Jēkabpils slimnīcā strādā Latvijā pazīstams traumatologs Aldis Šperliņš (FOTO)

Jēkabpils reģionālajā slimnīcā nesen sācis strādāt Latvijā pazīstams traumatologs – ortopēds Aldis Šperliņš – ārsts ar teju 30 gadu darba pieredzi. Viņš strādājis kopā ar tādiem speciālistiem kā Didzis Kalns, eksprezidents Valdis Zatlers un citi.

 Aldis Šperliņš bijis SIA “Cēsu klīnika” atbildīgais traumatalogs, piedalījies Latvijā pirmās politraumu nodaļas izveidē Rīgas 1.slimnīcā, kur arī nostrādājis 16 gadus. Aldis Šperliņš ir Latvijas traumatalogu ortopēdu asociācijas biedrs, kā arī starptautiskās SICOT organizācijas biedrs. Specializējies koriģējošajā osteotomijā pie ekstremitāšu deformācijām.

 Aldis Šperliņš darbu Jēkabpils slimnīcā sāka 1.februārī. Pagaidām viņš te ir uz pārbaudes laiku, kas noteikts trīs mēneši. Šajā laikā Aldis Šperliņš izvērtēs, vai viņu apmierina slimnīcas piedāvājums, savukārt slimnīcas vadība vērtēs ārsta darbu. Aldis Šperliņš strādā traumatoloģijas nodaļā, operāciju zālē, dežūrā uzņemšanas nodaļā, kā arī pieņem ambulatoros pacientus poliklīnikā – otrdienās no pulksten no 15.00 līdz 17.00 un ceturtdienās no 12.00 līdz 15.00. Tāpat arī viņš divas reizes mēnesī pēc iepriekšējā pieraksta pieņem pacientus un konsultē arī Rīgā, Rietumu klīnikā.

Jēkabpiliešiem, kuri seko medicīnas jaunumiem un notikumiem mūsu pilsētā Alda Šperliņa vārds saistās ar operāciju Jēkabpils reģionālajā slimnīcā 2013.gada 7.martā, kad šeit viesojās ķirurgu grupa, kas veica apakšstilba paraugoperāciju pēc jaunas sistēmas, izmantojot amerikāņu firmas “Artrex” implantus, paraugoperācijā piedalījās un to vēroja arī traumatologs Aldis Šperliņš. Radio1.lv traumatologu Aldi Šperliņu aicināja uz sarunu.

 - Kas ir Jūsu stiprās puses traumatoloģijā?

 - Man patīkamākā sfēra traumatoloģijā ir akūta trauma, kurā es jūtos pārliecinoši. Tas rada arī gandarījumu un dvēseles prieku, kad tu redzi, ka cilvēks ir bēdās, kaut ko salauzis un viņš tiek atvests smagākā vai mazāk smagākā stāvoklī un tavu darbību rezultātā tu redzi, kad pēc laika viņš atkal staigā, ir vesels un iespēju robežās kļuvis darba spējīgs. Ņemot vērā, ka pašreiz Latvijas medicīnā ir stipri liela neskaidrība. Tiek slēgtas slimnīcas, tiek daudz kas mazināts un līdzšinējā manā darba vietā, pateicoties ministrijas aktivitātem, Cēsu klīnikā gāja uz to, ka akūtā traumatoloģija tika samazināta. Vairāk tika virzīts viss uz tā saucamajiem dienas stacionāriem un tāda tipa operācijām. Tad nāca piedāvājums no Jēkabpils slimnīcas no dr. Danēviča un dr. Zvīdra, ka šeit ir liels darba apjoms, bet traumatologu trūkst. Te operojošie ir divi traumatologi, dr. Krupenko un dr. Karobatovs un viņiem grūti tikt galā ar šo darba apjomu un vajadzīgs ir vēl kāds traumatologs. Acīmredzot ņemot vērā manu pieredzi – 16 gadus politraumas nodaļā -, jo es droši varu teikt, ka attiecībā par akūtu traumu esmu redzējis un zinu daudz, man šis darbs tika piedāvāts, es viņu apsvēru un piekritu.

 - Jautājām, kā ārstu apmierina Jēkabpils, jēkabpilieši, darba apstākļi un jaunais kolektīvs?

