ARŽENIEKU DZIMTA (9.raksts)

26 julijs 2019 --
0Komentāri

(Arženieku dzimtas stāstus pēc Natālijas Arženieces un Sofijas Miņkovas atmiņām pierakstīja un apkopoja Sandra Miņkova, Nikolaja Arženieka mazmeita)

Arženieki pieder pie senas Jēkabpils iedzīvotāju dzimtas. Domājams, pirmie dzimtas pārstāvji apmetušies Jēkabpilī 19. gs. sākumā vai pat 18. gs. beigās. Dzimtas vīrieši bija plostnieki un Daugavas pārcēlāji un vairākas paaudzes mantoja šo amatu no saviem tēviem. Dzimtai vienmēr piederējušas vairākas laivas, t.s. platdibenes, kurās vienlaikus varēja pārvadāt 12 cilvēkus. Vīrieši teicami pārzinājuši Daugavu, tās straumes, krāces un atvarus. Bērnus stingri sargāja no upes, draiskoties ūdenī un peldēties nedrīkstēja, jo upi uzskatīja par barotāju, darba devēju un pret to vajadzēja izturēties ar cieņu.

Arženieku dzimtas māja Dārza (tagad Blaumaņa) ielā 7 pludi 1951. gada plūdi

Savu māju Arženieki uzcēla Daugavas krastā netālu no Baltās krāces. Māja tika celta guļbūves veidā uz dolomīta klints pamatiem, tādēļ tā ilgi saglabāja savu sākotnējo izskatu, nenosēdās un neiegrima zemē. Vēlāk māju apmeta un apšuva ar dēļiem. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā mājai piešķīra adresi un tā atradās Dārza ielā 7. Pa Arženieku mājas logu pavērās skats uz Daugavu, tās salām un Krustpili. Pie mājas atradās sakņu dārzs un augļu koki. Akas sētā nebija, jo ūdeni gan dzeršanai, gan mazgāšanai un dārza laistīšanai nesa no Daugavas. Māja tika celta uz diviem galiem – katrā galā dzīvoja pa ģimenei. Vienā galā bija divas istabas un virtuve, otrā – trīs istabas un virtuve. Koridors un pagrabs gan bija kopīgs. Katrā galā atradās maizes krāsns, jo maizi cepa paši. Sētā atradās šķūņi un lopu kūts, jo Arženieki turēja govi, zirgu, cūkas un vistas. Gotiņu vasarās ganīja turpat Daugavmalā. No pareizticīgo baznīcas Arženieki nomāja zemi. Vieta, kur tagad atrodas Mežaparks, bija sadalīta t.s. šņorēs, un iznomāta. Tur Arženieki audzēja kartupeļus, labību, bija arī pļavas, kur lopiem ziemai sapļaut sienu. Sievietes valsts darbu nestrādāja, audzināja bērnus, kopa māju un dārzu, vasarās devās uz mežu sēnēs un ogās. Labs pienesums ģimenes rocībai bija zvejošana. Arženieki zvejoja gan no laivas ar tīkliem (tolaik tas bija atļauts), gan no krasta, gāja uz vēdzelēm, vilka līdakas un samus.
Uz Lieldienām, Vasarsvētkiem un Jāņiem Arženieku sievietes cepa pīrāgus un plātsmaizes, vīrieši brūvēja alu. Istabas izrotāja ar bērza zariem un kalmēm.Ziemassvētkos bērniem bija egle – kupla, koka krustiņā iestiprināta un izrotāta, tā stāvēja uz grīdas lielajā istabā. Pirmajos Ziemassvētkos parasti sanāca daudz ciemiņu, jo Natālija Arženiece bija viesmīlīga un pie galda aicināja ne tikai radus, bet arī trūcīgākos kaimiņus.

1951. gada plūdi

Tāpat kā daudzas Dzintarzemes mājas, arī Arženieku māja stipri cieta daudzo Daugavas plūdu dēļ. Arženieku vīrieši jau bija apraduši ar Daugavas kaprīzēm pavasara laikā un zināja, kas kurā brīdī darāms. Tika izgatavoti koka steķi, uz kuriem salikt mantas, kad ūdens ieplūst istabā. Mājas ārsienas Daugavas pusē apsita ar dēļiem, lai lielie ledus gabali nesabojā sienu. Pēc tam dēļus noņēma nost. Krastmalā ūdens malā iesprauda pagaru mietiņu ar iedaļām un vēroja ūdens līmeņa svārstības. Parasti bija jāizgrābj kartupeļi no pagraba, jo tas applūda pirmais.

