2022.gada 19. augusts

Imanta, Melānija

Jautājam: Kur gādājat Ziemassvētku egli un kā notiek tās rotāšana?

Jautājam: Kur gādājat Ziemassvētku egli un kā notiek tās rotāšana?


Elīza Lenša:
Esam mammai trīs bērni, nu jau pieauguši, visi trīs rīdzinieki. Ziemassvētki ir ģimenes kopā sanākšanas laiks. Kopā ar draugiem svētkos esam Jēkabpilī. Egli gādā mamma, bet rotāšana ir kopdarbs. Tā nav tikai bumbuļu kāršana eglītē. Tās ir sarunas un atmiņas. Egles rotāšana ir neatņemama Ziemassvētku vakara sastāvdaļa mūsu ģimenē. Eglītei noteikti jābūt arī vecgada vakarā un tālāk, cik ilgi tā ir, viss atkarīgs no egles.


Santa Kūlīte: Ziemassvētku eglīti vienmēr cenšamies izraudzīties, dodoties kopā ar ģimeni uz mežu. Rotājam kopā ar ģimeni un tā ir mūsu īpašā tradīcija. Egli vienmēr nozāģē vīrs un pārnes mājās un to parasti izraugāmies līdz 20.ajam datumam. Rotājam parasti ar vienas vai dažu krāsu rotājumiem, kurus nopērkam veikalā vai paņemam no iepriekšējiem gadiem sapirktos. Eglīti no mājas aiznesam pēc jaunā gada sagaidīšanas.


Nauris Pinne: Eglīti dodamies nocirst, Viesītes pusē, mūsu mežā. Pēc tās braucam visa ģimene, izvēloties, kurā būs tā īstā. Eglīti pārvedam mājās īsu brīdi pirms Ziemassvētkiem. To rotājam katru gadu līdzīgi, ar vieniem un tiem pašiem rotājumiem. Egli rotāju kopā ar māsu Lauru, tētis eglītē iekarina lampiņas, bet mamma pievienojas, iekarinot krāšņās rotājumu bumbiņas. Ir viena ļoti īpaša, diezgan veca rotas lieta, kas ir saglabājusies un tas ir keramikas eņģelītis, ko mēs iekarinām eglītē katru gadu.  


Dana Sila: Eglīte mūsu mājās ir līdz Zvaigznes dienai. Īsi pirms Ziemassvētku vakara to parasti atnesam. Vienu gadu, kad bija Ziemassvētki bez sniega, kamēr es rosos pa virtuvi, vidējais dēls vēl maziņs, paņēmis zāģi, un viens pats uz tuvējo mezmaliņu. Pat nemanīju, ka aizgājis, tikai skatos, velk atspēries pa dubļiem egli mājās. Mazliet nācās pamazgāt, jo visa egle bija ar dubļiem. Pārsvarā eglīte nāk no pašu meža, jo dzīvojam meža malā. Kad bērni bija mazi, pēc egles gājām visa ģimene kopā. Arī rotājām meža zvēriem par prieku eglīti ar burkāniem. Nu jau lieli bērni, un apsveru domu, ka pie mājas būs jāizrotā pašu stadītā eglīte. Žēl pēc svētkiem aiznest eglīti uz ugunskuru, kura būtu vēl daudzus gadus augusi mežā.


Ilona Žurila: Kopš mūsu bērni ir jau pieauguši, eglītei vairs nebraucam pakaļ uz mežu, kā kādreiz viņu bērnībā, bet pērkam vietējā tirdziņā. Eglīti izvēlamies lielu un kuplu, lai kuplāka svētku sajūta un rotājam katru gadu nedaudz savādāk, vadoties pēc tā brīža sajūtām - ir bijuši gan taureņi, gan putni, gan pierastās bumbas. Svētku gaisotni, priecājoties par eglīti, saglabājam līdz Zvaigznes dienai.

Atstājiet komentāru