"Lauktehnikas stāsti": stāsta Jānis Kalniņš (2. raksts)
- 26 augusts 2019 --
- 0Komentāri
1969. gadā, uzsākot darbu „Lauktehnikā”, kā vienu no pirmajiem saņēmu uzdevumu izstrādāt darba zinātniskās organizācijas (DZO) nākamā gada pasākumu plānu. Uzdevums bija nācis no Rīgas, iepriekš tas nebija prasīts, neviens neko nezināja. Gāju uz bibliotēku, ar bibliotekāru palīdzību atradu grāmatu par DZO, noskaidroju, ka ir veseli septiņi darbības novirzieni un „sadzejoju” plānu augstā zinātniskā līmenī.
„Lauktehnikas” laiks sakrīt ar melīgo Padomju Latvijas laiku. Bet kāpēc mūsu atmiņas un domas par ietekmīgo „Lauktehniku” tomēr ir siltas un gaišas?
Lai cik noziedzīga bija komunistiskā ideoloģija, lai cik nejēdzīga un dumja bija padomju kārtība, cilvēkiem bija iespēja rīkoties pēc savas sirdsapziņas un paveikt arī kaut ko vērtīgu, paliekošu sabiedrības labā. Tam vajadzēja prāta gudrību, darba tikumu un zemnieku viltību. Tādi cilvēki ”Lauktehnikā” bija, un viņi bija uzņēmuma galvenā vērtība.
„Lauktehnikas” tradīcija bija jebkurā darbā izgudrot kaut ko jaunu. Katra mašīna, ierīce vai mehānisms, auto vai traktortehnika, sevišķi, ja tās niķojās vai salūza, prasīja radošu pieeju, izdomu, sapratni un mīlestību. Jau kopš senajiem MTS laikiem mehanizatori, traktoristi, autovadītāji vienā vārdā „mehi” vai „melnie” bija pirmie puiši apkārtnē. Viņi ne tikai sapratās ar tehniku, viņi muzicēja, dziedāja, dancoja, sportoja, priecājās, ballējās un uzdzīvoja… Viņiem apkārt vienmēr bija skaistas un saprotošas meitenes.
„Lauktehnikai” pārmeta, kas mēs pietiekoši nespējam tehniski nodrošināt ačgārno melu un bezatbildības sistēmu. Jo vairāk no mums prasīja, jo vairāk mēs attīstījāmies. Vai tagad no visa tā ir palicis pāri kaut kas derīgs, paliekošs?
Galvenā vērtība – cilvēki tagad ir pazīstami uzņēmēji, speciālisti, pašvaldības un valsts iestāžu darbinieki.
„Lauktehnikas” celtās dzīvojamās mājas ir kvalitatīvas kā vairums pilsētā.
Ražošanas ēkas atradušas jaunus saimniekus, jaunu pielietojumu. Sekmīgi attīstās SIA „Ošukalns”, SIA „Hektors”, SIA ”Marteks” u.c.
Sporta namā var rīkot starptautiskiem noteikumiem atbilstošas sacensības basketbolā, rokas bumbā un volejbolā.
Jau vairākus gadu desmitus turpinās „Lauktehnikas” iesāktās sporta tradīcijas: pusstundas skrējiens un skrējiens apkārt Radžu ūdenskrātuvei.
„Lauktehnikas” autosportistu Daiņa Ģēģera, Zigmunda Daščora, Jāzepa Grebeža, Modra Sviļa, Aigara Nitiša u.c. panākumus Latvijas mērogā, tagad Eiropas līmenī turpina Mārtiņš Svilis un Reinis Nitišs.
Pie Sporta nama vēl aizvien stāv Ainas Karlsones un Josifa Kačanovska iecerētā dubultsešskaldņu kolona ar metāla veidotu uzrakstu „Lauktehnika”.
AUTOKROSA EKIPĀŽA D.ĢĒĢERS – E.UNGURS (stāsta Jānis Kalniņš)
Katru pavasari partija un valdība enerģiski vadīja lauku darbus pretī jaunai rekordražai. Kādā pirmdienas sanāksmē rajona partijas komitejā atklājās bezmaz vai sabotāža – pēc operatīvās izejamo dienu dežurantu štāba informācijas Mežārē no ierindas izgājusi gandrīz puse traktoru!
Lauksaimniecības pārvaldes priekšnieks Egils Ungurs izcili indīgus, aizvainojošus un iznīcinošus vārdus veltīja savam galvenajam inženierim un, protams, „Lauktehnikai”. Partijas pirmais biedrs pieminēja Ļeņina un mātes vārdus.
„Lauktehnikas” pārvaldnieks Dainis Ģēģers kala dzelzi, kamēr tā karsta. Palūdza Unguru iesēsties pie sevis volgā, pats pie stūres, motors ierēcās, riepas kauca, dūmi nogriezās un pazuda Mežāres virzienā.
Tika sameklēti visi „salūzušie” traktori un uzklausītas vaimanas par rezerves daļu trūkumu. Tehnisko zinātņu kandidātam Ģēģeram „pufaiku” ausīs iebāzt neizdevās. Pats ķērās pie atslēgām un kloķiem, ja traktorists neprata vai bija nelietojams. Drīz visa tehnika”rūca”.
