Jēkabpils Autobusu parks svinēs 70 gadu jubileju
- Valda Priekule --
- 05 julijs 2019 --
- 0Komentāri
1949.gadā ar Satiksmes ministrijas 1949.gada 18. jūlija pavēli no 19. jūlija izveido Autotransporta kantori Nr.11, kura specializācija ir pasažieru un kravu pārvadājumi.
- JAP strādā 172 darbinieki: 3 ir uzņēmuma vadībā, 107 ir autobusu vadītāji, 13 atslēdznieki, 33 speciālisti, 11 apkopējas un 4 strādnieki,
- ritošais sastāvs - 89 autobusi: 24 MERSEDES, 24 SOR, 11 ISUZU, 9 SETRA, 5 VOLKSWAGEN, 3 NEOPLAN, 3 SCANIA, 1 VOLVO markas. Autobusu vidējais vecums – 8 gadi (pirms 10 gadiem – 17 gadi),
- JAP apkalpo 6 maršrutus Jēkabpilī, 19 starppilsētu maršrutus un 90 reģionālos maršrutus Aizkraukles, Jēkabpils un Preiļu reģionā,
- visos maršrutos kopā ir 1269 pieturvietas,
- autobusi dienā vidēji mēro 13217 km pa 150 dažādiem ceļiem un pārvadā 8715 pasažierus,
- ik dienu autobusi patērē vidēji 3022 litrus degvielas,
- Preiļu autoostā vidēji ik dienu pārdod ap 50 biļetēm, Jēkabpils autoostā – ap 400.
No 2012.gada 12.novembra JAP Valdes priekšsēdētājs ir Jānis Ščerbickis.
Uzņēmumam 70 - tas ir daudz vai maz?
Noturēties 70 gadus ir liels sasniegums, pie tam tik lielu pārmaiņu laikos, kādi ir bijuši pie mums. Tāds uzņēmums jau ir ar lielu pieredzi, daudzām grūtībām izgājis cauri, tomēr mēs esam izdzīvojuši, pastāvam, attīstāmies, kļūstam lielāki un strādājam tā, lai piedzīvotu vēl citas apaļas jubilejas. Ārzemēs uzņēmumus, kuri ilgi darbojas, vērtē kā uzticamus un vērtīgus, ar tādiem rēķinās un lepojas.
Kā svinēsiet apaļo jubileju?
Uzņēmuma jubileja ir svētki daudziem. Vispirms jau 172 pašreizējiem darbiniekiem, tie ir svētki visiem, kas agrāk strādājuši Autobusu parkā un par darba gadiem kavējas tikai atmiņās vai arī nesen aizgājuši atpūtā, bet joprojām seko līdzi notikumiem uzņēmumā un ir gatavi izlīdzēt, kad jāaizvieto kāds apslimis darbinieks. 12.jūlijā uz atmiņu vakaru „Autobusu parka stāsti” aicinām bijušos darbiniekus, lai satiktos un uzzinātu, kā kuram klājas šobrīd, pie kafijas tases pārrunātu bijušo un kopīgi piedzīvoto. Protams, gaidīsim arī pašreizējos darbiniekus, kuriem būs brīvs vakars. Tāda nu ir mūsu darba specifika – diemžēl sapulcēties kopā visiem mums neizdodas nekad, – lai kādi svētki arī nebūtu, šoferiem pēc grafika jādodas paredzētajos reisos un savs darbs līdz vēlam vakaram jādara dispečeriem un kasierēm autoostā. Otrs - lielais jubilejas pasākums - būs 20.jūlijā Salas kultūras namā. Šai vakarā pirmizrādi piedzīvos dokumentālā filma, kurā režisors un operators Jēkabs Štelmahers atspoguļos savu redzējumu par mūsu uzņēmuma ikdienu. Pēc tam būs koncerts, kuru organizējam divās daļās - pirmajā ar deju uzvedumu „Liku bēdu zem akmeņa” priecēs Aijas Rūlietes bērnu deju kolektīvi, bet otrajā mūziku no kinofilmām izdziedās Liepājas teātra aktrise Karīna Tatarinova kopā ar “Plenēra apvienības” mūziķiem. Vakaru vadīs populārā TV personība Juris Šteinbergs, bet uz lustīgu izdancošanos mudinās grupa “Lauku Muzikanti”. Uz šo vakaru gaidām arī viesus – Satiksmes ministrijas, Autotransporta direkcijas, pašvaldību pārstāvjus un kolēģus no citām pilsētām. Bijušajiem darbiniekiem lūgums uz jubilejas pasākumiem pieteikties pa tālruni 26522636.