Arženieku mājai pretī atradās Kroņa dārzs, kurā notika dažādi izrīkojumi. Netālu no mājas atradās paviljons un bufete. Reiz, vēl cara laikā, kādā karstā vasaras naktī paviljons aizdedzies. Pūtis stiprs austrumu, jeb t.s. tilta vējš, dzirksteles sprakšķēdamas birušas lejā pa netālu esošās Arženieku mājas dakstiņu jumtu, kurā vietām jau parādījušās sīkas dūmu strūkliņas. Jumts varējis uzliesmot kuru katru brīdi. To redzēdama, Jūlija Arženiece ieskrējusi istabā, paķērusi no sienas svētā Nikolaja Brīnumdarītāja svētbildi, izskrējusi ārā, nostājusies taisni pretī degošajam paviljonam un turējusi svētbildi paceltu augstu gaisā pretī liesmām. Vējš strauji mainījis virzienu un piepeši norimis. Uguns apdzisusi, paviljons sagruvis, bet Arženieku māja palikusi neskarta. Ilgu laiku svētā Nikolaja svētbilde vēl karājusies goda vietā Arženieku istabā, bet tad, sākoties Pirmajam pasaules karam, pazudusi.

Pirmā pasaules kara laikā Arženieki devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Atgriežoties mājās 1921. gadā, nācās atjaunot papostīto māju, arī cauri dārzam paralēli Daugavai stiepās ierakumi, mētājās zaldātu ķiveres, katliņi un dzeloņdrātis. Arženieki aizbēra un nolīdzināja izrakņāto dārzu, mājai ielika jaunus logus un durvis, atjaunoja vietām izlauzto grīdu. Apstādīt dārzu nevarēja, jo nebija sēklas. Nopirkusi no kaimiņiem spaini kartupeļu, Natālija Arženiece tos nomizoja un iestādīja mizas. Sadīga kartupeļi zirņa lielumā, bet nākamajā gadā tie jau bija lielāki. Tā Arženieki pamazām tika pie sēklas kartupeļiem. Pēckara laikā Dzintarzemes bērniem tika piešķirta bezmaksas putra. Sofija Arženiece atceras, kā viņa, paņēmusi kanniņu, ar mazo māsiņu Natāliju pie rokas, gāja uz izsniegšanas punktu, kas atradās Daugavmalā Zaļās ielas galā. Katrai ģimenei pienācās kanniņa baltas, saldas putras. Runāja, ka tā esot amerikāņu piešķirtā palīdzība Latvijai.

Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Arženieku vīrieši, līdztekus plostnieku amatam, ar pasažieru celšanu pāri Daugavai sāka nodarboties oficiāli (lai gan tas tika darīts arī senāk). Celtuves uzņēmējs Priede 1932. gada jūnijā izsniedzis atļauju Nikolajam Arženiekam (dzīv. Dārza ielā 7) celt pasažierus pāri Daugavai (“Jēkabpils Vēstnesis”, 1932. gada 23. jūnijs). Jāsaka, ka visi dzimtas locekļi (ieskaitot sievietes) prata lieliski airēt. Tā kā visām Arženieku meitām bija skaistas balsis, vasaras vakaros viņas mēdza sasēsties laivās un, uz balsīm dziedādamas, braukt pa Daugavu. Kaimiņi, to dzirdot, tad parasti teica: “Tās jau Arženieku meitas, kas tur tik skaisti dzied.”

Vairākās paaudzēs Arženieku dzimta bija cieši saistīta ar Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo baznīcu. Tajā visi tika kristīti, laulāti un no tās izvadīti pēdējā gaitā.
Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo latviešu draudze 1938. gada Vasarsvētkos

Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo latviešu draudze 1938. gada Vasarsvētkos

Pāvels Arženieks

Pēc Pirmā pasaules kara Nikolajs Arženieks aktīvi piedalījās kara radīto postījumu novēršanas darbos Jēkabpilī. Tolaik pilsētas galva bija Nikolaja Arženieka krusttēvs Nikolajs Olševskis (pilsētas mēra amatā no 1919. līdz 1922. gadam). Nikolajs Arženieks ar darbu un finansiālo atbalstu palīdzēja atjaunot Jēkabpils Svētā Nikolaja baznīcu. Līdz mūsdienām šīs baznīcas priekšnamā saglabājusies piemiņas plāksne dievnama ziedotājiem un labdariem, uz tās ir arī Nikolaja Arženieka vārds. Visas Arženieku dzimtas sievietes dziedāja baznīcas korī, bērni apmeklēja svētdienas skolu. Natālija Arženiece pat vienu brīdi uzņēmās baznīcas kora vadīšanu. Tajā laikā kora mēģinājumi notika Arženieku mājās, lielajā istabā.

