Šodien pulksten 19.00 Saukas ciemata centrā kopīgi veidos atceres brīdi “Baltijas ceļam – 35”. Pasākumā dalīsies atmiņās, aicinās sadoties rokās un noslēgumā cienasts – Aivara Lūša vārītā zivju zupa.
Vineta Žilinska vietnē Yuotube raksta: “Šogad aprit trīsdesmit pieci gadi, kopš Baltijas valstu iedzīvotāji 1989. gada 23. augustā vienojās akcijā “Baltijas ceļš” − divi miljoni Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāju sadevās rokās 600 km garā “Baltijas ceļā”.
Akcijā piedalījās arī saucieši. Viņu dalību tajā, gan fotografējot, gan filmējot, iemūžināja Jānis Lācis. Viņa darbi ir atrodami Nacionālā arhīva, muzeju un bibliotēku krājumos kā valsts vēstures dokumentāras liecības un līdz ar to iekļauti UNESCO “Pasaules atmiņas” reģistrā. Saucieši “Baltijas ceļa” posmu veidoja uz toreizējās Pleskavas šosejas pie Ieriķiem.
Akcijā piedalījās dalībnieku grupa 25 cilvēku sastāvā − bijušās Jēkabpils rajona Saukas 59. profesionāli tehniskās skolas, Saukas astoņgadīgās skolas darbinieki, audzēkņi, sauciešu ģimenes: Juris Brivņa, Jānis Butkus, Inese Daukste-Sproģe, Nikodems Elksnis, Zenta Geistarte, Donats Kalnietis, Jānis Kolosovs, Māris Joņins, Ineta Lāce, Velta Lāce, Vineta Lāce, Sarmīte Lazdiņa, Ilze Līce, Aivars Lūsis, Guntars Lūsis, Sanita Lūse, Aivars Martinovs, Jānis Pusts, Aigars Ražinskis, Lilija Ražinska, Andris Savičs, Irma Šmite, Mairis Šmits un Inese Vilcāne. Grupu organizēja un vadīja Latvijas Tautas frontes Saukas atbalsta grupas vadītājs Jānis Lācis.
Plakātu “1939. gada 23. augusts − Baltijas paverdzināšanas sākums” zīmēja meistars Nikodems Elksnis, plakātu – “Būsim vienoti savai Latvijai savai Tēvijai” sagatavoja Irma Šmite. Transportu nodrošināja Saukas 59. profesionāli tehniskā skola, autobusa šoferis Aivars Martinovs.
Jānis Lācis, daloties atmiņās, stāsta: “Es vienmēr ticēju, ka reiz šī vara kritīs. Tā bija dzimtas vēsture, kas deva spēku un šo apziņu. “Baltijas ceļā” piedalījos plānošanā kā Latvijas Tautas frontes Jēkabpils rajona izvirzītais deputāts un organizēju Jēkabpils rajona cilvēku izvietošanu Ieriķu posmā.
Plānojām, kur cilvēki stāvēs, cik cilvēku būs vajadzīgs, lai varētu nosegt konkrēto ceļa posmu. Uz vietas, koordinējot cilvēkus, tika padota ziņa, piemēram, lai pavirzītos pa kreisi, un cilvēki to padeva tālāk no mutes mutē līdz pat Tallinai un komanda tika izpildīta. Lai nerastos pārrāvumi, lietā tika liktas arī tautiskās jostas un karogi.
Vislielāko paldies gribu teikt tiem cilvēkiem, kuri uzdrošinājās piedalīties, izplatīja paziņojumus, organizēja autobusus un atbalstīja, kā varēdami. Paldies toreizējiem Saukas kolēģiem, audzēkņiem un ģimenei! Vislielākais uztraukums bija par to, lai visi sveiki un veseli atgrieztos mājās. Apzinājāmies, ka ir jābūt gataviem uz visu, arī manā ģimenē mazākā meita Vineta teica: “Mēs brauksim visi vai neviens!”. Vēl lielāka atbildība bija par skolas audzēkņiem. Bet bija svarīgi, lai pasaule mūs sadzird, saredz, saklausa. Kad visi sadevāmies rokās, bijām lepni un laimīgi, to nespēja ietekmēt arī Pleskavas virzienā braucošās mašīnas, no kurām tika izkliegti necenzēti lamuvārdi krievu valodā.
Esmu priecīgs un gandarīts, ka neesmu dzīvojis veltīgi un esmu pielicis savu artavu, lai Latvija atgūtu brīvību. Ar samērā nelielu asins izliešanu esam sasnieguši savu plānot mērķi – atjaunojuši neatkarību savā valstī!”
“Mūs vienoja kopējas sajūtas − vienotība un ticība brīvai Latvijai. Pirmo reizi es pa īstam apzinājos, ka kopā varam un esam milzīgs un nesalaužams spēks,− atceras “Baltijas ceļa” dalībniece Vineta Lāce."
Video: Jānis Lācis