 - Cilvēki dažādos Latvijas novados ir atšķirīgi. Es esmu dzimis un audzis kurzemnieks un atšķirība te ir gana liela. Taču, kopumā cilvēki šeit ir patīkami, daudz procentuāli te ir krievvalodīgo. Jēkabpils slimnīcā ir liels kolektīvs, šķiet, ka draudzīgs, kas ir viena no pamatvērtībām medicīnā. Es mēdzu teikt: ārtsts var būt vienalga, cik labs un veikt vienalga, cik filigrānas operācijas, bet ja viņam nebūs komanda ar ko to darīt, nekas nesanāks. Komanda sākas no sanitāra, ieslēdzot visus pārējos dienestus – vidējo medicīnisko personālu, ārstus, reanimāciju, anesteziologus utt., ja šis mehānisms kādā posmā klibo, tad labus rezultātus iegūt nevar. Runājot par kolektīvu, pirmais iespaids vienmēr liekas tas īstākais un jāteic, ka šeit ir labs, funkcionējošs, strādātgribošs un varošs kolektīvs.

 - Aldis Šperliņš ir specializējies koriģējošajā osteotomijā pie ekstremitāšu deformācijām. Ko tas nozīmē?

 - Visu, kas cilvēkam ir padalis, piemēram, locītavas, apmēram pirms 30 gadiem sāka mainīt ar mākslīgām jeb protēzēm. Kā zināms, un tas arī dažādās starptautiskās konferencēs tiek minēts, ka tikai ar protēžu ievietošanu problēma netiek atrisināta. Tas rada nākamo problēmu, jo arī šīm protēzēm ir tieksme dilt, izkustēties un var rasties dažnedažādas problēmas, mākslīgs ir mākslīgs un tādēļ viena no metodēm ir, pirms nonākam pie protezēšanas vai locītavu nomaiņas, nepieciešams izsmelt visus cilvēka veselības resursus. Parasti, ja celis nodilst, tad tam nodilst viena puse, ja parēķinam visas cilvēka bioloģiskās asis, tad operācija, tas varbūt drastiski skan, pārzāģējot atsevišķus kaulus un pamainot šo kaulu stāvokli, mainam cilvēka atbalsta laukumu, ļaujot viņam balstīties ne vairs uz nodilušās puses, bet pārnesot svaru uz to, kas vēl nav tik daudz izdilusi, dodam iespēju cilvēkam piecus astoņus gadus kvalitatīvas dzīves. Protēzi liekot tikai tad, kad izsmelti visi cilvēka dabiskie resursi. Vēl ļoti daudzas problēmas, kas parasti skar sievietes, ir kā tautā mēdz teikt “šķībie” jeb deformētie kāju pirkstiņi. Tam ir dažādi iemesli: gan plakanā pēda, gan saišu vājums, gan apavi, gan arī tas, ka cilvēki laikus nenāk pie ārsta, bet turpina mocīties. Šo problēmu var atrisināt ar nelielām operācijām, pēc kurām parasti ir samērā ātra atveseļošanās, apmēram pusotra divu mēnešu laikā sievietes atgūst pilnvērtīgu dzīvi. Tādēļ ir vērts nebaidīties un nākt, runāt un risināt šo problēmu. Lielāko daļu iegūto deformāciju var likvidēt. Vēl viens no variantiem, kad cilvēkam nodilst pēda, tas rada sāpes, cilvēki mocās, vēlāk parunājot ar slimniekiem, kuriem pēdas tiek nobloķētas vai uztaisītas nekustīgas pēdas locītavas, taču pēda paliek balsta spējīga un cilvēks var normāli pārvietoties un, pats galvenais, tiek likvidētas sāpes, viņi atzīst, ka operācija bijusi pareizā izvēle. Turklāt pielāgojot apavu no malas vizuāli pat nav iespējams redzēt, ka ir veikta šāda operācija. Tāpēc cilvēkiem vajadzētu nākt laikus pie ārsta un neielaist problēmu tik tālu, ka var līdzēt tikai protezēšana.

 - Jūs sacījāt, ka akūtā trauma ir joma, kurā jūtaties visprofesionālāk? Kāda rakstura visbiežāk ir akūtās traumas?