1934. gadā, sākoties jaunā Krustpils – Jēkabpils tilta būvniecībai, tilta celšanas darbos pieteicās arī Pāvels Arženieks un darbojās tajos līdz tilta nodošanai 1936. gadā. Tilta svinīgajā atklāšanas ceremonijā Jēkabpils pamatskolas skolēnu rindās piedalījās arī Sofija Arženiece. Skolēni stāvēja rindā abās tilta pusēs un sveica Latvijas valsts prezidentu Kārli Ulmani ar ziediem.
1937. gadā par ilggadīgu un godprātīgu darbu Jānis un Nikolajs Arženieki tika apbalvoti ar Latvijas valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa parakstītu darba kameras goda diplomu. Svinīgais sarīkojums notika Jēkabpils Aizsargu namā (“Jēkabpils Vēstnesis”, 1937. gada 29. jūlijs).

Arženieku māja Otrajā pasaules karā daudz necieta, tika izsisti logi un izlauztas durvis. Otrā pasaules kara laikā vienā dārza stūrī Nikolajs Arženieks ierīkoja bumbu patvertni jeb zemnīcu – izraka zemē dziļu bedri un sienas nostiprināja ar dēļiem. Tur ģimene slēpās uzlidojumu laikā. Pēc kara zemnīcu aizbēra un tajā vietā iestādīja mālābeli. Otrā pasaules kara sākumā mājā tika ierīkota krievu armijas virtuve, bet Dārza (tagad Blaumaņa) ielas galā pāri Daugavai uz Krustpili stiepās pontonu tilts, ko izmantoja karavīru un bruņutehnikas pārcelšanai pār upi.

1942. gada bargajā ziemā stipri cieta Arženieku augļu dārzs, jo gaisa temperatūra dažās naktīs noslīdēja pat zem 40 grādiem. Izsala visas ābeles, bumbieres, plūmes un ķirši.
1942. gadā, vācu laikā Marta Arženiece palīdzējusi kara gūstekņiem. Devusi maizi un citas lietas, par ko tikusi sodīta ar 50 reihsmarkām jeb 2 nedēļām piespiedu darbos (“Jēkabpils Vēstnesis”, 1942. gada 28. maijs).
1944. gada vasaras beigās, ienākot padomju armijai, Arženieki – Nikolajs, Natālija un Sofija nonāca čekas redzeslokā, jo nopratināšanā nevarēja paskaidrot, uz kurieni aizbēgusi bagātā kaimiņu ģimene. Sofijai (viņai tolaik bija 18 gadu) čekists teicis: “Ak, tu nezini, kur tava klasesbiedrene palika? Nekas, pasēdēsi nakti pagrabā, gan atcerēsies!” Nakts ievilkās uz vairākām dienām un Rīgā dzīvojošā Aleksandra Arženiece izmisumā sākusi meklēt radus, pat ievietojusi laikrakstā “Tēvija” sludinājumu par pazudušajiem Nikolaju, Natāliju un Sofiju Arženiekiem (“Tēvija”, 1944. gada 9. septembris). Par laimi, tā arī neko neuzzinājuši, čekisti drīz Arženiekus no pagraba izlaida.

Pēckara gados Arženiekiem nācās likvidēt govi un zirgu, jo baznīcai zeme tika atņemta un nebija vairs, kur sagādāt sienu. Līdz ar tilta uzcelšanu arī pārcēlāju darbošanās apsīka. Jēkabpilī bija sākušies citi laiki.

Nikolajs Arženieks

Nikolajs Arženieks piedzima 1888. gada martā. Viņa tēvs Jānis Arženieks bija pazīstams plostnieks un Daugavas pārcēlājs. Nikolajs mācījās Jēkabmiesta Vladimira – Marijas zēnu skolā. Plostnieka amatu apguva, mācīdamies no sava tēva Jāņa Arženieka. Bija Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo baznīcas draudzes loceklis. 1910. gadā Nikolajs Jēkabpils Svētā Gara baznīcā iepazinās ar Natāliju Zariņu no Cēsīm un tajā pašā gadā salaulājās. Pirmā pasaules kara laikā Nikolajs kopā ar sievu un bērniem devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Dzīvoja Iževskā un Brjanskā, kur Nikolajs strādāja vietējā čuguna lietuvē. Latvijā visi atgriezās 1921. gadā. Nikolajs Arženieks piedalījās kara radīto postījumu novēršanas darbos Jēkabpilī, ar darbu un finansiālo atbalstu palīdzēja atjaunot Jēkabpils Sv. Nikolaja pareizticīgo baznīcu. Līdz mūsdienām šīs baznīcas priekšnamā saglabājusies piemiņas plāksne dievnama ziedotājiem un labdariem, uz tās ir arī Nikolaja Arženieka vārds. Ģimenē uzaudzināja piecas meitas, kā arī māsas dēlu.

