Dzintarzemes iekļaušana pilsētas teritorijā (1.raksts)
Dibinot Jēkabpils pilsētu 1670. gadā, hercogs Jēkabs tai piešķīra samēra plašas robežas. Tā, kā šīs zemes kādam agrāk bija piederējušas, radās nepārtraukti strīdi ar apkārtnes muižniekiem, kuri mēģināja uz pilsētas zemes nomitināt savus dzimtļaudis. Tikai pēc trīsdesmit gadiem stingras robežas tika noteiktas ar aktu. Un tikai simts gadus vēlāk šeit drīkstēja apmesties arī latvieši.
Kalpaka laukums.
Starp pilsētas un lauku iedzīvotājiem bijuši patstāvīgi strīdi un pat sadursmes, jo pilsētnieku lopi un zirgi, īpaši cūkas, postījuši zemnieku tīrumus. Uz biežo sūdzību pamata hercogs Pēteris Bīrons bija spiests pieņemt kādu lēmumu. Tika nodibināta neitrāla josla, tagadējais Strūves parks, Kalpaka laukums un tālāk līdz Jaunajam mežam. Šī josla tika pamesta atmatā un to apbūvēt nebija brīv. Tur ganījās kazas, zirgi, rakņājās cūkas un tika ierīkotas arī māla bedres. Kad pilsētā par maģistrāta sekretāru ap 1820. gadu nāca enerģiskais Klauss, tas panāca, ka apstādīja ar kociņiem Strūves parku, agrāk dēvētu par Pilsētas,
Puškina parku vai Kroņa dārzu. Klauss panāca, ka valsts klaušu kārtā apsēja un apstādīja smiltāju, kur tagad Jaunais mežs. Vēlākos gados, kad Jēkabpilī stāvēja karaspēka nodaļas, Dzintarzeme un daļa pagasta zemes tika izlietotas par poligonu artilēristiem un apmācības laukumu sapieriem un pontona bataljona karavīriem. Pulvera pagrabu pazīmes pauguru veidā pilsētas kapos un ap tiem bija manāmas vēl ilgi. Daugavas krastā aiz Vilka mājas pie krācēm pacēlās melnās kara noliktavas.
Pēc karaspēka pārvietošanas poligonu 1869. gadā uz agrārās reformas likuma pamata sadalīja. Daļu piešķīra pagasta zemturiem, daļu divām pareizticīgo draudzēm, jo tā laika Salas pagasta skrīveris atteicās no zemes, izteikdamies, ka skrīverim jau zeme par apgrūtināšanu. Vēlākos laikos pareizticīgo zemes tautā sauca par mācītājzemēm. Piedevām pareizticīgajiem tika piešķirta arī Māla kalna pusmuiža (7 km no pilsētas) un folvarks (lauksaimniecībai paredzētu ēku komplekss) pie Pelītes upes.
Šajā laikā uz Dzintarzemes bija tikai dažas zemnieku mājas, Kapču krogs un Salas pagasta nams, kuru kopā ar zemi rentēja Melkerts, bet pēc tā nošaušanas ap 1885. gadu Bikšs – Salas pagasta skrīveris. Salas pagasts 1925. gadā tika pārdēvēts par Ābeļu pagastu, bet padomju gados izveidoja Ābeļu, Ezera un Salas ciema padomi. Mācītājzemi strauji apbūvēja, te arī veidojās pilsētas latvietības kodols. 1845. gada Vidzemes latviešu zemnieki sāka pāriet pareizticībā. Tā kā Vidzemē pareizticīgo baznīcas bija tikai Rīgā un Cēsīs, tad latviešu zemnieki no dažādām Vidzemes vietām lielā skaitā devās uz Jēkabpili, kur bija veselas trīs pareizticīgo baznīcas. 1861. gadā brīvlaišanu piedzīvoja arī Latgales zemnieki. Tad nu tie tepat no Aizdaugavas – Krustpils pagasta, lielā skaitā arī ieplūda Jakobštadtē.