Sporta meistars autobraukšanā Ģēģers pa izjukušajiem ceļiem demonstrēja Unguram visu savu prasmi.
Par šo notikumu uzzinājām no Ģēģera šofera Ēvalda Robežnieka. Volga bija vesela, bet dubļos līdz jumtam, viens miglas lukturis karājās vados. Ungurs, neteicis ne vārda, izkāpis no mašīnas, bāls aizstreipuļojis uz savu kantori.
Izrādījās, ka iepriekšējā dienā bijušas pareizticīgo Lieldienas.
DAINIS ĢĒĢERS (stāsta Jānis Kalniņš)
Ja iedomājamies par Jēkabpils „Lauktehniku”, tad vispirms tie ir divi cilvēki – simbols (seja) veselu pusgadsimtu Pēteris Lapiņš un uzņēmuma dzinējspēks Dainis Ģēģers.
Kad ap 1970. gadu Dainis Ģēģers kļuva par „Lauktehnikas” galveno inženieri, viņam bija tikai 24 gadi, viņš vēl mācījās neklātienē RPI (Rīgas Politehniskajā institūtā). Rīgas priekšniecībai bija cits kandidāts, bet toreizējais pārvaldnieks Arnis Osītis pārliecināja, ka D. Ģēģers jau, vairākus gadus strādājot par tehnikas inspektoru un vecāko inženieri kontrolieri, būs piemērotāks un nekļūdījās.
D. Ģēģers sekmīgi pabeidza augstskolas studijas, ieguva inženiera kvalifikāciju, nekavējoties neklātienē turpināja mācības aspirantūrā, veica zinātniskus pētījumus, aizstāvēja disertāciju un ieguva tehnisko zinātņu kandidāta nosaukumu, kas vēlāk tika pielīdzināts tehnisko zinātņu doktora grādam.
Drīz vien viņš tika iecelts par pārvaldnieku, viņa vadībā „Lauktehnika” strauji attīstījās. Notika vērienīga celtniecība, ražošanas pilnveidošanās, balstoties uz zinātniski – tehniskiem sasniegumiem. „Lauktehnika” burtiski uzplauka, sasniedza savus ziedu laikus. Kā Dainis Ģēģers to panāca? Katram, kas strādāja viņa vadībā, ir savs vērtējums. Iespējams – atšķirīgs.
Viens no viņa principiem bija censties paveikt neiespējamo, prasīt no padotajiem – tad ir garantija, ka tiks izpildīts iespējamais. Vēl viņš atzina, ka bieži nākas izvēlēties ātrāko, bet grūtāko un riskantāko ceļu mērķa sasniegšanai, līdzīgi kā sānslīdi autosportā. „Lauktehnikas” attīstība un sasniegumi ražošanā, darbā, kultūrā, sportā un sadzīvē bija acīmredzami un atzinīgi novērtēti ar neskaitāmiem ceļojošajiem Sarkanajiem karogiem.
Mazāka izpratne bija par D.Ģēģera zinātnisko darbību. Tas arī saprotams, jo ar to bija saistīts šaurāks „Lauktehnikas” speciālistu loks. Disertācijas tēma bija mašīnu un traktoru detaļu mazgāšanas – attīrīšanas kvalitātes un efektivitātes paaugstināšana. Darbu vadīja nozares Vissavienības zinātniski pētnieciskais institūts (GOSNITI) Maskavā un Minskas zinātniski pētnieciskais institūts. Tika izmantots Jēkabpils „Lauktehnikas” pieredze kāpurķēžu traktoru T-74, dzinēju D-37, autotraktoru elektroiekārtu u.c. detaļu mazgāšanā un attīrīšanā, salīdzinātas esošās mazgāšanas metodes ar smidzināšanu, iegremdēšanu mazgāšanas šķīdumā ar dzenskrūvju aktivizāciju u.c. Tika veikti pētījumi sevišķi noturīgu netīrumu, piemēram, piedegušu smērvielu attīrīšanai, aktivizējot mazgāšanas šķīdumu ar turbolences strūklām. „Lauktehnikai” tika arī nozīmīgs praktisks labums. Maskavas institūts GOSNITI finansēja jaunās tehnikas ieviešanu, kas saistīta ar zinātniskajiem pētījumiem, tajā skaitā mazgājamās mašīnas T-74 korpusā un Elektrocehā. Es (Jānis Klaniņš) divas reizes gadā braucu uz Maskavu, lai slēgtu līgumus un atskaitītos par paveikto. Ieguvām papildus naudu jaunās tehnikas ieviešanai, līdzīgi kā tagad par ES projektiem. Galvenie izpildītāji bija Nestandarta tehnoloģisko iekārtu izgatavošanas ceha speciālisti Pētera Lapiņa vēlāk Ināra Gailīša vadībā. Pēc disertācijas aizstāvēšanas D. Ģēģers „Lauktehnikā” sarīkoja iepazīstināšanu ar savu darbu un pateicās kolektīvam par līdzdarbību zinātnes laukā.
Augstākā atzinība Jēkabpils „Lauktehnikai” bija delegāta izvirzīšana uz Vissavienības Zinātniski tehnisko biedrību kongresu Maskavā, lielā Kremļa pilī 1988. gadā.
Stāstu ciklu veidoja Jēkabpils pilsētas Bibliotēka
Sadarbībā:
