Gundars Kalve: Es novēlu, lai Latvijā valda miers
- Sandra Mikanovska --
- 09 novembris 2023 --
- Kā atzīmēsi Lāčplēša dienu?
GK: Līdzīgi, kā katru gadu - iešu lāpu gājienā. Priecē, ka ar katru gadu piedalās arvien kuplāks skaits dalībnieku. Šī diena, kā viens no Latvijas svētku zīmīgākajiem datumiem, jau ir iesakņojusies ģimenēs. Redzi, ja mēģina kaut ko mākslīgi, piemēram, tēvu dienu, ko arī kāds svin, bet tas nav plaši, savukārt Lāčplēša diena ir ieņēmusi kolosālu nozīmīgumu mūsu kalendārā. Tas ir jauki, ka šo svētku svinēšana ir bez piespiešanās, viss notiek dabiski. Lāpu gājienā iešu Jēkabpilī, kopš atzīmējam šo dienu, jau gandrīz 27 gadus, mēs tikai vienu reizi devāmies uz Rīgu pie pils sienas nolikt svecītes, visus citus gadus piedalījāmies pasākumos Jēkabpilī. Lāpu gājienā gājām arī kovida laikā, kad likums neļāva organizēt plašus pasākumus, mēs gājām atstatus cits no cita pa 10 metriem, kādi 60 cilvēki. Nepārkāpām likumu, bet lāpu gājienā gājām, lai nebūtu neviens gads bez šīs tradīcijas.
- Vai, tavuprāt, jauniešu vidū Lāčplēša diena ir patriotiski svētki vai vairāk tas ir piedzīvojums -doties lāpu gājienā?
GK: Grūti pateikt par visiem, bet noteikti daudziem šī diena ir ne tikai piedzīvojums, bet ir svētki sirsniņās. Lai gan arī piedzīvojums nav nemaz tik slikti, ja jauniešiem ir šī kulminācija svētkiem - gājiens ar lāpām: lāpu tīšana, piepildīšana ar degšķidrumu, aizdedzināšana, došanās gājienā. Tas ir process. Svētku izjuta un piedzīvojums neizslēdz viens otru. Lāčplēšu dienas pasākumi ir uz pozitīvām emocijām balstīti.
- Dzīvojam nemierīgā laikā – karš Ukrainā, tagad arī Izraēlā, tiek izteikti pieņēmumi, ka karš varētu sākties arī Baltijā, Latvijā. Kāds ir tavs redzējums?
GK: Domāju, ka mums pagaidām apdraudējuma nav, uzsverot vārdu – pagaidām. Būsim reāli, krievi atvērt otru fronti šobrīd nav spējīgi, jo visu enerģiju un resursu viņiem paņem Ukrainas kaujas, bet ja gadījumā tur tiktu noslēgts Ukrainai neizdevīgs pamiers, krievi var sakoncentrēties un atjaunot resursus gan tehnikas, gan dzīvā spēka ziņā un tad pastāv iespēja, ka viņi metīsies vēl kādam krāgā. Kamēr karš ir Ukrainā, mēs esam drošībā.
- Tu joprojām dodies uz fronti Ukrainā?
GK: Jā. Es biju tikko, mājās atbraucu pagājušajā nedēļā. Ir jāsakārto saimniecības lietas. Šis gads lauksaimniekiem bija grūts gads. Šobrīd cilvēkiem ekonomiski nav viegli. Notiek dīvainas lietas. Algas stāv uz vietas vai pat atsevišķos sektoros samazinās, savukārt veikalu plauktos redzam, ka viss paliek dārgāks. Piemēram pagājušajā gadā kviešus iepirka par 360 eiro tonnā, tad šogad šī cena ir 190 eiro. Uz pusi gandrīz ir lejā. Mēs varam audzēt kaut 10 tonnas uz hektāra, pretim minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu cenām graudu cena ir ļoti neliela un mums saimniecībai ir lieli zaudējumi. Man ir jāsakārto saimniecībā finanšu lietas. Tikai tad, kad sakārtošu savu finansiālo situāciju saimniecībā, tajā brīdī es atkal došos uz fronti. Es nevaru atstāt ģimeni, kamēr nav pārvarēti visi finanšu riski.
