lietām, kuras netika pārzinātas tik labi, cik nepieciešams, tādēļ turpinājusi izglītoties un meklējusi atbildes uz sev neskaidrām lietām. I. Līce skaidro, ka joprojām braukā uz dažādiem kursiem, kas ceļ kvalifikāciju: “Ārstam ir nepieciešamas plašas zināšanas, lai spētu kvalitatīvi strādāt, tā ir profesija, kurā mācīties ir nepieciešams visu dzīvi.” Pēc dakteres domām ģimenes ārstam ir jāprot noturēt “savs līmenis”, ne tikai prasmju, bet arī attieksmes ziņā. I. Līce stāsta, ka ikdienā nākas saskarties ar dažādiem pacientiem, kuri mēdz būt agresīvi vai ļoti uztraukti par savu veselības stāvokli: “Ārstam vienmēr ir jāizturas laipni, jāprot nomierināt pacients, piemeklējot pareizos vārdus.” Tik pat svarīga ir prasme arī “pārslēgties” no viena pacienta pie otra un apbruņoties ar lielu pacietību - katram pacientam ir nepieciešama individuāla pieeja: “ Ir jābūt, tā teikt, asam prātam!”

Prakses ikdiena
Sarunas laikā, ik pa laikam dzirdams, kā paveras durvis un ar dažādiem jautājumiem pacienti vēršas pie medmāsiņas, kas ātri vien ar visu tiek skaidrībā. Daktere skaidro, ka svarīgu lomu ikdienas darbos ieņem viņas palīgi – medmāsiņas. “Kad manis nav uz vietas, mani palīgi ir tie, kas pieņem pacientus,” stāsta I. Līce “Man viņi ir ļoti labi un bez viņiem nemaz nezinātu kā tikt galā.” I. Līce informē, ka tikusi pie diviem palīgiem, jo divus gadus atpakaļ atvērusi privātpraksi, ar Nacionālā veselības dienesta akceptu, arī Viesītē: “Uz doto brīdi man ir 1700 pacientu, no kuriem daļa ir pierakstīti Viesītē, tādēļ tika pieņemts lēmums veidot vēl vienu privātpraksi.” Ņemot vērā, ka pacientu ir tik daudz, I. Līce uzsver, ka ir jāorientējas dažādas slimības: “Ģimenes ārstam sanāk saskare gan ar acu, plaušu, sirds, ķirurģiskām saslimšanām, dažādām infekcijām un tā tālāk, tomēr sīki orientēties katrā slimībā nav iespējams.” I. Līce skaidro, ka brīžos, kad vairs ģimenes ārsts nespēj tikt galā, pacientam tiek rakstīts nosūtījums pie speciālista uz sīkāku izmeklēšanu.

Laika gaitā pacienti tiek iegaumēti: “Atceros vārdus uzvārdus, gadās arī reizēm, ka aizmirstās, bet tā ir reti. Un ja aizmirstās vārds, tad slimību vai problēmu gan atceros,” stāsta Līce. Dienā, vidēji, uz pieņemšanu nāk no 25-30 cilvēkiem, tomēr plosoties gripas epidēmijai, slimnieku pieplūdums būtiski palielinās. “Pats grūtākais ir paspēt ar visu tikt galā.,” skaidro daktere “ Šādos posmos, ārstam ir jāvar pieņemt, varbūt, reizēm vairāk pacientu un pavadīt darbā ilgāku laiku nekā tas ir norādīts darbalaikā.” Lai gan darbs ir reizēm nogurdinošs, prieku tomēr nes katrs izārstētais pacients. “Ir patīkami redzēt, kad pēc kāda ārstēšanas kursa, pacients ienāk smaidīgs un pateicas par palīdzību,” smaidot atzīst I. Līce “Tas ir milzīgs gandarījums, ko jūtu, kad esmu palīdzējusi cilvēkam atgūt veselību.” Tomēr ne vienmēr ārstēšana beidzas pozitīvi un ir mirkļi, kad paliek emocionāli grūti, it īpaši kad mirst jauni cilvēki vai bērni. “Lai cik grūti nebūtu ir jāpieņem un jāsaprot, ka medicīna nav visu varena un ir brīži, kad tā var palīdzēt un kad nē,” atzīst I. Līce

Strādājot, daktere ir iemācījusies ievērot ne tikai stingru darba grafiku, bet arī organizēt savu brīvo laiku. “Man viss ir saplānots – darbs, tad treniņš, citreiz koris, mājas,” stāsta daktere “ievērojot plānu, visam pietiek laiks un arī stress tiek mazināts.” Arī cilvēki ir sākuši vairāk respektēt ārstu privāto dzīvi: “Ja pašā sākumā, kad parādījās ģimenes ārsts kā profesija, cilvēki domāja, ka mēs strādājam 24 stundas diennaktī,” atceras I. Līce “Tagad tā vairs nav, naktīs sen neviens nav zvanījis un arī brīvdienās nav vajadzības telefonu izslēgt.” Reizēm gan brīvdienās tiek saņemti zvani no jaunu bērnu māmiņām, bet dakteres skatījumā tā nav nekāda lielā bēda.

Ieteikumi jaunajiem mediķiem

"Medicīnai ir jābūt aicinājumam,” atzīst I. Līce “Tomēr topošajiem ārstiem ieteiktu nopietni padomāt par to vai spēs izturēt mācību slodzi, kāda ir augstskolās, jo jāmācās ir ļoti daudz.” Jaunajiem ārstiem mācības ilgst sešus gadus, pēc kā seko no divu līdz sešu gadu (atšķirībā no izvēlētās specialitātes) rezidentūra, tādēļ kopā sanāk mācīties aptuveni 10 gadus, līdz tiek iegūta vēlamā kvalifikācija. Lai iegūtu pārliecību vai tiešām izvēlētā profesija ir īstā, I. Līce aicina izmantot visas iespējas, kā piemēram “ēnu dienas” un pavadīt vienu dienu novērojot un pašam redzot ikdienas ārsta darbu. “Uzskatu, ka medicīna ir ļoti plaša savās nozarēs, un ja ir aicinājums, tad ir daudz visādu iespēj un katrs var atrast sev atbilstošo specialitāti,” secina I. Līce.