- Par laimi pēdējos gados ir mazāk kļuvis gadījumu, kad cilvēki gūst akūtas traumas, iespējams, tas ir saistīts ar aktīvo cilvēku izbraukšanu no Latvijas strādāt uz ārzemēm. Tie bija tie, kas savā laikā strādājot celtniecībā par palīgstrādniekiem pelnīja pietiekami daudz naudas, lai varētu nopirkt lietotu BMW, iedzert ar draugiem kompānijā un tad traukties dzīvē, ja šādā braucienā uz ceļa patrāpījās stabs, kurš neiet nost no ceļa, tad vienai mašīnai avarējot uz slimnīcu parasti atveda četrus vai piecus smagi cietušus. Līdz ar to jaunības, trakulības vai muļķības dēļ tika iegūta trauma. Šeit sākās tas patīkamākais, kad tev atved, piedošanu par izteicienu, maisiņu ar kauliem, kur cilvēka glābšanā sāk iesaistīties gan reanimatologi, lai, pirmkārt, saglābtu viņa dzīvību un pēc tam nāk process, kad tu lēnu gaitu saliec cietušo pa fragmentiem un pēc pusgada vai gada tu viņu redzi uz ielas, nākot pretī smaidošu un varbūt arī ar mainītiem dzīves uzskatiem par to kad un kā braukt. Ir arī darba traumas, bet tās gadās retāk un Latvijā šādu traumu salidzinoši nav daudz. Ir bieži gadījumi, kad cilvēkiem, iespējams, saistībā ar dažāda ekonomiska rakstura problēmām ir diezgan depresīvs garastāvoklis un daudzi mēģina noslēgt ar dzīvi rēķinus, mēģinot izdarīt pašnāvību. Tie ir dažādi ēku stāvi no kuriem tiek lekts lejā, kas tomēr nenes vēlamo efektu, bet nes dažādas traumas un arī kroplību uz visu tālāko mūžu. Cilvēkiem jārēķinās, ka ārsts nav Dievs un viņu tādu, kā radījis Dievs neviens nespēs atjaunot.

 - Kādos jautājumos un ar kādām problēmam pie jums var vērsties pacienti?

 - Var vērsties ar jebkurām problēmām, kas saistās ar kaulu sistēmu, izņemot, es neveicu artroskopijas jeb kā tauta saka neoperēju ar lāzeri ceļus un plecus, tas nav mans lauciņš, es varu nokonsultēt un ieteikt slimniekam, kurā virzienā tālāk doties un, kā risināt savu problēmu. Tāpat arī es nelieku totālas gūžas protēzes, Latvijā ir pietiekami daudz profesionālu ārstu, kas to dara. Mans moto ir nekad nevajag mēģināt darīt visu un to, ko kāds dara par tevi labāk, sūtīt slimnieku pie konkrētā speciālista. Mans lauciņš ir akūtā trauma.

 - Ko cilvēki varētu darīt, lai palīdzētu sev mazināt kaulu sāpēs vai tajās neiedzīvoties?

 - Cilvēki varētu daudz darīt, taču nedarīs, lai arī ko ārsts neieteiktu, zinu pēc sevis, man ir operēta mugura un man būtu katru dienu jāvingro, lai samazinātu šīs muguras problēmas. Es zinu, ka man tas jādara, bet nespēju sevi piespiest stundu ātrāk no rīta piecelties un to darīt, bet tiem, kuriem veselība ir svarīga, vajadzētu kaut kā sevi pārvarēt, jo pats pamats ir kustēties, kamēr tu kusties, pirmkārt, tu esi dzīvs, otrkārt, vēlāk iestāsies periods, kad būs sāpes kaulos, mazkustīgums un ierobežota dzīves kvalitāte.

 - Ko nozīmē kusties? Vingrot un skriet katru rītu?

 - Nevajadzētu visiem skriet un skriešana no rīta nav ieteicama, mana pārliecība ir un es pieslienos to mediķu viedoklim, kas saka, ka organismam ir jāpamostās un tad var skriet. Nevar izkāpt no gultas,

