Fotostāsts: Kora "Unda" koncerts Jēkabpils Tautas namā Barikāžu atceres pasākumā (PAPILDINĀTS)
- 20 janvaris 2020 --
- 0Komentāri
(Papildināts ar pasākuma scenāriju, ko veidojis Jēkabpils valsts ģimnāzijas 12.klases audzēknis Andris Gailis)
Lai godinātu barikāžu dalībniekus un kavētos atmiņās, 18. janvārī pie Jēkabpils Tautas nama norisinājās barikāžu dienu atceres pasākums “Un Mūsu saknes atraktas pa vējam…”. Pēc tā Jēkabpils Tautas nama Lielajā zālē izskanēja sieviešu kora “Unda” koncerts “Pāri Mums”.
PĀRI MUMS” 18.01.2020. BARIKĀŽU ATCEREI TAUTAS NAMĀ
1. Dzīvoš ilgi, ne tik ilgi
Ziemā Saulīti mēs redzam reti. Tikko parādījusies pie zilās debesu bļodas, tā uzreiz nozūd, mežu galus apzeltīdama. Tāpat tas bija arī kādā īpašā ziemā pirms 29 gadiem. Tajā ziemā, kad tūkstošiem cilvēku vienoja ticība sev un saviem spēkiem, kad gaismu viņiem deva tikai barikāžu uguns. Lai arī šķiet, ka uguns nespēj kliedēt tumsu, tomēr barikādes ir pierādījums tam, ka kopīgs tautas ticības un cīņasspara ugunskurs spēj izkliedēt gan ziemas, gan laikmeta tumsu.
2. Saulīt gāja vakarā kā uguņa dzirkstelīte
Latvju tauta var lepoties ar četriem gadalaikiem, kur katram ir sava, netkārtojama rota, un viens nomaina otru. Arī pirms 101 gada pienāca rudens, un tas bija gluži tāds pats kā visi rudeņi. Bieza migla un tumsa tina savās villainēs mūsu sirmo tēvzemi. Tieši tajā laikā dzima mūsu brīvība, tieši rudens miglā, vakara tumsā, vispārējā satraukumā. Mūsu valsts bija kā tikko izdīdzis stāds, kam priekšā visi puteņi.
3. Bija rudens kā visi rudeņi
Dabā viss ir mainīgs, un pienāk brīdis, kad rudeni nomaina ziema. Pūš stindzinošs vējš, krīt sniegs, un Ziemelis svin dzīres savā ledus pilī. Nupat, iepriekšējā pavasarī atdzimušajai Latvijai ziema ir īsts pārbaudījums. Šis ir gadalaiks , kas visus norūda, parāda, vai izturēsim. Arī Latvijas ceļš bija sniega kupenu aizputināts, tomēr nezuda nojausma, ka mēs ejam taisnu ceļu. Tādi nu mēs esam – pat tad, ja liksies, ka ceļa nav, brauksim lepni savās tērauda kamanās visām grūtību kupenām pāri.
4. Ziemas dziesmiņa
Mēs esam izgājuši īstu Sprīdīša ceļu caur rudeņiem, kad dzima mūsu Latvija, un caur tām saltajām janvāra dienām, kad tai bija jāatdzimst. Latvieši ir bijuši gan tālu rietumos, gan austrumos. Bet mēs esam sapratuši mūžveco Sprīdīša patiesību, ka nekur nav tik labi kā mājās. Mājas ir pati labākā vieta, jo kur gan citur būs tik pazīstama smarža, un kur vēl mātes balss dziedās šūpuļdziesmu?
5. Aijā žūžū lāča bērni
Mīlestība.
Jūtas un emocijas, tik dzidras kā kristāls. Mēs visi nerimtīgi meklējam šo kristālu.
Mīlestība?
To atraduši, mēs sev jautājam – kur vēl citur mēs varam mīlēt tik stipri kā dzimtenē?
Mīlestība!
Nav vērts taupīt pašus skaistākos vārdus! Es vēlos mīlēt un mīlēts būt Latvijā!
6. Paši skaistākie vārdi
Mēs esam gada tumšākajā laikā, jo janvārī vairāk par sauli logā spīd zvaigznes un mēness. Šis ir laiks, kad ļauties apcerei un mieram. Un tieši vēlajos vakaros gribas aizdomāties – kas ir miers? Kur mieru atrast? Vai miers ir tepat, pie mājas pavarda? Varbūt miers slēpjas mīlestībā? Mīlestības miers ir dziļš kā apsnigušie meži ziemas vakaros, kurus apspīd tikai blāvais mēness, tas ir tik dziļš, ka to nemaz neapjaušam. Un tomēr - miers ir tur, kur esi tu!
7. Mans miers
Miers uz zemes un cilvēkiem labs prāts. Miers uz zemes un cilvēku vidū. Et in terra pax.
8. Et in terra pax
Ne tikai 101 gadu, bet arī daudz senāk latviešiem līdzās ir bijusi māmuļa Daugava. Īpaši mums, Daugavas mums deva darbu, maizi, liek bijāties no tās palu laikā. Te dzirdētas gan Jāņu nakts sasaukšanās, kad zeme pilna prieka, gan kara tauru skaņas, kad upes krasti mirka sērdienīšu asarās. Tomēr mēs, latvieši, aizvien esam Daugavas krastos, jo upe vieno, nevis šķeļ. Varbūt tā tas arī nebūtu, ja mēs nedzīvotu Māras zemē, kurā Māra dod svētību gan visiem daugaviešiem, gan viņu likteņupei.
9. Kas tie tādi, kas dziedāja
Šoziem mēs visi ļoti ilgojamies pēc sniega un baltām egļu galotnēm, augstām kā barikāžu ugunskuri. Cik gaišs ir tikko uzsnidzis sniegs, cik mīļi tas gurkst zem kājām, un cik brīnišķīga ir apsnigusi pasaule! Tomēr, ja ārā nežilbina sniega gaisma, tad gaismu jāmāk atrast sevī. Tai ir jābūt tikpat tīrai un baltai kā sniegs, tomēr tai nav jābūt kūstošai. Tai jāspīd kā mūžīgai bākugunij, gan tumšajos, gan gaišajos brīžos.
10. Snieg
Pratīsim taču baudīt mums doto laiku, arī tad, ja ziemā trūkst sniega. Saskatīsim to labāko it visā! Es ticu, ka sniegs tomēr uzsnigs, bet pagaidām, kamēr tas snieg tikai tālu debesīs, ļausimies atmiņu sniegam un klausīsimies sniega runāšanu debesīs. Atdosim godu tiem, kas ierauti dvēseļu puteņos!
11. Elēģija
Kamēr skanēs dziesma, Latvija būs!
Andris Gailis, Jēkabpils Valsts ģimnāzijas 12.klases audzēknis
18. janvāros, 2020.
Jēkabpils Tautas namā
Foto: Spodra un Voldis Purviņi