Daudzus sava mūža gadus Nikolajs Arženieks bija plostu vadītājs jeb korņiks, vadījis kokmateriālu pludināšanu no Piedrujas līdz Rīgai. Par pašaizliedzīgu, ilggadēju darbu svinīgā sarīkojumā, kas notika 1937. gada septembrī Jēkabpils Aizsargu namā, apbalvots ar Latvijas Darba kameras diplomu, ko parakstījis Latvijas valsts prezidents Kārlis Ulmanis.

Pēc aiziešanas pensijā Nikolajs Arženieks ilgu laiku darbojās kā Daugavas pārcēlājs Jēkabpilī, teicami pārzināja upi un tās tecējumu. Miris 1960. gadā Rīgā, apbedīts 2. Meža kapos.

Natālija Arženiece (dzim. Zariņa). Dzimusi 1888. gada 18. aprīlī Cēsīs, kur viņas vectēvam piederējis kaļķu ceplis. Mācījusies pamatskolā Vidzemē. 1910. gadā apprecējusies ar Nikolaju Arženieku un pārcēlusies pie vīra uz Jēkabpili. Ģimenē uzaudzinājusi piecas meitas, kā arī vīra māsas dēlu. Pirmā pasaules kara laikā kopā ar vīru un bērniem devās bēgļu gaitās uz Krieviju, no kurienes Latvijā atgriezusies 1921. gadā.

Natālija Arženiece

Bijusi Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo baznīcas draudzes locekle, kora dziedātāja un neilgu laiku arī kora vadītāja. Zinājusi daudzas tautasdziesmas, ziņģes un nostāstus, bijusi liela dziedātāja un stāstniece. Lieliska mājsaimniece. Natālijai Arženiecei piemitis darba tikums, dzīvesprieks un laba humora izjūta.Mirusi 1965. gadā, apbedīta Jēkabpils pilsētas kapos.

Zinaīda Dandena (dzim. Arženiece

Zinaīda Dandena (dzim. Arženiece). Dzimusi 1912. gada 7. aprīlī. Mācījās Jēkabpils pamatskolā. Pie šuvēju meistares Putniņas kursos apguva šuvējas arodu un visu mūžu strādāja par šuvēju gan šūšanas uzņēmumos, gan arī darināja tērpus mājās pēc pasūtījuma. Piecdesmitajos gados Zinaīda apprecējās ar vidzemnieku Jāni Dandenu un pārcēlās uz vīra mājām Rīgā, Sesku ielā. Arī pēc aiziešanas pensijā vēl šuva, kopa plašo dārzu. Mirusi 1994. gadā, apbedīta Rīgas 2. Meža kapos.

Aleksandra Arženiece dzimusi 1914. gada 25. aprīlī Jēkabpilī, Nikolaja un Natālijas Arženieku ģimenē kā otrā meita. Pirmā pasaules kara laikā dzīvojusi Krievijā, uz kurieni viņas vecāki bija devušies bēgļu gaitās. 1921. gadā kopā ar ģimeni atgriezusies Jēkabpilī.

Aleksandra Arženiece

Aleksandra Arženiece beigusi Jēkabpils pamatskolu, mācījusies šuvējas kursos pie pazīstamās meistares Putniņas. Bijusi Jēkabpils Svētā Gara pareizticīgo baznīcas draudzes locekle un kora dziedātāja. 1934. gadā pārcēlusies uz dzīvi Rīgā. Strādājusi V. Ķuzes saldumu fabrikā. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Aleksandra Arženiece dziedājusi Teodora Reitera korī, kā arī aktīvi darbojusies Rīgas Debesbraukšanas pareizticīgo latviešu draudzē. Pēckara gados līdz pat aiziešanai pensijā 1969. gadā strādājusi par šuvēju. Bijusi prasmīga un iecienīta sava amata meistare. Ilgus gadus Aleksandra Arženiece bijusi Rīgas Debesbraukšanas pareizticīgo latviešu draudzes priekšniece. Pateicoties viņas pašaizliedzībai un neatlaidībai, arī padomju gados baznīcā notika dievkalpojumi latviešu valodā. Mūžībā aizgājusi 1994. gada 7. novembrī, apbedīta Rīgas 2. Meža kapos.

