2.sezonas 13.raidījumā par metālmākslas izpausmēm Latgalē

Kā top lieli vides objekti un netiek aizmirstas senās rotas, arī kā savas iespējas vērtē topošie mākslinieki. Raidījums ,,Ir Latgale mūsu’’ piedalās simpozija ,,Lubāna ezera stāsts’’ gala pasākumā un arī tiekas ar diviem topošajiem māksliniekiem.

Latvijas lielākais ezers Lubāns iedvesmo ne vien makšķerniekus, zvejniekus, putnu vērotājus, bet arī māksliniekus. Šogad Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas skolotāji – mākslinieki kopā ar audzēkņiem izveidoja divus vides objektus Lubāna ezeram valsts simtgadē, darbojoties nedēļas garumā skolas rīkotajā simpozijā ,,Lubāna ezera stāsts’’. Rezultātā kopš Annas dienas Norberta Kudiņa darbs ,,Atmiņas par zelta zivtiņu’’ atrodas pie Ūdens tūrisma attīstības centra ,,Bāka’’ Rēzeknes novada Gaigalavas pagastā. Savukārt Gunāra Klauča vides gaismas objekts ,,Asaras’’ drīz uzsāks ceļojumu pa Latgali, piestājot valsts simtgades pasākumos un priecējot ar gaismas dzīvīgumu. Pirmās pieturvietas būs Balvos un Lūznavā. Mākslinieks norāda, ka viņu jau sen ir saistījusi ūdens tēma un griba to atveidot materiālā, piebilstot, ka asaras mēdz būt gan prieka, gan bēdu. Kā saka Gunārs Klaučs: ,,Nevar novērtēt prieku, ja dzīvē nav mazliet bēdu. Bet tagad tās ir prieka asaras par paveikto darbu’’.

Savukārt Norberta Kudiņa funkcionālais vides objekts ,,Atmiņas par zelta zivtiņu’’ ir velosipēdiem domāta novietne. ,,Uz šejieni brauc cilvēki, jo grib kaut ko darīt un redzēt, daudzus piesaista zvejniecība un makšķerēšana. Savā darbā mazliet ieliku humoru, jo katrs makšķernieks vai zvejnieks, atceroties savu noķerto zivi, to parāda lielāku. Ar laiku tā viņa stāstos top vēl lielāka, līdz paliek tikai asaka. Arī zelta zivtiņu katrs grib satikt kaut vienu reizi dzīvē, lai tā izpildītu viņa visslēptāko vēlmi. Tā kā zivs asakas forma prasījās pēc konkrētas funkcijas, visatbilstošākā tai bija velosipēdu novietne. Man likās, ka ,,Bākā’’ pietrūkst šādas novietnes un arī objekta, pie kura cilvēki gribētu fotografēties’’ – tā Norberts Kudiņš. Nav arī nozīmes, kur top vides objekts, būtiskākais ir atrast tai piemērotāko vietu. Latgales ainavā pašlaik var izpausties, jo skulptūru vēl trūkst.

To atzīst arī jaunajiem mākslinieki. Raidījuma turpinājumā saruna ar topošajiem Latgales metālmāksliniekiem, jauniešiem no Balviem, Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas absolventiem, tagad Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem – Pēteri Ločmeli un Mārtiņu Punduru. Studijās viņi apgūst Latvijas jauno dizainu un mākslu, tomēr netiek piemirstas senās rotas. Mārtiņš Pundurs norāda, ka ,,tradīcija ir svarīga. Tā ir ļoti jāciena. Man nepatīk, kad nezināšanas dēļ tiek pārveidota arheoloģiskā rota’’. Neapstrīdama ir senās rotas nozīme, kuru abi jaunieši tālāk nodot citiem, piemēram, vadot seno rotu zinību darbnīcu nometnē ,,3x3’’. ,,Cilvēkiem vienmēr ir paticis rotāties. Lai arī mainās materiāli, kuri ienāk metāla lauciņā, tomēr metāls paliek. Kad paņem smagu aproci rokās, ir tā mantas sajūta’’ - par to ir pārliecināts Pēteris Ločmelis, piebilstot, ka rotas lietas patīk latviešiem, tradīcijas tiek saglabātas. To pierāda fakts, ka cilvēki vēlas arī savu arheoloģisko tautastērpu. Topošie mākslinieki ir pārliecināti, ka viņu darbības joma neizzudīs, jo mūsdienu cilvēks ne vien tiecas pēc jaunākajām tehnoloģijām, bet sāk izprast īsto lietu burvīgumu.