- Pagājušajā nedēļā lauksaimnieki rīkoja ārkārtas sapulci, kā protesta akciju. Vai piedalījies un vai, tavuprāt, Zemkopības ministrs sadzirdēja zemnieku prasības?
GK: Jā piedalījos ārkārtas sapulcē Slampē. Domāju, ka tajā apjomā, ko var izdarīt uz šo brīdi ar šī brīža budžetu, tāds atbalsts no valsts būs, bet vai tas būs pietiekošs? Domāju, ka tas nebūs pietiekošs. Ir jāskatās objektīvi, lai nosegtu visus zaudējumus lauksaimniecības sektoram ir nepieciešami aptuveni 200 miljoni eiro. Valstī ir daudz citu problēmu ugunsdzēsēju, pedagogu algas, robežas stiprināšana, aizsardzības budžets … mēs nedrīkstam cerēt, ka šāda summa vispār tiks atrasta zemniekiem, bet Šobrīd iet runa par 30 miljoniem eiro, ko mēs zemnieki varētu dabūt, tā ir 1/6 vai 1/7 daļa no nepieciešamās summas. Bet tā naudiņa būs tieši šī gada seku mazināšanai, kā aizdevums caur ALTUM. Ar šo naudu akūtākie jautājumi tiks atrisināti. 200 miljonus eiro mēs nevaram dabūt, jo nav tādas atvilktnītes valsts kasē, kur būtu šī naudiņa. Taču ar solītajiem 30 miljoniem eiro saimniecības glābšanas riņķi saņems, tajā skaitā arī pretendēsim uz šo aizdevumu.
- Novembrī, Latvijas patriotiskajā mēnesī vairāk kā citkārt runājam par mūsu valsts vēsturi. Vai, tavuprāt, skolās, mācību programmās šis priekšmets ir pietiekamā apjomā?
GK: Neesmu ļoti kompetents, lai spriestu par šo jautājumu pilnā apjomā, jo es tiešām neesmu studējis 7.,8., 9.klases vēstures grāmatas, bet savulaik, kad mani bērni mācījās šajā vecuma grupā, es tās papētīju un redzēju, ka informācijas par Latvijas vēsturi ir ļoti maz programmā.
- Vai par šo jautājumu būtu jāceļ trauksme?
GK: Pilnīgi noteikti. Mēs nevaram gribēt stiprināt valsti, ja nezinām savu vēsturi, kā valsts dibināta, kā esam par to cīnījušies, kas to ir darījis. Ir jāpaplašina gan programma, gan mācību stundu skaits Latvijas vēsturē.
- Atgriežoties pie notikumiem Ukrainā. Vai esot Ukrainā piedalies aktīvajās kaujās vai arī tev uzticēti citi uzdevumi?
GK: Esmu bijis gan izlūkrotā, gan priekšējo pozīciju cīņās, kā mēs sakām pilnīgā jeb absolūtā nullītē. Tuvākās krievu mīnmetēju pozīcijas no mums bija 400 metru un stabilie krievu ierakumi ap kilometru jeb viena snaipera šāviena attālumā.
- Visi esam cilvēki ar tiem piemītošajām emocijām. Esot Ukrainas frontē tikai snaipera šāviena attālumā no ienaidnieka ierakumiem, kā tiec galā ar tik cilvēcisko emociju – bailēm?
