Mērķtiecība – panākumu atslēga visam

Ievu Jasi (33) kopš bērnības ir piesaistījuši graciozie dzīvnieki – zirgi. “Dzīvoju pilsētā, līdz ar to man nebija iespējas nodarboties ar jāšanas sportu,” atceras Ieva “Tādēļ savu prieku par dzīvniekiem paudu uz lapas - zīmēju kā nu mācēju, šos skaistos dzīvniekus.” Lai gan Ieva ir dzimusi pilsētniece, dzīves ceļi aizveduši viņu uz laukiem, kur šobrīd jau ir izveidots stallis. “Kad ieprecējos laukos, pavērās iespējas īstenot savu sapni,” skaidro Ieva. Mācoties Jēkabpils Agrobiznesa koledžā, Ieva iepazinās ar Guntu Celmiņu, kurai pieder savs stallis “Vecpūķi”. Ieva skaidro, ka kādu laiku braukājusi pie Guntas uz treniņiem, līdz saprata, ka arī pati vēlas savu zirgu: “Gunta man sameklēja manu pirmo ķēvīti Dendiju. Pati gan to atļauties nevarēju, vecāki nosponsorēja.”

Par stalli gan sākusi domāt tikai, kad viņas īpašumā jau bijuši seši zirgi. “Vīrs ļoti daudz palīdzēja un palīdz joprojām,” stāsta Ieva “Viņš pieņem, ka tas ir mans sapnis un atbalsta mani.” Ieva zināja, ka veidojot stalli ikdiena krasi pamainīsies, tomēr tas viņu nebiedēja: “Tas ir kaut kas savs, man nav jāievēro kādu citu noteikti rāmji. Es varu darīt visu, ko es vēlos - plānot, īstenot sava idejas – visu.” Ir pagājuši jau astoņi gadi, kopš Ieva ir izveidojusi stalli “Ūsiņš”. Nosaukums radies pateicoties vīram, kuram ļoti patīkot mitoloģija: “Palasīju, ko tas īsti nozīmē un izlēmu, ka šāds nosaukumus ir tieši laikā,” atceras Ieva. Šobrīd stallis Ievai ir vienīgā vieta, kur viņa varot atpūsties, pat darot darbus: “Esot tuvumā zirgam, vienkārši viss liekais – visas problēmas tiek aizmirstas un es ne par ko nedomāju. Tas ir vienkārši lieliski.”

Pamatdarbs Ievai ir fermā – piena lopkopība. “Piena govis ir no rītiem, līdz kādiem plkst.10.00,” par savu dienas grafiku skaidro Ieva “Tad stallis līdz 17.00 un tad atpakaļ uz fermu līdz plkst. 20.00-21.00.” Brīvā laika Ievai neesot, bet tas viņu neuztrauc: “Man patīk, esmu pieradusi.” Ieva smaidot piemetina, ka dzīvei laukos vienkārši ir jābūt aicinājumam. Tomēr, lai uzturētu un attīstītu stalli, ir nepieciešams nepārtraukti kaut ko darīt un tiekties uz ko vairāk. Ieva skaidro, ja dodas pie kāda uzņēmēja ar lūgumu finansēt jāšanas sportu, tad pozitīvu atbildi sagaidīt var reti. “Viss ko viņi atbalsta ir basketbols un volejbols,” stāsta Ieva “Tādēļ rakstu dažādus projektus, bet visur, lai tiktu tālāk, ir sevi jāpierāda.” Ieva gan min, ka visos sporta veidos ir “jāceļ” latiņa sevi pierādot, tādā veidā gūstot arī iespēju finansējumiem. Ir cilvēki, kas reizēm velta arī kādu skarbāku vārdu, par Ievas centieniem ko sasniegt: “Es neklausos, ja kāds man saka ko negatīvu, ka kaut kas neizdosies vai nesanāks kā plānots. Neredzu vienkārši vajadzību klausīties tādos cilvēkos.”

“Ieva ir ar milzīgu cīņassparu apveltīts cilvēks. Cīnītāja tiešākajā vārda nozīmē, jo viss kas panākts stallī – panākts ar milzīgu darbu un izdomu,” tā par Ievu izsakās viena no astoņām meitenēm, kas apmeklē stalli – Ieva Haitova (18). Jātniece skaidro, ka Ieva ir saprotoša un saviem jātniekiem cenšas palīdzēt, iesaistot dažādos projektos, veicinot jātnieku izaugsmi. “Šeit ir iespēja mācīties no pašiem jāšanas sporta pamatiem līdz pat sacensību līmenim,” skaidro I. Haitova, norādot, ka stallis ir kā otrā ģimene un Ieva ir staļļa “ģimenes mamma”. Tomēr esot jāsaprot, ka Ieva ir ļoti prasīga: “Ievas augstās prasības uzliek atbildības sajūtu, kas ir ļoti labi,” stāsta I. Haitova “Tas māca būt kārtīgākam, uzmanīgākam un centīgākam.”

