Foto izstāde “Zemes skaistums”,tikšanās ar izstādes autoru Ēriku Sprindžuku

 Ēriks Sprindžuks sevi dēvē par vietalvieti, jo tur dzīvojis un strādājis mūža ievērojamāko daļu – 51 gadu. Bērnība pavadīta Rubeņos, zemnieku ģimenē. Mācījies Kaldabruņas pamatskolā, Bebrenes septiņgadīgajā skolā, Līvānu ekonomiskajā tehnikumā un LLU.

Ar fotografēšanu autors nodarbojas no 15 gadu vecuma. Sācis ar filmu aparātiem, kuri arī nebija tie dārgākie. Tagad ir apgūtas iemaņas, fotografējot ar digitālajiem fotoaparātiem. Savās fotogrāfijās iemūžina dabu un līdzcilvēkus. Tomēr pamattēma ir daba. Daba tuva ir bijusi visu mūžu jau no bērnības un tālām skolas gaitām. Par katru fotogrāfiju ir savs stāsts, sava vēsture. Ērika Sprindžuka fotogrāfijas izstaro dzimtās zemītes skaistumu un neatkārtojamību.

Autora foto kolekcija ir plaša, lai arī izstādes ir bijušas skatāmas Pļaviņās, Vietalvā, Stukmaņos, Jēkabpilī, tās neatkārtojas.

Gaidīsim 2. martā plkst. 16.00 bibliotēkas lasītavā uz sarunu ar fotogrāfu, zemkopi, interesantu cilvēku Ēriku Sprindžuku.

Cienījāmie skatītāji!

LAIKS nemitīgi skaita sekundes, stundas dienas un gadus. Skaita desmitgades, simtgades un cilvēku mūžus. Viss notiek un viss mainās neatkarīgi no katra subjektīvās domāšanas un laika apjēgas. Kaut matemātiķi pieļauj laika vektorus vismaz divos virzienos, tad cilvēks kā bioloģiska būtneto sajūt to kā vienvirziena- no dzimšanas līdz kapam. Jaunībā laiks velkas vēža gaitā , bet pāri pusmūžam tas sāk auļot kā nevaldāms kumeļš. Mūžš ir aizskrējis kā elpas vilciens, kā mirklis mūžības priekšā un šķiet, ka bērnība tepat vien aiz pāris kalniņiem apstājusies un gaida aicinājumu atgriezties.

Iepazīstināšu ar sevi... Esmu dzimis 1938. gadā Jēkabpils novadā zemnieku ģimenē. Pēc dažādu skolu beigšanas nonācu ar LLU diplomu kabatā Vietalvas saimniecībā darbā par agronomu. Vairākos amatos nostrādāju un nodzīvoju vietalviešos jau 51 gadus. Mana darba dzīve saistīta ar lauksaimniecisko ražošanu un Vietalvas ļaudīm, tāpēc tos esmu iepazinis kā savu ģimeni. Daba tuva ir bijusi visu mūžu jau no bērnības ganiem un tālām skolas gaitām.

Ar fotografēšanu sāku nodarboties 15 gadu vecumā. Toreiz bija filmu aparāti un manā rīcībā bija ne jau tie dārgākie un labākie. Pēdējās desmitgadēs nācās apgūt digitālos aparātus un cita attēlu apstrādi.

Nodzīvotais mūžs un padarītie darbi vienmēr šķiet par mazu. Tomēr visam savs mērogs un dažādi skatu punkti. Šajā laikā mainījušas vairākas paaudzes, mainījušies laikmeti, maināmies mēs paši un šķiet, ka daba arī kļuvusi savādāka. Tas viss notiek mūsu acu priekšā, vienīgi cik vērīgi esam paši un vai to pamanām.

Gribēju fotogrāfijās parādīt dabu savā skatījumā Dabas mūžīgais mainīgums nosaka to, ka katrs noķertais mirklis ir liecība vēsturei. Tas ir un paliek neatgriezenisks .Laiks visu dzēš no atmiņām, bet attēls paliek.

Varbūt mani attēli rosinās kādu pievērsties fotografēšanas mākslai un vienlaicīgi saglabāt vizuālo materiālu nākotnei. Gan savai, gan sabiedriskajai.

Ēriks Sprindžuks 2016. g. marts.