GK: Zini kā ir, es teiktu, ka es vairāk cenšos maksimāli kvalitatīvi izpildīt komandieru dotos uzdevumus un vairāk koncentrējos savu uzdevumu izpildei, tas zināmā mērā noņem to baiļu sajūtu, ja man nebūtu tā uzdevuma, pienākuma sajūtas, tad droši vien bailes ietu kaut kur pa priekšu tajā emociju, sajūtu gammā. Taču pārnesot bailes uz citām emocijām, es nejūtu īsti tās bailes. Jā, jocīgi ir un īpaši, ja notiek sprādzieni ļoti tuvu. Man tuvākais artilērijas sprādziens ir bijis deviņi metri no manis, noveicās konkrēti. Ir bijis, ka diversantu grupas uzgājušas virsū līdz 60-80 metriem nakt,ī ko es ieraugu ar termokamerām, atklājot uguni. Tad, kad tu atgriezies no uzdevuma, saproti, cik tuvu bija nāve. Bet uz vietas kaujas laukā, nē, es nejūtu bailes. Frontē pirmajās dieniņās gan bija dīvaini, kad viss bija jauns, svešs un bija jāiepazīst jauni apstākļi, kara apstākļi. Ar tiem iepriekš nebiju saskāries, izņemot mācības zemessardzē, kur kaut kas līdzīgs tika apgūts. Taču, kad frontē pagāja nedēļas, mēneši, iegāju ritmā. Galvenais ir izpildīt uzdevumu, tas ir pats svarīgākais.
- Gundars Kalve, kopš karš ir Ukrainā, ne visos sev nozīmīgos svētkos ir mājās, Latvijā, kopā ar ģimeni un domubiedriem. Tādās reizēs tiek sūtīti videosveicieni kā vēstules no frontes. Piedāvājam iepazīties ar šīgada martā sūtītā videosveiciena uzrunu.
GK: Labrīt mīļie. Ir 17.marts puščetri no rīta. Mums bija jāatnāk no pozīcijām jau naktī no 15. uz 16. martu, bet dažādu neparedzētu iemeslu dēļ, tas notika tikai šorīt. Bet vakar, atrodoties pozīcijās, es ļoti daudz domāju par mūsu leģionāriem, mūsu veterāniem, kuri vēljoprojām ir ierindā un par tiem daudzajiem, daudzajiem tūkstošiem, kas šo te skatās no debesu maliņas. Es domāju arī par tiem latviešiem, goda ļaudīm, kuri atrada laiku vakar daudzajos dievkalpojumos atcerēties mūsu varoņus, kuri aizgāja pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus vai savās pilsētās un ciematos, kur ir īpašas piemiņas vietas. Tāpat arī par tiem cilvēkiem, kuri aizbrauca uz Lesteni un, noliecot galvas, pieminēja mūsu varoņus brāļu kapos. Ieraksts man bija sagatavots no mūsu pozīcijām, lai pārraidītu vakar. Domāju kaut ar nelielu kavēšanos tomēr to izdarīt šodien, 17.martā. Tas arī ir īpašs datums, jo 17.martā tika dibināta pretošanās kustība okupācijas varai tūlīt pēc pasaules otrā kara. Visiem sveicieni šajās divās nozīmīgajās dienās. Par Latviju! Par uzvaru!
- Ko novēli mums visiem, sagaidot Lāčplēša dienu un valsts svētkus?
GK: Novēlēšu šim laikmetam vienkāršu, varbūt pat banālu, bet svarīgu vēlējumu. Es novēlu, lai Latvijā būtu miers, lai cilvēki nesaskarās ar tādām situācijām, kā šobrīd ir Ukrainā, Izraēlā, lai mēs baudām un novērtējam šo mieru, jo tie kas klaigā par karošanu, par varonību, lai aizbrauc uz Ukrainu, paceļo kādu nedēļu pa piefrontes zonu un apskatās, ko nes karš. Karš nes milzīgu iznīcību, nāvi, karš nes nelaimes, karš nes sabrukušas ģimenes un lielas bēdas.. Lai Latvijā ir mūžīgs miers!
- Paldies par sarunu!
Foto no privāta arhīva