Cik ilgi JAP ir jūsu darbavieta?
Autobusu parkā strādāju jau 22 gadus. Sāku strādāt par šoferi 1987.gadā. Atceros pirmo stažiera izbraucienu. Tas bija uz Steķiem, maršrutā liela daļa ceļa ir ar grants segumu, kailsalā autobusā putekļu kā bieza migla. Jātur vaļā lūkas, no aukstuma plaisāja pirksti, bet tas viss mani nenobiedēja, izturēju. Ļoti gribējās ātrāk tikt pie sava autobusa. Pirmais bija vecs LAZs, galīgi sagrabējis, šur tur kaut kas ar stieplēm pievilkts, atsiets. Pa vakariem un brīvdienām savedu kārtībā un izjutu gandarījumu, ka pats tiku galā. Man ļoti patika braukt, laikam tāpēc nekas nelikās par grūtu. Bērnībā sapņoju par tālbraucējiem, gribējās redzēt pasauli. Kad bija gadi septiņi, pa tīrumiem braucu ar kravas mašīnu GAZ, kamēr tēvs remontēja kombainus. Kur vēl lielāk prieku! Ka tik pabraukt! Motocikla tiesības dabūju, kad vēl nebija 16 gadu. 17 gadu vecumā jau ieguvu vieglās un kravas mašīnas vadītāja tiesības un, ar izcilību beidzot Ogres Profesionāli tehnisko vidusskolu, biju apguvis arī autoceltņa vadīšanu. Tad arī piedzīvoju pirmo interviju un filmēšanu savā mūžā, jo tādi izcilnieki starp beidzējiem bijām tikai divi. Man bija mērķis iegūt visa veida tiesības.
Kad sāku strādāt, tā īsti sapratu, ka braukšana ir mans aicinājums, un, ja tas ir tā, tad izliec sevi visu. Centos piedalīties autobusa remontos, lai saprastu, ko darīt, ja uz ceļa kas gadās. Ar pasažieriem vienmēr biju laipns, smaidīgs, un cilvēkiem tas patika. Smaids jau neko nemaksā, bet veido patīkamu atmosfēru autobusā. Ziņa par smaidīgo šoferīti aizgāja no mutes mutē, bija daudz pieprasījumu braucieniem ekskursijās, nevarēja ne atkauties. Braucām pa Latviju trīsdienu ekskursijās, apceļojām kaimiņvalstis.
Tai laikā parkā aktīvi rosījās autosportisti, es arī iesaistījos. Uzvarēju reģionālajās profesionālās kompetences sacensībās, tiku uz startiem Rīgā. Drīz palika brīva viena sporta mašīna GAZ-52, saukta par krokodilu, ar to 1991.gadā Saldū 23 pāru konkurencē ierindojos 6.vietā. Azarts ievilka – sekoja sacensības ar GAZ-53, bagiju. 2011. un 2013.gadā Baltijas un Lietuvas čempionātā kļuvu par vicečempionu.
Kāpēc izvēlējāties šo uzņēmumu?
Varbūt tā bija nejaušība, varbūt – likumsakarība. Pats neko īpaši neanalizēju un neizvēlējos. Māsas kāzās iepazinos ar cilvēku, kurš strādāja Autobusu parkā un aicināja nākt strādāt. Tā arī pieteicos un tiku pieņemts.
Kāda bija jūsu virzība pa karjeras kāpnēm?