Arī pati staļļa īpašniece Ieva, atzīst, ka ir prasīga: “Man neeksistē tādi vārdi kā nevaru un negribu. Visu var, ir tikai jāgrib,” skaidro Ieva “Bet vārds – negribu – tāds man vispār neeksistē.” Ieva stāsta, ka viņas lielajai mērķtiecībai un prasīgumam ir jāsaka paldies vecākiem, kuri tā ir audzinājuši Ievu. Pēc viņas domām, mērķtiecība ir tā, kas palīdz doties uz priekšu: “Zinu, ka daudzus jātniekus tas biedē,” atzīst Ieva “Bet tāpēc uzskatu, ka līdz ar to, pie manis paliek tikai stiprākie.” Pēc Ievas domām nodarbojoties ar jāšanas sportu cilvēkam ir jābūt stipram, ir jābūt cīnītājām. Tomēr Ieva skaidro, ka ne jau pret visiem esot tādas prasības: “Ja pie manis nāk cilvēki, kuri vēlas vienkārši jāt, man nav iebildumu, bet tie, kuri grib piedalīties sacensībās, no viņiem spiedīšu maksimāli daudz laukā, lai rezultāts būtu vienkārši perfekts.” Liels nopelns šādās prasībās esot trenerei Elizabetei Kārkliņai. “Elizabete bija ielikusi sludinājumu, ka meklē darbu – trenēt,” stāsta Ieva “Viņa ir jauna, varbūt tāpēc nebija daudzu, kas vēlētos strādāt ar viņu. Es devu iespēju Elizabetei pierādīt sevi un nekad to nenožēlošu.” Ieva norāda, ka divu gadu laikā, sadarbojoties ar Elizabeti, viņa ir iemācījusi izturību ne tikai viņas jātniekiem, bet arī daudz jauna pašai Ievai. “Viņa neprasa vai vēlamies lēkt noteiktus augstuma šķēršļus, viņa to vienkārši liek darīt,” skaidro Ieva: “Kopš strādāju ar viņu kopā, esmu iemācījusies ļoti daudz ko.” Ieva agrāk baidījusies no, tā teikt, problemātiskiem zirgiem, bet tagad, mierīgs zirgs esot pārāk garlaicīgs darbam: “Man patīk tā milzīgā gandarījuma sajūta, kad iemāci un sastrādājies ar zirgu.” Ieva uzskata, ka jātniekam ir jāpiemērojas katram zirgam, nevis zirgs “jālauž” zem sevis: “Uzskatu, ka bez vardarbības ar zirgu visu var “sarunāt”.”

Elizabete Kārkliņa (22) ar jāšanas sportu nodarbojos jau kopš 8 gadu vecuma. Sākotnēji Elizabete gan šaubījusies vai pieņemt piedāvājumu - trenēt stallī "Ūsiņš", jo pati dzīvo Rīgā: “Beigās tomēr piekritu noriskēt un braukt uz Jēkabpili un nenožēloju savu lēmumu.” Elizabete skaidro, ka Ieva ir viens no retajiem, godīgajiem un patiesajiem cilvēkiem. “Uz Ievu var paļauties. Mēs kopā ļoti labi spējam sastrādāties. Stallī ir patīkama gaisotne, cilvēki, kas šeit pastāvīgi nāk trenēties ir ar augstu atbildības sajūtu un labu attieksmi pret dzīvniekiem.” Elizabete arī norāda, ka braukājot uz Jēkabpili ir ieguvusi ne tikai draugus, bet arī atpazīstamību, jo strādā kā sertificēta trenere Ievas rīkotajās nometnēs. Ideja par nometni, Ievai radusies pateicoties viņas meitenēm – jātniecēm, kuras bijušas jāšanas sporta nometnē Līgatnē. “Atbraucot, viņas sāka stāstīt kā gājis, kas paticis un kas nē,” atceras Ieva “Sapratu, ka manam stalli ir daudz plusu, lai veidotu līdzīgas nometnes. Tas bija kā klikšķis - viss vajag un punkts.” Ieva nokārtojusi visu, kas nepieciešams, lai nometnes rīkošanas tiktu atļautas un papildus vēl izgājusi visus nepieciešamos kursus: “Nometnēm pati esmu vadītāja un organizēju visu, kas nepieciešams – pasākumi, līgumi, ēdināšana, izguldīšana utt.” Šobrīd Ieva nometnes rīko 15 dalībniekiem, bet nākotnē plāno attīstīt līdz pat 20 dalībniekiem. Nometnes ir viens no soļiem, kā Ieva veido atpazīstamību stallim: “Lai spētu konkurēt ir jāprot redzēt vairāk un zināt vairāk nekā citi. Man vienkārši ir jāmēģina būt labākajai.”

Liels palīgs saimniecības darbos Ievai esot dēls Dāvis (14). “Viņš palīdz man daudz ikdienā stallī, palīdz iekopt apkārtni un ir kā brīvprātīgais arī nometnēs,” stāsta Ieva. Otro gadu Dāvis ir arī ne tikai palīgs, bet pats nodarbojas ar jāšanas sportu un piedalās sacensībās. Ieva par to ļoti priecājas: “Esmu ļoti laimīga par dēla panākumiem, liekas, ka jāšanas sports viņam sanāk, tā teikt dabīgi – viegli.” Dāvis skaidro, ka esot zirgā tiek izjusts ne tikai adrenalīns, bet arī lielā kāre sacensties un būt labākajam – uzvarēt. Kā arī redzot, cik smags darbs ir ne tikai staļļa uzturēšanā, bet rūpes par pašiem zirgiem Dāvis vēlas kļūt par veterinārārstu: “Redzu cik lieli izdevumi ir slimu zirgu aprūpē, tādēļ nākotnē vēlos vairāk palīdzēt staļļa uzturēšanā un gūt panākumus jāšanas sportā.” Pēc Ievas domām, stallis vairs nav tikai viņas hobijs vai sapnis. Tajā tagad iesaistās visa ģimene: “Kāds kaut ko labo, kāds palīdz iekārtot, cits pieliek roku saimniecības darbos,” smaidot secina Ieva “Stallis ir kā mūsu mazā viesu māja, kas noder arī jaukai atpūtai un svētku svinēšanai.”