Kugrēna mūzikas instrumentu fabrikas strādnieki
Pareizticīgo garīdzniecība sāka iznomāt nelielus gabaliņus apbūvei, slēdzot līgumus uz 12 gadiem. Īsi pirms Pirmā pasaules kara Dzintarzeme piedzīvoja savu uzplaukumu. Te tika uzceltas divas stīgu instrumentu fabrikas – Kugrēna (bijušajā konservu fabrikas teritorijā) un brāļu Kārļa un Jāņa Lesu mūzikas instrumentu fabrika, kas apgādāja Krievzemi ar stīgu instrumentiem. Blakus brāļi Lesi uzcēla tvaika dzirnavas (Jēkabpils stadiona teritorija), kur ne tikai mala miltus, bet apstrādāja arī vilnu. Kugrēna un Lešu fabrikā un dzirnavās tika nodarbināti vairāk nekā pustūkstotis strādnieku. Iepretim fabrikām izveidojās vesels strādnieku ciemats ko sauca par „Krasnaja gorka”.
Spodras Purviņas vadītajās mazpulka ekspedīcijās vēl sastapti ļaudis, kas atcerējās, kā tapa strādnieku ciemats.
Plūdi Blaumaņa ielā. Ilmāra Mārāna arhīva foto
Māzere Marta, dzimusi 1908. gadā, no Gulbju ielas, kura tur dzimusi un augusi, atminējās, ka Krasnajā gorkā bijušas mazas būdiņas, kas ar laiku nojauktas. Edvīns Zeļenko stāstīja, ka radu mājeli bija jānojauc, jo tā stipri cietusi plūdos.
Bibliotēkas vadītāja Renāte Lenša, izjautājot ļaudis, uzzināja: domājams, nosaukums radies revolucionāri noskaņoto šīs apdzīvotās vietas iemītnieku dēļ. Taču aizdomīgi, ka ikvienā Latvijas pilsētā, kurā ir pareizticīgie, ir vietas, ko sauc Krasna Gorka. Uzzināju, ka Krasna gorka ir krievu tautas svētki, jautrības svētki ar masku gājieniem un kumēdiņiem. Svētkos tāpat kā Lieldienās krāso olas, uzdzīvo, dzied un lustējas. Tie simbolizē arī puišu un meiteņu tikšanos, jo pavasaris – jaunas dzīves sākums visai dabai. Puišu un meiteņu tikšanās un rotaļāšanās notiek dabā un pirmās no sniega atsvabinās nokalnes. No tā arī Krasna- tulkojot – skaista, tātad skaistais kalns. Šai dienā parasti ielāgoja kāzu rīkošanu. Ir krievu ticējums, ka tie, kuri precas Krasnās gorkas svētku laikā, mūžam nešķiras.
Vietu, kuru man norādījuši par Krasno gorku Dzintarzemes cilvēki, raksturo skaista Daugavas nokalnīte. Domāju, vēlākos gados, kad Lesu un Kugrēna strādnieki sāka izvirzīt sociālās prasības un dibināt revolucionāru apvienības, šīs nosaukumus ieguva citu jēgu. Katrā ziņā oficiālajos dokumentos šādu nosaukumu bibliotēkas darbinieki nav atraduši.
Dzintarzemi pilsētas teritorijā ieskaita tikai Latvijas valsts pirmajos gados. 1922. gadā ar lielām cīņām pilsētas pašvaldību vēlēšanu laikā, kā tolaik raksta, „sakarsētā atmosfērā”, tiek pieprasīta strādnieku dzīvojamā rajonu iekļaušana pilsētas teritorijā. Jēkabmiesta turīgākie pilsoņi nekādi negribēja pieļaut nabadzīgās Dzintarzemes pievienošanu pilsētai, apzinoties, ka no šejienes nāks daudzie trūkumcietēji, zemāko tautas slānu vēlētāju masa, kas lielā mērā varēs iespaidot pilsētas domes sastāvu un pilsētas saimniecību. Tomēr ar Iekšlietu ministrijas 1923. gada 14. aprīļa rezolūciju apstiprina pilsētas domes un pilngadīgo iedzīvotāju vairākuma prasīto Jēkabmiesta pilsētas administratīvo robežu šādi: sākot no valsts Jaunā meža pie līdzšinējām pilsētas robežām, robeža iet gar kapsētām un Jāņa Kugrena un brāļu Lesu gruntsgabaliem, ieslēdzot pēdējos un kapsētas pilsētas administratīvajās robežās, un tad, pa tā sauktās zaldātu zemes un zvanītāju saimniecības robežām līdz Daugavas vidum, ieslēdzot pilsētas administratīvās robežās visu bijušo pareizticīgo baznīcas zemi.