Mamma laikam bija saskatījusi manī kādas organizatoriskās spējas un teica – ej par priekšnieku, es gan tad atbildēju – labāk būšu labs šoferis nekā slikts priekšnieks. Taču kopumā darbā bieži vien jutos kā baltā vārna, jo daudz kur likās, ka vajadzētu rīkoties savādāk, tai pašā laikā apzinājos, ka pietrūkst zināšanu. Iestājos Rīgas Pedagoģijas un Izglītības Vadības augstskolā, sestdienās četrus gadus lekcijās klausījos ekonomiku, mārketingu, psiholoģiju un daudz ko citu, vakaros pēc darba bija jāraksta referāti un kursa darbi, jāgatavojas ieskaitēm un eksāmeniem. Pasniedzēji bija prasīgi, un paldies viņiem par to! Kad uzņēmumu sāka vadīt Mārtiņš Rupmejs, piedāvāja mēnesi pastrādāt par darbnīcu vadītāju. Laikam tiku galā tīri labi, jo sekoja piedāvājums ieņemt galvenā inženiera amatu. Šai amatā nostrādāju gadus sešus.
Ar ko sākāt jaunajā amatā?
Mums tolaik bija daudz dažādu marku autobusu, kas apgrūtināja un sadārdzināja to apkopi un uzturēšanu, – vajadzēja meklēt un iepirkt atšķirīgas rezerves daļas. Tas finansiāli nebija izdevīgi. Sākām pētīt katalogus, meklējām ekonomiskākus autobusus. Braucām uz Vāciju, Zviedriju, iepirkām lietotus autobusus, kurus pats, sēžoties pie stūres, notestēju. Šrotos paši jaucām vecos autobusus un vedām šurp rezerves daļas, tas sanāca daudz lētāk nekā iegādāties no dīleriem. Tie bija jaunievedumi, tā līdz tam parks nestrādāja. Sākām paši vairāk remontēt uz vietas un atteicāmies no ārpakalpojumiem. Man nebija bail sasmērēt rokas vai ar baltu kreklu palīst zem autobusa, tāpēc kolektīvā vīri pieņēma kā savējo. Ar pacietību un mērķtiecību viss aizgāja. Ierīkojām parkā paši savu diagnostikas sistēmu, lai varam notestēt bremzes, gaismas, izplūdes gāzu līmeni. Arī Preiļu filiālē daudz ko uzlabojām – ierīkojām mazgātavu, attīrīšanas un diagnostikas iekārtas.
No 2012.gada esat uzņēmuma vadītājs. Ko ir izdevies panākt?
Svarīgs uzdevums mums ir ritošā sastāva atjaunošana, ik gadu iepērkam sešus, septiņus autobusus. Ja līdz šim vairāk skatījāmies uz lietotiem autobusiem, tad pērn nopirkām divus jaunus tūrisma klases autobusus, bet šopavasar pilsētas ielās izbrauca septiņi jaunie, ar saspiesto dabas gāzi darbināmiem autobusi. Varam lepoties, ka tādi mums ir vienīgajiem Latvijā.
Daudz esam izdarījuši, lai uzlabotu darba apstākļus visiem darbiniekiem – sagādājām vienota stila darba apģērbu autobusu vadītājiem un citiem darbiniekiem, labiekārtojām zāli, atpūtas un dušas telpas. Katru gadu piešķiram līdzekļus arī kolektīvai atpūtai – mūsu cilvēki ir apmeklējuši teātra izrādes un koncertus Nacionālajā, Rīgas Jaunajā un Daugavpils teātrī un GORā Pagājušajā vasarā darbinieki izbaudīja triju dienu ekskursiju uz Baltkrieviju. Goda lieta mums ir piedalīties ikgadējās Latvijas pasažieru pārvadātāju sporta spēlēs, kur vienmēr startējam ar labiem rezultātiem. Šis pasākums arī prasa prāvu līdzfinansējumu, bet ieguvums tēriņus atsver – darbinieki atpūšas, labāk iepazīst viens otru, kļūst saliedētāki, satiekas un apmainās pieredzē ar kolēģiem no citām pilsētām. Jau otro gadu ikviens parka darbinieks bauda privilēģijas, ko nodrošina veselības apdrošināšanas polise. Tas ir liels atspaids darbinieku ģimeņu budžetam. Šobrīd laiks ir steidzīgs, notiek straujas izmaiņas un saasinās konkurence visās jomās. Ikvienam vadītājam ir jāspēj prognozēt iespējamos pavērsienus, tā ir milzīga atbildība par uzņēmumu kopumā un par katru darbinieku. Kā lielu plusu šai amatā izjūtu ārzemēs gūto pieredzi un Rēzeknes augstskolā maģistrantūrā iegūtās zināšanas. Visnoderīgākā ir pieredze, ar ko studiju laikā dalījās pasniedzēji – praktiķi. Viņiem vislielākais paldies! Esmu pārliecinājies, ka daudzas teorijas no reālās dzīves diemžēļ atšķiras.
