2022.gada 12. augusts

Klāra, Vizma

2.sezonas 11.raidījumā ,,Ir Latgale mūsu’’ žurnālists Dainis Īvāns tiekas ar cilvēkiem, kuriem Latgale nav dzimtais reģions

Tā ir saruna ar vēsturnieku, skolotāju, kurš 1990.gada 4.maijā balsoja par Latvijas neatkarību - Andri Tomašūnu un trimdas latviešu dramaturgu, aktieri, rakstnieku Uldi Siliņu skaistā ābeļdārzā Latgalē.

Andris Tomašūns Latgalē nav svešinieks, jo te ir viņa sievas dzimtā vieta – ne vien Līvānu puse, bet arī Krāslavas novada Skaistas pagasts. Vēsturnieks te ir saticies ar jauniem cilvēkiem, kuri atstājuši Rīgu, lai Latgalē rastu savu piepildījumu. Tā ir dzīves dziņas gudrība. Tāpēc Andris Tomašūns saka: ,,Saimniekos ir spēks, bet saimnieks nav īpašnieks kādai mājai. Saimnieks ir domāšanas veids: es pats zinu vai domāju, ka zinu, kā veidot savu dzīvi, rūpēties par sevi un savu ģimeni. Ja viņš to izdara, tad plaukst arī valsts.’’ Līdz ar to joprojām traucēklis visai Latvijai ir tas, ka cilvēka domāšana mainās lēnāk, nekā iespējams apgūt Eiropas projektu naudas.

Ja Zemgale vizuāli ir plakana, Latgalē uzrunā augšas un lejiņas. Te ir daudz ūdeņu, gandrīz pie katras lauku mājas. A.Tomašūns ir pārliecināts, ka tiek pārspīlēts ar latgaliešu viesmīlību. Tā jau esot visur, vienīgi ceļi, kā pie tās nonāk, ir dažādi. Latgales unikālais ir  mazās apdzīvotās vietiņas, kas nav Zemgalē. Tādas ir kopjamas un saglabājamas, īpaši arhitektūra, piemēram, logu rotājumi. ,,Nevajag satraukties ilgtermiņā, ka cilvēki aizbrauc no laukiem uz pilsētām. Jau pie Rīgas redzam, ka viņi atgriežas atpakaļ uz laukiem. Pagaidām negrib Daugavpilī vai Krāslavā, bet tuvāk pie Rīgas. Padomju laika dēļ kaut ko esam iekavējuši’’ – tā Andris Tomašūns, piebilstot, ka viņa paziņa Zviedrijā ir sajūsmā par izdevīgi nopirkto lauku māju tikai 5 stundu attālumā no Stokholmas. Tātad Latvijā vēl viss ir priekšā. Protams, liela loma ir labi izbraucamiem ceļiem.

Dramaturgs, aktieris, rakstnieks Uldis Siliņš Latgali pirmo reizi iepazina, kad deviņdesmitajos gados Sidnejas latviešu teātris bija turnejā Latvijā. Jāpiebilst, ka 1944.gadā viņš devās bēgļu gaitās. Tagad Latgale ir kļuvusi par dramaturga vienu no mīļākajām vietām. ,,Mazliet atšķiras no citiem reģioniem. Ar tiem cilvēkiem, kuriem es tikos, mums bija kopēja valoda. Tas jau palīdzēja. Latgaliešu valodu ir pagrūti saprast, ir vairāk jādomā,’’ norāda Uldis Siliņš, kurš jau 18 gadus dzīvo Latvijā, atgriezdamies no Austrālijas. Līdz ar to biežāk var apceļot arī Latgali.