Jēkabpils reģionālās slimnīcas oktobra mēneša ārsts – Reanimācijas nodaļas vadītāja Edīte Meldere
- Sandra Mikanovska --
- 17 oktobris 2019 --
- 0Komentāri
SIA “Jēkabpils reģionālā slimnīca” turpina labo tradīciju nominēt mēneša ārstu. Oktobrī šajā godā ir slimnīcas Reanimācijas nodaļas vadītāja -reanimatoloģe-anestezioloģe Edīte Meldere. Viņa ir līvāniete, tāpēc izvēlējusies darbu tuvāk mājām - Jēkabpils slimnīcā. Šeit viņa strādā kopš 2018.gada janvāra, savukārt nodaļas vadītājas amatā ir no šīs vasaras jūnija. Laikraksts “Ceturtdiena” Edīti Melderi aicināja uz sarunu par mediķa darba ikdienu un šīs profesijas plusiem un mīnusiem.
Nekad nesakiet “Nekad”! Iespējams, ar šiem vārdiem dzīve izstrādāja savus jokus. Paskaidrošu sīkāk, atceroties savas pirmās skolas gaitas pirmajā klasē, audzinātāja iesāka stāstu par dzīvi un dažādām profesijām. Kā piemēru minēja ārsta profesiju, kas prasa pacietību, un nepieciešamību studēt līdz pat 12 gadiem!!!!! Man, esot sešus gadus vecam bērnam bija sašutums, kā var mācīties skolā 12 gadus? Un pēc tam VĒL 12 gadus augstskolā? Tad es noteicu: Nekad nemācīšos par ārstu! Tā dzīve ievieš savas korekcijas.
2006. gadā uzsāku medicīnas studijas RSU, un pēc 6 gadiem ieguvu ārsta grādu.
2012.gadā uzsāku rezidentūras programmu Anestezioloģija- reanimatoloģija
Pirmā darba pieredze tika iegūta “Gaiļezerā”, strādājot par sanitāri ķirurģijas nodaļā. Ārsta iemaņas apguvu rezidentūras laikā P. Stradiņa KUS. Paralēli studijām, papildus daudz strādāju arī citās iestādēs. Lielu ieguvumu manas profesijas izaugsmē sniedza darbs Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Uzskatu, ka katram ārstam būtu jāpastrādā NMP dienestā, lai iegūtu ne tikai pieredzi, bet arī priekšstatu par līdzcilvēku dzīves apstākļi.
Man patika strādāt lielajās Rīgas slimnīcās, bet dzīvošana pilsētā mani nesaista. Man vajag savu teritoriju, kur nav cilvēku pūļu, sastrēgumu, kur ir vairāk brīvības. Tas bija iemesls, kas motivēja mani pārcelties uz mazpilsētu.
- Kāpēc kļuvāt par reanimatilogu - anesteziologu?
Profesijas izvēle man neradīja grūtības. Nevaru īsti izskaidrot kāpēc, bet man jau no studiju sākuma bija skaidrs mērķis, ka vēlos kļūt par anesteziologu, kaut gan šī nozare man vēl nebija izzināta. Mani nesaistīja pārējās profesijas. Laikam, tā ir mana īstā profesija…
- Pastāstiet par savu darba dienu?
Šis darbs prasa būt disciplinētam, atbildīgam un elastīgam dažādos apstākļos. Darbs mēdz būt ļoti sarežģīts un stresains, bieži nākas sastapties ar situācijām, kad ir jāpieņem ātri un tajā pašā laikā ļoti precīzi lēmumi. Mana ikdiena ir saistīta ar ķirurģisko operāciju nodrošināšanu, gan ar intensīvās terapijas pacientu ārstēšanu. No rītiem es iepazīstos ar plānotajiem darbiem, uz kādām operācijām jādodas, kādus pacientus jāsagatavo uz citām manipulācijām, šķiet viss mierīgi. Bet viens zvans var pārtraukt visu plānotā darba norisi, un pēkšņi ir jāskrien sniegt palīdzību kritiskā situācijā. Tie var būt bērni, pieaugušie, grūtnieces. Šajā profesijā nav iespējams paredzēt, kas var atgadīties nākošajā minūtē. Ir jābūt gatavam ikvienai neatliekamai situācijai.
Galvenie darba pienākumi?
Galvenie darba pienākumi - nodrošināt nepārtrauktu darbu gan intensīvās terapijas nodaļā, gan anesteziologu darbu operācijās. Manos pienākumos ietilpst konsultēt slimniekus pirms operācijām, uzņemšanas nodaļā un citās slimnīcas nodaļās. Papildus tiešajiem ārsta pienākumiem, jāveic atskaites, jāapmeklē sanāksmes, jāsaliedē kolektīvs.
- Kā zināms spriedzes darbs paņem daudz enerģijas. Kur smeļaties spēku?
Lai spētu kvalitatīvi paveikt visus darbus, ir nepieciešams kvalitatīvi atpūsties. Ir jābūt balansam starp darbu un atpūtu.
Brīvdienas cenšos pavadīt laukos. Periodā, kad esmu laukos, vizinos ar savu motociklu. Man ir Honda Hornet, ar to braucu jau vairākus gadus. Tiklīdz ir iespēja, ar vīru ceļojam. Vīrs arī ir mediķis, tādēļ intereses mums ir līdzīgas. Ļoti patīk kalni, neatkarīgi no gadalaika. Ziemā dodamies uz kalniem, lai slēpotu, vasarā dodamies tūrisma pārgājienos. Patīk atpūta uz ūdens – laivas, supdēļi, ūdensmoči, spa, termālie ūdeņi, pirts. Taču viskvalitatīvāko atpūtu var sniegt manu draugu kompānija, ar kuru mēs parasti ziemas periodā dodamies atpūsties uz Slovākiju, Poliju, Čehiju, Ungāriju, kur drēgnajā ziemas laikā var pagulēt siltajos termālajos baseinos, paslēpot kalnos un vienkārši neparko nedomāt.
- Kāds ir Jūsu darba kolektīvs?
- Runājot par Reanimācijas nodaļas kolektīvu, es esmu pārsteigta, cik mums ir labas, atsaucīgas un prasmīgas māsiņas. Manā nodaļā ir uzticams un ļoti draudzīgs kolektīvs. Viens otru atbalsta, vienmēr atceras dzimšanas dienas, neaizmirst apsveikt. Esmu gandarīta, ka man ir viszinošākās māsiņas visā slimnīcā. Ikdienā es vairāk saskaros ar savas nodaļas cilvēkiem, tāpēc raksturot slimnīcas kolektīvu kopumā neņemos, jo, atklāti sakot, es daudzus nemaz nepazīstu, jo mēs ikviens darba laikā strādājam katrs savā vietā un nav laika iet citam pie cita, lai iepazītos. Iepazīstamies, ja kopā saved darba situācija.
- Vai Jums ir kāds sapnis, ko vēlaties realizēt?
Sapņus skaļi neizpauž, tad tie nepiepildās. Mediķi dzīvē vienmēr veido jaunus mērķus, iet tiem pretī un sasniedz, lai arī ko tas prasītu. Anesteziologi- reanimatologi pēc būtības ir cīnītāji, mūsos ir iekšējais sīkstums, kas neļauj mūs tik vienkārši salauzt. Tā ir mūsu panākumu atslēga.
Paldies par sarunu!
Sandra Mikanovska,
Radio1, Ceturtdiena