Satiksmes ministrija ir izstrādājusi Sabiedriskā transporta nākotnes koncepciju no 2021. līdz 2030.gadam. Kādas pārmaiņas tā ienesīs JAP līdzšinējā darbībā?
Pārmaiņas būs un tās būs ievērojamas, taču, lai komentētu konkrētāk, vēl ir daudz neskaidrību. Skaidrs, ka šīs koncepcijas pamatuzstādījums ir – pasažieru pārvadājumos stiprināt dzelzceļa lomu un uzlabot autobusu pārvadājumu kvalitāti ikvienā maršrutā. Tas nozīmē, ka no 2021.gada maršrutos, kas ir paralēli dzelzceļa līnijām, pārvadājumus ar autobusiem organizēs uz komerciāliem pamatiem, tas ir, bez valsts atbalsta. Otrs – pārvadātājiem joprojām pieaugs kvalitātes prasības. Visos autobusos būs jāievieš bezskaidras naudas norēķini un jānodrošina, lai pasažieri informāciju par gaidāmo pieturvietu gan dzirdētu, gan redzētu uz tablo. Tāpat mums būs jāizpilda prasības par autobusu parka vidējo vecumu un katra autobusa pieļaujamo vecumu, turpinot jaunu autobusu iepirkšanu un vecākos noliekot malā.
Šādos apstākļos ir svarīgi, lai kolektīvs saprastu, ka mums daudzus noteikumus diktē – jaunu autobusu iegādi, izmaiņas nodokļos un citas lietas, ko mēs neesam spējīgi ietekmēt, bet tie ir prioritāri un izpildāmi, ja gribam izturēt konkurenci iepirkumu konkursā. Un tad bieži vien plāni par uzlabojumiem uzņēmuma iekšienē, uz kādu laiku ir jānoliek malā.
Vai pa šiem gadiem nav ienākusi prātā doma pameklēt mierīgāku darbu, ar mazāku atbildību?
Tas jau būtu vieglākais ceļš – aiziet, bet tas nav priekš manis. Man dabā ir mērķtiecīgi sasniegt aizvien ko jaunu. Neslēpšu, ir bijuši piedāvājumi uz vieglāku un labāk atmaksātu darbu, bet noturēja tas, ka šeit es esmu izaudzis no šofera līdz uzņēmuma vadītājam. Man blakus ir cilvēki, ar kuriem kopā sāku strādāt parkā, ar kuriem daudz kam esam gājuši cauri, daudz ko izcīnījuši. Manī varbūt arī šeit runā sportiskais azarts - noturēties, uzvarēt, attīstīties!
Kas ir sagādājis lielāko gandarījumu?
