2.novembrī - svecīšu vakars Jēkabpils pilsētas kapos
- Radio1.lv --
- 07 oktobris 2024 --
- 0Komentāri
Svecīšu vakars Jēkabpils pilsētas kapos šogad norisināsies 2.novembrī plkst. 16.00, savukārt Kapeles kapos – 12. oktobrī pulksten 17:00.liecina SIA "Jēkabpils pakalpojumi" publiskotā informācija.
Svecīšu vakara tradīcijas iesakņojās tālā pagātnē. Romas katoļu baznīcā Dvēseļu diena bija atzīmēta jau kopš 10. gadsimta beigām, taču tās saknes veidojās daudz agrāk - 609. gadā, kad pāvests Bonifācijs IV aizsāka Jaunavas Marijas un visu mocekļu atceri. Savukārt luterāņu baznīca šo dienu ieviesa 19. gadsimta pirmajā pusē, sekojot Prūsijas piemēram, kur to atzīmēja kopš 1816. gada.
Latvijā, īpaši pilsētās, šī tradīcija uzplauka 1920. gados, kad bija sākusies svecīšu industriālā ražošana un to cenas strauji kritās. Rakstnieks Kārlis Skalbe šīs tradīcijas uzplaukumu skaidroja ar lielajām tautas ciešanām, kad Pirmajā Pasaules un Neatkarības kara laikā gāja bojā liela daļa mūsu tautas. Pēc Matsa Rēnberga domām uz kapiņiem noliktās sveces raksturoja veļu kultu modernos apstākļos, kad ēdienu sāka aizvietot ar svecītēm. Dažkārt tiek atzīmēts, ka 1930. gados svecīšu vakars bija pat svarīgāks par kapusvētkiem, kuri starpkaru periodā bija zaudējuši savu aktualitāti. Svecīšu vakara popularitātes pieaugums varētu būt saistīts ar tautu, kas joprojām sēroja, jo atmiņas par karu bija nesenas un zaudētie tuvinieki un draugi bija no tās pašas vai blakus paaudzes.
Tradicionālā Mirušo piemiņas diena jeb Svecīšu vakars luterāņiem ir pēdējā svētdiena pirms Adventes, katoļiem - 2. novembrī, bet atšķirībā no citiem Eiropas valstu iedzīvotājiem, latvieši kapu kultūru piekopj jo īpaši. Parasti pirms tam tiek novāktas nobirušās lapas un vecie ziedi, nereti kapi tiek izdekorēti ar sausajiem ziedu kārtojumiem, kas būs skaisti arī tad, kad iestāsies aukstums. Taču liela daļa svecīšu vakara burvības mūsdienās pat nav tiešā veidā ar reliģiju saistīta. Brīnumainās sveču liesmiņas, kas silda rokas un izgaismo mežu, aicina satikties - svecīšu vakarā kapsētā nereti var satikt gan radus, gan draugus, kaimiņus un cilvēkus, kuri sen neredzēti. Šis ir labs laiks, lai bērniem pastāstītu par saviem priekšgājējiem, kas atdusas kapos. Uguns liesmiņas kapsētu sasilda un tā vairs nešķiet tik drūma, sarunas raisās vieglāk. Tas ir laiks, kad mēs varam padomāt par dzīves nebeidzamo ritumu.