uzvilkt sporta apavus un likt organismam skriet, tā nav pareiza taktikta. Ir labi doties kājām uz darbu un no darba, vai pēc darba, kaut kur iziet pastaigāt, noiet ātrā solī divus trīs kilometrus. Ļoti populāra metode pašreiz ārvalstīs, kas visticamāk neienāks Latvijā tuvākos desmit vai divdesmit gadus vai vispār, ir, piemēram, sēdošu cilvēku darbavietu pārtaisīt, lai viņš darbu darītu stāvus. Piemēram, ārzemēs ir aprīkoti ofisi, kur datordarbiniekiem tiek nolikts iešanas celiņš pie viņa galda un viņš stāv uz iešanas celiņa, uzstāda lēnu ātrumu un mierīgā garā strādā ar savu datoru. Tādā veidā viņš, pirmkārt, padara savu darbu un, otrkārt, viņš ne brīdi nav neko sliktu izdarījis savai veselībai. Nav pārslogojis savu muguru un visu laiku ir bijusi aktīva asinsrite, sirdsdarbība, uzlabojies smadzeņu darbības potenciāls. Latvijā nav neviena tāda ofisa, esmu runājis ar biznesmeņiem, kas sadzīviskā līmenī sola, ka pamēģinās, bet ofisu, kur šī metode praksē tiktu pielietota, vēl neesmu redzējis.

 - Vai jūsu klienti ir visu vecumu pacienti?

 - Mani klienti ir visu vecumu cilvēki, tajā skaitā arī bērni, taču es cenšos viņus sūtīt pie bērnu traumatologiemm, kas ir tieši specializējušies darbā ar bērniem. Bērnu ārstēšanas metodes stipri atšķiras no pieaugušo ārstēšanas, tāpēc tiem jāvēršas pie speciālistiem, kas ir zinoši šajā jomā. Turklāt, ja tu pieaugušajam palaidīsi garām kādu sīkumu, tā visbiežāk būs lieta ko var labot, un kas nebūs nesusi paliekošas sekas. Savukārt bērnam palaižot garām kādu sīkumu, neesot specializējies bērnu traumatoloģijā, tev būs visu mūžu jānes šis slogs, ka tu kādam esi sagandējis dzīvi. Pirmkārt, bērniem problēmas rodās ar aktīviem vecākiem, kuri ir izlēmuši, ka viņu bērni būs sportisti ar vārdu un sūta šos bērnus uz sporta nodarbībām un treniņiem, kuru slodzes ne vienmēr ir labvēlīgas augoša bērna kaulu sistēmai. Dabīgi, ka treneris mēģina no šī bērna gūt maksimālus rezultātus sportā un, lai man piedod treneri, bet viņiem ļoti bieži vairāk interesē rezultāti un daudz mazāk tas, ka bērnam sāp kauli un nepieciešama traumatologa konsultācija. Daudzi vecāki cer, ka viņu bērni būs sporta zvaigznes un tie ar sportu nopelnīs sev iztiku dzīvei. Tādā veidā lielai daļai augošu bērnu jau bērnībā tiek radīta situācija, ka viņiem tālāk dzīvē būs problēmas ar kaulu sistēmu. Ne velti mēdz teikt, ka visi profesionālie sportisti savas karjeras laikā mēģina sapelnīt pietiekami daudz naudas, lai viņš varētu dzīves otrā pusē to izdot par ārstēšanos. Par kaulu sistēmu jārūpējas visu dzīvi.

 - Ko novēlat Jēkabpils reģionālās slimnīcas vadībai?

 - Gribu novēlēt Jēkabpils slimnīcas vadībai izturību cīņā un, pierādot ministrijām un visiem iespējamajiem ierēdņiem, ka Jēkabpils reģionālā slimnīca šeit ir nepieciešama, ja arī ministrija izdomās pēc kāda kārtējā masterplāna, ka šī slimnīca varētu tikt samazināta vai slēgta, cilvēkiem būs jābrauc uz Rīgu vai Daugavpili, jo tuvumā pārējais viss jau ir daļēji mainīts, slimnīcās palikuši vairs tikai dienas stacionāri un tādas sīkās traumatoloģijas vai sīkās ķirurģijas risināšanas vietas. Vēlu, lai Jēkabpils slimnīcas vadībai izdodas saglabāt savu kursu, lai mēs varam strādāt un palīdzēt pilsētas un apkārtējo novadu cilvēkiem saglabāt, kopt un uzlabot viņu veselību un dzīves kvalitāti.

Pagaidām Aldis Šperliņš Jēkabpils reģionālajā slimnīcā strādā komandējuma režīmā, katru nedēļas nogali atgriežoties mājās Cēsīs, ja aprīļa nogalē tiks noslēgts patstāvīgs darba līgums, tad pārcelsies uz patstāvīgu dzīvi un darbu Jēkabpilī.