Tie ir brīži, kad saproti – ir izdevies! To mēs esam spējuši paveikt! Un otrs – tie ir cilvēki. Atskatoties atpakaļ, varu teikt, ka vienmēr blakus ir bijuši labi cilvēki, kas vajadzīgajā brīdī ir pamācījuši un atbalstījuši, cilvēki, kuriem var uzticēties. Man jāsaka paldies visiem uzņēmuma vadītājiem un darbiniekiem, kuri Autobusu parkā ir strādājuši agrāk. Paldies visiem kolēģiem, ar kuriem strādāju kopā, no viņiem daudz esmu mācījies. Cilvēkam jau visu laiku jāmācās, jāanalizē savas un citu kļūdas. Par nākotni domājot, es ticu, – ja katrs savā darbavietā izdarīs labāko, ko viņš spēj, mēs noturēsimies un kopā piedzīvosim jaunas uzvaras un apaļas jubilejas. Lai visiem laba veselība, dzīvesprieks, strādātgriba, saticība ar kolēģiem un ģimenēs!
Raksta turpinājums bildēs.
Tehniskie speciālisti ( no kreisās: 1.r. Ainārs Golubovs, Vasilijs Cjuperjaks, Vladimirs Drozds, Pāvels Šakola, Juris Rītiņš, 2.r. – Gunārs Ostrovskis, Andris Siliņš, Vitālijs Varganovs) ir īstena ātrā palīdzība autobusiem. Viņi salabos bremzes un elektrosistēmu, nomainīs riepas, piekrāsos defektus, sametinās un no jauna izvirpos detaļas
JAP administrācija un speciālisti. No kreisās: 1.r. Aija Vetere, Aiga Lukjanova, Zaiga Čivkule, Ināra Daņilova, Ņina Pavlova: 2.r. Jānis Ščerbickis, Juris Zālītis, Vladimirs Drozds.
Ik dienu Jēkabpils autoostā biļetes iegādājas ap 400 pasažieriem. Viņus laipni apkalpo kasieres (no kreisās) Inese Lipenīte, Inese Grugule un Marita Bruža.
Draudzīgā biļešu kontroles grupa no kreisās: Nadežda Bogdanoviča, autovadītājs Jānis Vārsbergs un kontroliere Iveta Beča
2019.gada maijā JAP saņēma REGIO STARS balvu, kas ir Eiropas mēroga apbalvojums inovatīvākajiem reģionālajiem projektiem. Balva piešķirta kategorijā “Pilsētu attīstība: Pret klimata pārmaiņām noturīgu pilsētu veidošanu”. Balvu saņēma Valdes priekšsēdētājs Jānis Ščerbickis, priekšsēdētāja vietniece Aija Vetere (no labās) un galvenā grāmatvede Nadežda Lupiķe.
JAP trīs reizes ir ierindojies starp 10 atbildīgākajiem pasažieru pārvadātājiem valstī (2013., 2017. un 2018.gadā)
“Akurāteru” zirgu nojumi pielāgo automašīnu stāvvietām, bet kūtī ierīko divas automobiļu remontvietas. Sīkākus remontus gan vasaru, gan ziemu veic ārā. Tagad šai vietā atrodas darbnīcas un autobusu mazgātava.
Autobuss reisā Jēkabpils-Nereta Brīvības ielā 50.gados
Dispečere Skaidrīte Cepurīte (pirmā no kreisās) pavada reisā šoferus (Juris Babietis – pirmais no labās) un konduktores (Dzintra Kārkliņa – otrā no labās). 60.gadu foto
Kolēģi 1972.gadā sveic Andreju Kolpakovu un Anatoliju Dogureviču ar sasniegto miljons kilometru nobraukumu
Jaunos AUTOSAN markas autobusus 1998.gadā no Polijas atdzina Jānis Kotāns un Voldemārs Venčels (attēlā kopā ar dēlu)
Ceļā var atgadīties visādas ķibeles un šoferim ir jātiek galā
Visi gaida, lai arī uz šādiem ceļiem autobusu vadītāji nodrošina pasažieru drošību
Uzvarētāju prieks Latvijas Pasažieru pārvadātāju asociācijas rīkotajā veselības spartakiādē 2017.gadā. Kopumā JAP veselības spartakiādē ir uzvarējis 3 reizes – arī 2009. un 2013.gadā.
JAP kolektīvam patika un patīk ceļot
Ekskursijā 70.gados
Baltkrievijā 2018.gada augustā