Valentīna Straujiņa (dzim. Arženiece), Nikolaja un Natālijas Arženieku trešā meita. Dzimusi 1919. gada 28. februārī. Mācījās Jēkabpils pamatskolā. 1934. gadā pārcēlās uz Rīgu, strādāja par frizieri. Pirms Otrā pasaules kara Valentīna apprecējās ar Augustu Straujiņu, kurš tika represēts un 1941. gada 14. jūnijā izvests uz Sibīriju. Tajā pat gada vasarā Valentīnai pazīstami cilvēki atnesa viņas vīra zīmīti, ko viņš bija izmetis pa lopu vagona logu. Zīmītē bija rakstīts, ka visi vagonā esošie ir lielās bēdās, jo nezina, kas viņus gaida. Savu vīru Augustu Straujiņu Valentīna nekad vairs neredzēja.

Valentīna Straujiņa (dzim. Arženiece) ar vīru Augustu

Valentīna Straujiņa, tāpat kā viņas māsa Aleksandra, aktīvi darbojās Rīgas Debesbraukšanas pareizticīgo latviešu draudzē, dziedāja korī. Pēc aiziešanas pensijā dejojusi senioru deju kolektīvā.

Sofija Miņkova (dzim. Arženiece) dzimusi 1926. gada 24. maijā Jēkabpilī, Nikolaja un Natālijas Arženieku ģimenē kā ceturtā meita. Mācījusies Jēkabpils pamatskolā, kur viņas pedagogi bija tā laika ievērojamie skolotāji Jānis Strauts, Marta Potsepa, Jānis Kopmanis, skolotāja Broka u.c. Pēc Otrā pasaules kara Sofija Miņkova strādāja Krustpils cukurfabrikā, tad Jēkabpils frizētavā par kasieri un restorānā “Daugava” par oficianti, līdz tika pieņemta darbā Krustpils aptiekā par zāļu izgatavotāju. Tolaik Krustpils aptiekas vadītāja bija provizore Helēna Cinovska. Vēlāk, līdz ar aptiekas darbavietu samazināšanu, Sofija Miņkova no darba aptiekā aizgāja un sāka strādāt Jēkabpils konservu rūpnīcā, pēc tam bija rūpnīcas “Asote” mājražotāja. Ilgus gadus nostrādāja Jēkabpils sadzīves pakalpojumu adīšanas cehā par adītāju, kur bija meistare un izaudzināja darbā daudzas jaunas speciālistes. 1981. gadā Sofija Miņkova devās pensijā, bet arī pēc tam strādāja Jēkabpils rajona centrālajā slimnīcā reģistratūrā un garderobē.

Sofija Miņkova (dzim. Arženiece)

Sofija Miņkova daudzus gadus veltījusi savam vaļaspriekam – kora dziedāšanai. Piecdesmitajos gados bija Jēkabpils kultūras nama jauktā kora dziedātāja. Uzstājusies kultūras nama rīkotajos koncertos arī kā soliste, kora sastāvā vairākas reizes piedalījusies novada Dziesmu svētkos Staburagā. Ilgus gadus Sofija Miņkova bija Jēkabpils pareizticīgo Svētā Gara baznīcas kora dziedātāja.Par ilggadēju un apzinīgu darbu Sofija Miņkova saņēmusi darba devēju atzinības un pagodinājumus, kā arī bijusi apbalvota ar Latvijas PSR medaļu “Darba veterāns”. Mūžībā aizgājusi 2012. gada 9. janvārī, apbedīta Jēkabpils pilsētas kapos.

Natālija Gusāre (dzim. Arženiece). Dzimusi 1929. gada 9. janvārī, Nikolaja un Natālijas Arženieku piektā meita. Mācījās Jēkabpils pamatskolā. Pēc Otrā pasaules kara apprecējās ar Augustu Gusāru un pārcēlās dzīvot uz Rīgu. Kopā ar vīru uzcēla māju Ilūkstes ielā. Natālija Gusāre ilgus gadus līdz pat aiziešanai pensijā strādāja bērnudārzā par auklīti. Natālija aktīvi darbojās Rīgas Debesbraukšanas pareizticīgo latviešu draudzē, dziedāja korī. Mūžībā aizgājusi 2004. gadā, apbedīta Ulbrokas kapos.