Jēkabpils centrā pastaigājas lielais baltais jeb sudrabgārnis (FOTO)
Šodien Jēkabpils centrā pļavā aiz Justīcijas nama manīts Lielais Baltais Gārnis, informē Jēkabpils pilsētas pašvaldības sabiedrisko attiecību nodaļa. Skaisto putnu pamanījis un foto iemūžinājis pašvaldības fotogrāfs Jānis Lācis.
Interneta enciklopēdijā vikipēdijā rakstīts, ka lielais baltais gārnis jeb sudrabgārnis, dažkārt vienkārši baltais gārnis (Ardea alba) ir liela auguma gārņu dzimtas (Ardeidae) putns, kas pieder gārņi ģintij (Ardea). Sudrabgārnim ir 3 pasugas, kas ligzdo plašā areālā gandrīz visā pasaulē. Kopš 2000. gada lielais baltais gārnis ir pastāvīgs ligzdotājs arī Latvijā, lai gan pirms tam bija tikai reti ieceļojoša suga. Sudrabgārnis tiek salīdzināts ar eņģeli. Tas ir mirdzoši balts tāpat kā gulbis. Tikai, paceļoties gaisā, gulbja spārni skaļi švīkst, bet sudrabgārnis paceļas gaisā bez trokšņa, "gluži kā nemateriāla būtne".
Sudrabgārnim ir lēns un mierīgs lidojums, un lidojumā kā visiem pelikānveidīgajiem tā kakls ir ierauts un saliekts "S" formā, bet kājas izstieptas taisnas uz aizmuguri.
Sudrabgārņi barojas pa vienam vai grupās. Tie ir plēsīgi un pamatā pārtiek no dzīvnieku izcelsmes barības, barojas seklos ūdeņos un uz sauszemes. Sudrabgārņu galvenā barība ir zivis, vardes, vēžveidīgie, moluski un nelieli zīdītāji, pārsvarā grauzēji, bet tas medī arī nelielus putniņu āpuļus vai kukaiņus, kas dzīvo gan ūdenī, gan uz sauszemes. Medījums tiek norīts vesels. Medībām tiek izmantoti vairāki paņēmieni. Visbiežāk sudrabgārnis nekustīgi stāv, gaida un vēro zemi vai ūdeni pie savām kājām līdz medījums pienāk tik tuvu, lai to straujā kustībā varētu satvert ar aso, garo knābi, kuru sudrabgārnis lieto kā šķēpu. Bet reizēm sudrabgārnis lēnām pārstaigā medību teritoriju, kustības ir ļoti mierīgas un lēnas, vai tieši pretēji tas pēkšņi savicina spārnus vai ar pēdu apmaisa ūdeni ar mērķi, izbiedēt no slēptuvēm medījumu. Pirms cirst ar knābi tas upuri apskata, grozot galvu no vienas puses uz otru, novērtējot attālumu līdz tam. Ligzdošanas laikā sudrabgārņi cenšas medīt ligzdošanas kolonijas tuvumā, bet, ja nepieciešams, medību vietas attālums no ligzdas tiek palielināts līdz pat 6 – 20 km.
Tas ligzdo kolonijās augstu kokos, kādas ūdenstilpes tuvumā. Ligzda ir masīva un būvniecībai pamatā tiek izmantoti koku zari. Ligzdošana kolonijās nodrošina ienaidnieka ātrāku ieraudzīšanu un efektīgāku ligzdas aizsardzību. Uz vienu sezonu sudrabgārņi veido monogāmus pārus. Bet viens un tas pats pāris var apvienoties vairākas sezonas pēc kārtas. Dzimumbriedumu sudrabgārņi sasniedz 2 gadu vecumā. Viena gada laikā tam ir viens perējums. Pirmie ligzdošanas vietās ierodas tēviņi un izvēlas ligzdas vietu. Labākās vietas ieņem vecākie tēviņi. Tās ir kolonijas centrā. Sudrabgārnis katru gadu var ligzdot citā vietā, kā arī citā kolonijā. Kad ligzdošanas vietās atgriežas mātītes, tēviņi cenšas pievērst to uzmanību. Tēviņš dejo, vicina spārnus, izpleš dekoratīvās spalvas. Mātītes sastājas apkārtējos koku zaros un vēro tēviņus. Aizkustināta mātīte atsaucas ar spārnu purināšanu, reizēm tā lido apļos ap izvēlēto tēviņu un dzen projām citas mātītes. Kādu laiku pāris nostiprina savstarpējās attiecības ar rotaļāšanos un kopīgu lidošanu, vienam otru dzenājot. Kad attiecības nostiprinātas, abi sāk kopīgi būvēt ligzdu.
Ligzdai ir platformas forma, kas atgādina parastu zaru krāvumu. Tā var tikt izmantota vairākus gadus no vietas, un pēkšņi citā gadā gārņi to ignorē. Tie ligzdas būvniecībai izmanto dažādus koku zarus, reizēm tos nozogot no citas ligzdas. Būvējot ligzdu pārim ir darba dalīšana. Tēviņš sagādā zarus, bet mātīte tos savij un sakrauj. Dējumā ir 3 - 6 zilzaļa olas. Tā kā perēšana sākas uzreiz pēc pirmās vai otrās olas izdēšanas, tad ligzdā putnēni var būt dažādos augumos. Olas tiek dētas ar 2 -3 dienu intervālu. Inkubācijas periods ilgst 23 - 26 dienas, abiem vecākiem piedaloties perēšanā. Jaunajiem putnēniem apspalvojums uzaug pēc 42 - 49 dienām. Tie sāk lidot apmēram 7 nedēļu vecumā. Pēc izlidošanas vecāki tos turpina barot vēl 10 - 11 dienas.
Foto: Jānis Lācis